Komercbankas novēršas no tik vecmodīga biznesa kā naudas pieņemšana depozītos un izsniegšana kredītos.
Latvijas komercbankas aizvadījušas kopumā sekmīgu 2013. gadu. Ir sagadījies tā, ka 2012. gadā banku kopējā peļņā uzrādītie 122 miljoni latu atbilstu 174 miljoniem eiro jeb tieši tādam skaitlim, kādu bankas uzrādīja par 2013. gada peļņu latos. Tātad peļņa eiro sasniegusi jau 246 miljonus. Tomēr viss nav tik vienkārši, kā izskatās. Peļņu nesošo darbošanos pērn ir pārtraukušas trīs bankas. Stāstu par valstij piederējušo Hipotēku banku varētu nodalīt atsevišķi, bet GE Money Bank un UniCredit Bank ir pametušas Latviju to pašu ekonomisko apvērumu dēļ, kāpēc palikušās bankas centušās saīsināt savu filiāļu un klientu apkalpošanas punktu tīklu. Bankas savus klientus redz labāk ejam, nekā nākam šā vārda burtiskajā nozīmē. Banku mērķis ir atturēt 9/10 daļas klientu no parādīšanās bankā kaut reizi gadā. Lai cilvēki pie datoriem un bankomātiem attālināti no bankām pagroza savas mazās naudiņas. Par šādas pašapkalpošanās tiesībām, protams, ir jāsamaksā bankām kaut maz, bet bieži.
Banku peļņa ir augusi apmēram līdzīgi banku noguldījumu apjomam. Ja aizpagājušajā gadā noguldījumu apjoma pieaugumā lielāko ieguldījumu deva ārzemnieki, tad pērn savus ietaupījumus no zeķēm u. c. naudas glabāšanas vietām izvilka Latvijas iedzīvotāji. Viegli saprotams, ka to noteica latu nomaiņa ar eiro, kas attiecībā uz noguldījumiem bankās tika realizēta bez komisijas maksas. Šogad turklāt bankām zudīs liela daļa peļņas no komisijas maksām par valūtas konvertāciju komercdarījumu apkalpošanai. Tomēr galvenais jautājums ir tas, kā bankas var izdzīvot, pieņemot naudu depozītos un neizsniedzot šo pašu naudu kredītos. Pērnā gada laikā banku kopējais kredītportfelis ir sarucis par vienu miljardu eiro. Pēc klasiskajiem priekšstatiem par ekonomiku, tāda situācija vispār nav iespējama, tomēr tā pastāv un liek mūsu priekšstatus grozīt.
Jau pirms gada NRA.lv atzīmēja tendenci, ka «par depozīta izvietošanu jāpiemaksā bankai» maskētā veidā: bankas mēdz par depozītiem nemaksāt nemaz vai maksāt tik maz, ka depozītprocenti nesedz maksu par konta uzturēšanu. Pērnā gada 7. februārī Neatkarīgā citēja Finanšu un kapitāla tirgus komisijas priekšsēdētāju Kristapu Zakuli, «ka depozītprocentu krišana ir pasaules tendence». Līdz kādam punktam šī tendence nonākusi 2014. gada sākumā? «Raisās diskusijas par negatīvām procentu likmēm atsevišķos uzkrāšanas instrumentos,» K. Zakulis atbildēja Neatkarīgajai tieši gadu pēc iepriekšējās sarunas.
Pirms gada mierinājumam tika teikts, ka lielākie cietēji no depozītprocentu krišanas Latvijas bankās būšot ārzemnieki. Tagad izrādās, ka uz viņu rēķina vien bankas neizdzīvos. Tātad par tiesībām glabāt naudu bankā būs jāmaksā vietējiem noguldītājiem. Atliek vien pastrīdēties, kam uzlikt lielākus negatīvos depozītprocentus: vai lielajiem noguldītājiem tāpēc, ka viņiem naudas daudz un samaksu bankai viņi pārcietīs vieglāk, vai mazajiem noguldītājiem par to, ka par viņu naudas aizņemto vietu banku elektroniskajās norēķinu sistēmās un skaidrās naudas seifos bankas saņems pārāk mazu atlīdzību, ja viņi maksās pēc vienas likmes ar lielo naudas summu īpašniekiem. Sāksim precizēt, kādas summas uzskatīt par lielu un mazu depozītu un vai atbrīvošanu no negatīvajiem depozītprocentiem vairāk pelnījis algas vai pensijas konts.
Arnis Kluinis
