Valsts maksātnespēja ir visai reālas tuvas nākotnes jautājums. Ko vispār nozīmē valsts maksātnespēja? Tas nozīmē, ka kādā brīdī valsts pārtrauks maksāt algas, pensijas, pabalstus. Valsts pārtrauks laikā apmaksāt savus rēķinus.
Valsts bankrots nozīmē, ka maksājumus nepārtrauks vispār. Tas nozīmē, ka sākotnēji tiks atlikti maksājumi: pensijas u.c. līdz saņēmējiem nonāks ar viena, divu, trīs mēnešu nobīdi. Krievijā savulaik bija laiks, kad pensijas un skolotāju algas maksāja ar sešu un pat deviņu mēnešu nobīdi. Tas pats ar budžeta iestāžu darbinieku algām. Tās tiks aprēķinātas, bet maksātas ar viena, divu, triju vai pat pusgada nobīdi. Kad šāda situācija var iestāties?
Tiklīdz nesaņemsim kārtējo kredītu porciju un tiks aizskaitīts kāds pusmiljards latu Parex bankas sindikātiem vai Parex parādzīmju atpirkšanai, un – atā. Sāksies haosa un maksātnespējas periods.
Ja šajā brīdī pie varas būs saprātīga un Latvijas intereses pārstāvoša valdība, tad tā noteiks izņēmuma stāvokli. Ja valsts nespēj pildīt savas saistības, tad tā ir nepārvarama vara, un valsts naudas saņēmēji, piemēram, pensionāri, nespēs pildīt visas savas saistības, piemēram, par kredītiem, par rēķiniem utt. Valsts maksātnespējas gadījumā ir ar īpašu likumu jāiesaldē kredītu un soda procenti un jāveic daudzi civiltiesiski pasākumi.
Valsts krahs rēgojas jau pēc piecām minūtēm, bet politizētie biznesa lobiji steidz izsist no bankrotā ejošās Latvijas pēc iespējas lielākas dividendes. Rīt, iespējams, pensijas samazinās, iespējams, pensijas maksās ar laika nobīdi, bet banku lobiji kā aptrakuši cīnās par to, lai bankām – nevis nākotnes pensionāriem, bet bankām!!! – neatņemtu 2. pensiju līmeņa ienākumus. Vēja enerģijas bizness izsita trīskāršu tarifu. Tagad politiski pietuvinātais bizness panāk, lai valdība nosaka tarifus, kuri turklāt ir piesaistīti eiro ekvivalentam, nevis latiem. Drošs signāls, ka lata devalvācija ir reāls drauds.
Dombrovska valdība turpina vadīt ekonomiku lejup.
Vispirms līgums ar Starptautisko valūtas fondu ir krimināls. Līgums ir klajš Satversmes pārkāpums, jo Satversmes 2. pants nosaka – “Latvijas valsts suverenā vara pieder Latvijas tautai”, bet pēc līguma ar SVF tagad sanāk, ka Satversme ir slepeni mainīta un tagad Satversmes 2. pants skan “Latvijas valsts suverenā vara pieder Starptautiskajam valūtas fondam”.
Taču šā līguma ievērošana padziļina krīzes sekas. Būtu loģiski, ja tiktu fiksēts konkrēts pieļaujamais budžeta deficīta lielums konkrētā izteiksmē. Tik un tik miljonu simti. Taču līgumā ar SVF maksimālais deficīta apjoms ir noteikts procentos no IKP. Šāda vienošanās būtu normāla laikā, kad IKP ir puslīdz prognozējams. Tādas krīzes laikā, kad IKP krīt dramatiski un nav zināms, vai IKP krituma apjoms būs 12… 20… 25 …30 procentu, valdības darbs valsts finanšu veidošanā ir melna kaķa ķeršana tumšā istabā. Forma, kādā līgumā noteikts budžeta deficīta apjoms, nav piemērojama tik ievērojamai krīzei. Valūtas fonda līguma noteikumi dezorganizē un paralizē valsts pārvaldi vairāk nekā pati krīze.
Tas ir tāpēc, ka ikviens lats, par kuru tiek samazināti valsts izdevumi, automātiski samazina IKP lielumu par vienu diviem latiem. Valsts izdevumi ir lielākais IKP motors. Tātad, ja valdība samazina budžeta izdevumus par 10 procentiem, tad IKP lielums tieši tādēļ samazinās vismaz par pieciem procentiem. Tiklīdz samazinās IKP prognoze, jāpilda valūtas fonda normatīvs, un tas nozīmē atkal samazināt valsts budžeta izdevumus, kas atkal izraisīs IKP samazinājumu, un tā var turpināt līdz pilnīgai valsts iznīcināšanai. Turklāt noteiktā prasība, ka valsts budžeta deficīta apjoms nedrīkst pārsniegt 5% no IKP, ir trekno gadu atrauga un Latvijas diskriminācija. Īrijā šogad valsts budžeta deficīta apjoms būs 9% no IKP, un krīzes laikā tas ir normāli. Somija, lai pārvarētu ekonomisko krīzi pēc PSRS sabrukuma, bija spiesta īsu brīdi darboties ar padsmit procentu lielu deficītu, un krīze tika pārvarēta. SVF noteikumi ir nereāli un globālās ekonomikas krīzes apstākļiem nepiemēroti. Tie rada vēl lielāku krīzi. Un vispār, ja nebūtu Parex afēras, mēs pilnīgi iztiktu bez SVF un mums pietiktu ar EK palīdzību.
Latvijai tagad ir vajadzīga valdība, kas pārcirtīs SVF Gordija mezglu. SVF līgums ir bezcerīga ekonomikas iznīcināšana. Latvijai ir jāatsakās no līguma ar valūtas fondu un jāveido patstāvīga programma, neskaņojot to ar banku lobijiem. Latvijai ir jāveido patstāvīga finanšu politika, izvirzot konkrētu skaitlisku deficīta lielumu un atrodot ienākumus, lai segtu deficītu. Latvijai ir jāatrod veids, kā apturēt lejupslīdi. Ienākumi var būt iekšējais aizņēmums. Ja valstij nav naudas pensiju izmaksām, tad pensijas var nevis samazināt daļēji, bet 10–15% apjomā izmaksāt valsts obligācijās, kuras varēs pārvērst naudā pēc trim gadiem utt.
Lai finansētu budžeta deficītu un samazinātu privāto patēriņu, jāievieš progresīvais (krīzes) nodoklis utt. Latvijas bankrota draudu laikā cilvēki būs gatavi pieciest daudzas nepatīkamas lietas. Taču, ja politiskie biznesa projekti tiek dzīti kā treknajos gados (vēja enerģijas, biogāzes, bibliotēku celtnes utt., utt., utt.), ja elektrostaciju vietā tiks celtas superdārgas koncertzāles un lāzeršovi, tad iegūt atbalstu nepopulāriem lēmumiem būs neiespējami.
Avots: NRA.lv / Juris Paiders
