Seriāls “Černobiļa” uzjunda diskusijas par AES drošību

Televīzijas seriāls Černobiļa, kas vēsta par 1986. gada 26. aprīlī notikušo katastrofu Černobiļas atomelektrostacijā Ukrainā, ir izraisījis lielu ažiotāžu visā pasaulē. Lai gan seriāla autori likuši saprast, ka viņu galvenais mērķis bijis parādīt melu un liekulības atmosfēru, kādā savus pēdējos gadus vadīja Padomju Savienība (tieši tādēļ seriāls saņēmis bargu kritiku Krievijā), ne mazums skatītāju nolasījuši citu vēstījumu – enerģijas iegūšana ar kodolreakciju palīdzību nav īsti droša, vēsta NRA.lv.

Sabiedrības bažas vairo fakts, ka Krievijā joprojām darbojas desmit RBMK-1000 tipa kodolreaktori, kuri gan ir modernizēti, bet pēc darbības principiem īpaši neatšķiras no Černobiļas AES eksplodējušā ceturtā reaktora. Turklāt 2011. gada bēdīgā pieredze Japānas pilsētā Fukusimā liecina, ka dabas stihiju gadījumā pilnīga drošība nav garantējama pat šķietami nevainojamākām atomelektrostacijām. Turklāt vēl taču pastāv terorisma draudi…

Desmit dvīņubrāļi Krievijā

Krievijā joprojām darbojas desmit šī modeļa reaktori – četri Kurskā un pa trim Smoļenskas un Ļeņingradas apgabalā. Lai gan pērn viena netālu no Sanktpēterburgas esošā reaktora darbība tika apturēta, nav nekādu pazīmju, ka Krievijas varasiestādes plānotu atteikties no pārējiem reaktoriem. «Vai tie ir droši? Godīgi sakot, mēs to nezinām,» raksta interneta ziņu vietne LiveScience.com, kas aptaujājusi vairākus kodolenerģijas jomas ekspertus. Lai gan avārija atomelektrostacijā var ietekmēt ne tikai valsti, kurā tā notikusi, bet arī tuvējos kaimiņus un attālākas valstis, nekādu starptautiski saistošu līgumu par kodolspēkstaciju drošību nepastāv. Katra valsts, kas būvē savas AES, vadās pēc iekšējiem drošības standartiem, turklāt to ievērošanu nereti apgrūtina plaši izplatītā korupcija un nolaidība.

«Daudzās pasaules valstīs jau uzcelti vai tiek būvēti jauni reaktori, kas būtiski atšķiras no standarta vieglā ūdens reaktoriem. To konstrukcijā jau ir pieļautas kļūmes, kas var novest pie avārijām, bet reaktoru izstrādāji apgalvo, ka šāda varbūtība ir ļoti maza,» sarunā ar LiveScience.com norādījis organizācijas Nuclear Safety Project vadītājs Edvins Laimens. Pie Černobiļas AES ceturtā reaktora eksplozijas noveda vesela virkne faktoru, taču svarīgākais no tiem, kā attēlots seriālā, bija tas, ka RBMK-1000 tipa reaktori kļuva nestabili, darbojoties ar mazu jaudu, un tieši tas todien notika Černobiļas AES. No seriāla var rasties iespaids, ka padomju speciālisti izmisīgi mēģinājuši saprast, kas īsti noticis, taču patiesībā viņi ļoti labi apzinājās, kādēļ notikusi kodolkatastrofa, taču ne līdz galam izprata tās iespējamās sekas un nebija laikus izstrādājuši algoritmu, kā rīkoties šādās avārijas situācijās. Turklāt jāņem vērā arī PSRS specifika – pat ja šāds algoritms būtu, kritiskās situācijās allaž iniciatīvu uzņēmās dažāda līmeņa komunistiskās partijas struktūras, kā arī iekšlietu un aizsardzības resori, kuru atbildīgie darbinieki reizēm deva absolūti pretrunīgus rīkojumus.

Kļūdas un to labošana

RBMK-1000 tipa reaktori tika būvēti tikai Padomju Savienībā. LiveScience.com norāda, ka pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados šāda tipa reaktoru celtniecību piedāvāja arī atsevišķi amerikāņu inženieri, bet pēc visaptverošām pārbaudēm viņu ideja tika noraidīta – jau pieminētās reaktora nestabilitātes dēļ. Lai gan aukstā kara gados attiecības starp ASV un PSRS bija diezgan saspīlētas, padomju speciālistiem (vismaz elitei piederošajiem) bija pieejama amerikāņu zinātniskā literatūra, kurā bažas par šāda tipa reaktoriem netika slēptas, un pašlaik atliek vien minēt, kādēļ aizokeāna kolēģu apsvērumi netika ņemti vērā. Visticamāk, tāpēc, ka ne jau zinātnieki izlēma, kāda tipa reaktorus būvēt. Lēmumi tika pieņemti partijas augstākajā līmenī, un tur, iespējams, nosprieda pierādīt sapuvušajiem Rietumiem, ka AES celtniecībā var iztikt arī bez viņu know-how. Taču tikpat labi iemesls varēja būt vēl banālāks – sākot ar reaktoru būvniecības izmaksām un beidzot ar to, ka RBMK-1000 projekta lobētāji bija labi ieredzēti partijas un valdības aprindās.

Zviedru kodolfiziķis Lāšs Ēriks de Gīrs īsumā izskaidrojis atšķirības starp rietumvalstīs pieņemtajiem kodolreaktoriem un padomju izstrādāto modeli. Pirmajos ūdens pilda ne tikai dzesēšanas funkcijas, bet arī kalpo kā palēninātājs kodolreakciju procesam. Proti, brīžos, kad ūdens jau pārvēršas tvaikā, šīs reakcijas kļūst lēnākas. RBMK-1000 reaktoros, kuros iespējams izmantot mazāk bagātinātu urānu, palēninātāja loma ir grafīta stieņiem, kas tiek iegremdēti reaktorā. Savukārt ūdens, kas tiek izmantots dzesēšanai, sakarstot tikai veicina kodolreakciju. Reaktora jaudas pazemināšana un vēlāka strauja paaugstināšana šādos gadījumos var izrādīties kritiska. Kaut kas līdzīgs pirms vairāk nekā 33 gadiem notika Černobiļā, kur sākumā tika nolemts veikt reaktora pārbaudi nelielas jaudas režīmā, bet tad saņemts rīkojums no Kijevas, ka tas jādarbina ar pilnu jaudu, jo no ierindas izgājusi kāda parastā spēkstacija, bet vēl pēc dažām stundām eksperiments atkal tika atsākts. Šādas jaudas svārstības reaktors neizturēja.

PSRS amatpersonas vēl labu laiku centās slēpt katastrofas patiesos apmērus un apgalvoja, ka tā sauktie likvidētāji, kuri bija mobilizēti no visiem plašās padomju zemes apvidiem, tikai cenšas novērst nelielas avārijas sekas. Seriālā katastrofas potenciālās sekas, protams, ir dramatizētas un pārspīlētas. Pat tādā gadījumā, ja sakususī atomdegviela būtu saskārusies ar gruntsūdeņiem, nekas līdzīgs Hirosimas vai Nagasaki atombombardēšanai nebūtu noticis. Taču traģēdijas noklusēšana un brīžiem pat noliegšana nebūt nenozīmēja to, ka PSRS nav guvusi mācību pēc šīs avārijas. Jau nākamajos gados tika veikta būtiska RBMK-1000 reaktoru pārbūve un modernizācija. Tās galvenais mērķis bija panākt, lai, mazinoties reaktora jaudai, nesāktos nekontrolējamas reakcijas, un, spriežot pēc visa, tas arī ir panākts. Vismaz beidzamajos gados ne par kādām problēmām šā tipa reaktoros nekādu ziņu nav bijis.

Dažādā attieksme

Attieksme pret kodolenerģiju un tās iegūšanu pasaulē ir dažāda. Pēc Fukusimas katastrofas, kas galu galā izrādījās krietni nāvējošāka par Černobiļu, Vācijas valdība nolēma, ka pēc zināma laika pilnībā atteiksies no AES, taču tās kaimiņvalsts Francija pat nedomā par šādu iespēju, arī Skandināvijas valstis uzskata, ka atteikšanās no šāda enerģijas ieguves veida nav lietderīga. Zviedrijas Fosmarkas AES beidzamo desmit gadu laikā noticis ne viens vien incidents, taču pasludināts, ka tie bijuši ne īpaši bīstami, un lielas avārijas nav bijušas iespējamas. Krievija jau ir paziņojusi, ka turpinās attīstīt atomenerģētiku, gan neprecizējot, uz kādiem pamatiem tā būs balstīta. Šomēnes no Murmanskas ostas uz Peveku Čukotkas autonomajā apgabalā tiks nogādāta pirmā Krievijas peldošā atomelektrostacija, kas dažos Rietumu medijos jau nosaukta par Peldošo Černobiļu.

Māris Krūmiņš

Foto: Unplash

Nākošais raksts >