Latvijas iekšzemes kopprodukta pieaugumu šā gada sākumā noteica aukstā ziema, kā arī mežu vienlaidus izciršana un mazapstrādātas koksnes eksports.
2009. un 2010. gada mija ir oficiāli pasludināta par “lūzuma punktu ekonomikā”. Pirmais to darīja finanšu ministrs Einārs Repše, un tagad to bieži atkārto, atsaucoties uz Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) aprēķiniem, ka iekšzemes kopprodukts (IKP) šā gada 1. ceturksnī bijis kaut par 0,3% lielāks nekā pagājušā gada 4. ceturksnī. Tas ļaujot cerēt, ka arī turpmākos ceturkšņos IKP kritums nav gaidāms. “Šie dati ir pirmais nopietnais apstiprinājums tam, ka Latvijas valdības uzņemtais kurss – tautsaimniecības izaugsmes atjaunošana caur eksportu – darbojas. Latvija, veicot sāpīgas reformas, ir spējusi samazināt darbaspēka vienības izmaksas, kas veicina Latvijas konkurētspēju reģionā. Protams, dati neliecina par to, ka Latvijas tautsaimniecība ir pilnībā pārvarējusi krīzi – tie norāda tikai uz to, ka tā dodas pareizajā virzienā,” apgalvoja E. Repše.
E. Repšes vārdi var izrādīties tikai pārstāsts no pamācībām par izkļūšanu no krīzes, kam nav nekāda sakara ar tagadējo situāciju Latvijā. Ja jau burbulis izrādījās Latvijas IKP pieaugums virs 10% gadā vairākus gadus no vietas, tad nav iemeslu pārāk uzticēties viena ceturkšņa rādītāja izmaiņām par 0,3%, kas balansē uz statistiskās kļūdas robežas. Finanšu ministrija neko tādu arī nedara – nebūt negatavo valsts 2011. gada budžeta projektu, balstoties uz 1. ceturkšņa IKP rādītājiem, kā tas sākotnēji tika solīts. Tagad tiekot gaidīti 2. ceturkšņa jeb 1. pusgada rādītāji ar tendenci pēc tam gaidīt 3. ceturkšņa datus un Saeimas vēlēšanu rezultātus.
Pirmais ierobežojums optimismam par 1. ceturkšņa pieaugumu ir tāds, ka pieaugumu uzrāda sezonāli izlīdzinātie dati – matemātisku manipulāciju rezultāts, kurā par 0,3% pieaugumu ir pārvērsts faktiskais IKP kritums par 19,2%. Neatkarīgā jau ir aprakstījusi salīdzināmo datu producēšanas veidu. Tad tiek izrēķināts vidējais rādītājs no vairāku iepriekšējo gadu izmaiņām un skatīts, kādas – lielākas vai mazākas – ir pēdējās izmaiņas attiecībā pret vidējo rādītāju. Arī šā gada
1. ceturkšņa IKP kritums pret 4. ceturksni pārsniedz normu, kādā 1. ceturkšņa IKP pēdējo 10 gadu laikā ir parasti atpalikuši no 4. ceturkšņa IKP. Šā gada sākums pārspēj tikai 2008. un jo īpaši 2009. gada sākumu. Tad kritums bija par gandrīz 30% un padarīja zemāku atskaites punktu – 1. ceturksnī gaidāmo IKP sarukumu, kurš reāli izrādījās par 0,3% labāks. Šādai samazinājuma samazināšanas pasludināšanai par pieaugumu gan ir sava loģika, gan bīstamība uzdot vēlamo par esošo.
Datu sezonālās izlīdzināšanas metodes nav vajadzīgas, salīdzinot vienus un tos pašus ceturkšņus dažādos gados. Tādā gadījumā šā gada 1. ceturkšņa IKP izrādās par 6% mazāks nekā 2009. gada 1. ceturkšņa IKP. Arī šo kritumu iespējams uztvert kā sasniegumu, ja kritumu par 6% salīdzina ar kritumu par 18%, cik daudz 2009. gada IKP zaudēja pret 2008. gada IKP. Ja jau 18 : 6 = 3, tad nesīkumosimies ar 0,3% – pateiksim uzreiz, ka ekonomiskā situācija Latvijā ir uzlabojusies trīskārt vai par 300%. Arī tādu paziņojumu nebūtu iespējams apgāzt, bet tas vēl jo labāk parāda, cik patvaļīgus secinājumus iespējams izdarīt no it kā pareiziem izejas datiem.
Sezonālā izlīdzināšana CSP stilā ignorē galveno, ar ko atšķīrās 2008./09. gada ziema no 2009./10. gada ziemas. Proti, gaisa temperatūra šā gada sākumā bija būtiski zemāka nekā pagājušā gada beigās un sākumā. 2009. gads sākās ar janvāra vidējo gaisa temperatūru Latvijā -2,3 grādi un beidzās ar ievilkušos rudeni ziemas vietā, bet šā gada janvārī temperatūra strauji krita līdz vidēji -11,5 grādiem. Aukstā laika dēļ CSP iegrāmatoja enerģētikas apakšnozares apjoma pieaugumu par 17,5% šā gada 1. ceturksnī pret pagājušā gada 1. ceturksni. Bez šāda dabas un enerģētikas pienesuma nekādi CSP izlīdzinātāju pūliņi nepaceltu šā gada 1. ceturkšņa IKP virs pagājušā gada 4. ceturkšņa līmeņa.
Tautsaimniecības nozaru kāpumi un kritumi neapstiprina E. Repšes vārdus, ka “Latvija ir spējusi samazināt darbaspēka vienības izmaksas, kas veicina Latvijas konkurētspēju reģionā”. Piemērs ar enerģētiku rāda, ka notikusi ir tikai iekšējam tirgum domātās būvniecības pakalpojumu un produktu daļēja aizvietošana ar siltuma ražošanu un patēriņu.
Latvijas reālais eksports pamatā ir koksnes un tās izstrādājumu eksports. Šajā gadījumā ir pieejami jaunāki dati par Latvijas ražošanu un tirdzniecību aprīlī – ne vairs 1. ceturksnī, bet toties sīkākā dalījumā, kas neparādās pārskatā par IKP. Ar 21,5% īpatsvaru mēneša eksporta bilancē koksne un tās izstrādājumi ieņēma pārliecinošu pirmo vietu. Rekordaugsts ir arī koksnes eksporta pieaugums par 69,3% šā gada aprīlī pret pagājušā gada aprīli, taču tas ir izejvielu – vai nu tieši apaļkoku, vai iespējami maz apstrādātu zāģbaļķu un sētas mietu – eksports. Mēbeļu eksports šajā pašā laika mērogā sarucis par 2,9% vēl no tā mazumiņa, kāds tas bija. Latvijas rūpniecība ir palikusi padomju laika līmenī. Kā toreiz, tā tagad mūsu rūpniecības izstrādājumi (baļķi, sausais piens utt.) ir tikai izejvielas attīstīto valstu uzņēmumiem, kuru produkcija pēc tam par augstāku cenu atgriežas Latvijā.
Autors: Arnis Kluinis / NRA.lv
