Pēdējo reizi izmaiņas notikušas pavisam nesen – 1. aprīlī. Pastāstīšu plašāk, ko tās paredz un kā ietekmē mājsaimniecības un uzņēmumus.

Maksā gan mājsaimniecības, gan uzņēmumi

Zaļā enerģija pretēji sabiedrībā pastāvošajam maldīgajam viedoklim nebūt nav lēta. Atbilstoši ES politikai visi elektroenerģijas lietotāji par zaļās enerģijas ražošanu no atjaunojamajiem resursiem maksā no saviem maciņiem. Elektroenerģijas tarifā zaļās enerģijas izmaksas atspoguļojas kā obligātā iepirkuma komponentes: tā ir tarifa sastāvdaļa, ar kuru ikviens elektroenerģijas lietotājs Latvijā atbalsta atjaunojamo energoresursu (AER) ražotājus – mazās hidroelektrostacijas, vēja elektrostacijas, biogāzes un biomasas elektrostacijas un koģenerācijas ražotājus.

Faktiski var teikt, ka obligātā iepirkuma komponentes (OIK) ir valsts atbalsta mehānisms ražotājiem, kas elektroenerģiju ražo no AER un koģenerācijā, vai sava veida nodoklis, ko visi – gan mājsaimniecības, gan lielie uzņēmumi – vienlīdzīgi maksā par zaļo elektrību. Piemēram, ja kāds ražo elektrību mazajā HES, tās izmaksas ir augstākas un neviens iedzīvotājs to neizvēlētos pirkt, jo tirgū pieejamā elektroenerģijas cena ir zemāka. Tādēļ šīm stacijām ir nepieciešams valsts atbalsts un publiskajam tirgotājam – a/s Latvenergo, kam SPRK uzticējusi šo pienākumu, saražotā elektroenerģija atbilstoši noteiktajai shēmai ir jāiepērk obligātā kārtā valsts noteikto kvotu apjomā.

Veicina plašāku AER izmantošanu

Tā kā elektroenerģijas iepirkums no, piemēram, mazajām HES, ir krietni dārgāks nekā importa enerģija, obligātā iepirkuma komponente kompensē publiskā tirgotāja jeb Latvenergo papildu izdevumus, kas rodas, iepērkot elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros.

OIK piemēro visiem lietotājiem, un patlaban tās lielums ir 7,9 Ls/MWh jeb 0,79 santīmi par kilovatstundu. Ja mājsaimniecība mēnesī par elektrību maksā 10 latus, viegli aprēķināt, ka no šīs summas aptuveni lats un seši santīmi aiziet šo ražotāju atbalstam.

Šobrīd atbalsts zaļās enerģijas ražotājiem ir būtisks, lai radītu ekonomiski pamatotu interesi Latvijā uz vietas saražot pēc iespējas vairāk elektroenerģijas. Līdz ar to obligātā iepirkuma cena noteikta augstāka par elektroenerģijas tirgus cenu. Protams, cenai jābūt samērīgai ar patērētāju iespējām, bet noteikt atbalsta intensitāti ir valsts politika.

Nākotnē kā nodoklis

Obligātā iepirkuma komponenti SPRK nosaka divas reizes gadā – 1. aprīlī un 1. oktobrī, iekļaujot tajā obligātā iepirkuma izmaksas par iepriekšējo pusgadu.

Kaut gan obligātā iepirkuma cena aug, mājsaimniecības, kas joprojām maksā par elektrību pēc regulēta tarifa, šo pieaugumu neizjūt uzreiz, bet ar krietnu laika nobīdi – OIK tiek iestrādāta nākamajā SPRK apstiprinātajā elektroenerģijas tarifā. Jāatgādina, ka mājsaimniecībām gala tarifs nav mainījies kopš 2008. gada 1. aprīļa, savukārt OIK izmaksas pēdējo divu gadu laikā divkāršojušās, kas nozīmē, ka a/s Latvenergo zaļās enerģijas iepirkumu dotē no saviem līdzekļiem, kas ilgtermiņā uzņēmumam rada zaudējumus.

Savukārt brīvā elektroenerģijas tirgus dalībnieki, kas Latvijā patlaban ir lielie uzņēmumi, obligātā iepirkuma daļas pieaugumu vai samazinājumu izjūt uzreiz – šīs izmaksas viņiem tiek iekļautas elektroenerģijas rēķinā.

Paredzams, ka nākotnē OIK vairs nebūs elektroenerģijas tarifa sastāvdaļa, bet gan noteikta kā “nodoklis par zaļo enerģiju”, kas mainīsies divreiz gadā un ļaus obligātā iepirkuma izmaksas elastīgi iekļaut elektroenerģijas rēķinā.

Izmaksas aug

2008. gadā izmaksas, kuras bija jāsedz ar OIK, bija 48,8 miljoni latu. Ja īstenosies visi AER attīstības plāni, kuri tika iestrādāti jaunajos MK noteikumos nr. 198, kas ir spēkā no šā gada 14. marta, tad kompensējamās izmaksas varētu dubultoties. Tāds izmaksu pieaugums ir saistīts ar pieaugušo uzņēmēju interesi attīstīt AER projektus, kā arī mainītajiem AER cenas aprēķināšanas principiem.

Iepriekšējos noteikumos elektroenerģijas cena mazajām HES, biomasas un biogāzes stacijām bija piesaistīta gāzes cenai, bet vēja elektrostacijas tiesības pārdot elektroenerģiju obligātā kārtā varēja iegūt tikai konkursa kārtībā. Jaunajos noteikumos cena pamatā ir piesaistīta valūtas kursam visām AER izmantojošo staciju grupām (arī vēja elektrostacijām), izņemot biomasas elektrostacijas ar uzstādīto jaudu līdz 4 MW un biogāzes stacijas ar jaudu 2 MW un lielāku, kam saglabājās piesaiste gāzes cenai.

Soli priekšā citām Eiropas valstīm

Latvijas izraudzītā shēma – garantēta elektroenerģijas iepirkuma cena mazo elektrostaciju atbalstam – ir līdzīga kā citās ES valstīs, taču vienlaikus progresīvāka, jo elektroenerģijas lietotājam skaidri parāda, cik zaļā enerģija viņam izmaksā. Līdzīga shēma darbojas arī Igaunijā, kur elektroenerģijas patērētāji savos rēķinos var redzēt, cik maksā elektroenerģija, cik sistēmas pakalpojumi un cik liels ir atbalsts zaļajai enerģijai. Jāpiebilst, ka Igaunijā valsts atbalsts AER ir ievērojami zemāks nekā Latvijā, jo tā faktiski visu elektroenerģiju saražo savās degakmens elektrostacijās, tādējādi arī ir mazāk investoru, kuri vēlas investēt AER.

***

UZZIŅAI

Stacijas, kuras

2008. gadā izmantoja

atjaunojamos

energoresursus un

pārdeva savu saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros:

• 145 mazās HES ar uzstādīto jaudu kopā 26 MW

• 15 vēja elektrostacijas,

kopējā jauda 25 MW

• 7 stacijas, kas izmanto

biogāzi vai biomasu,

kopējā jauda 9,2 MW

A/s Latvenergo mājsaimniecību elektroenerģijas tarifa

sastāvdaļas

Avots: www.nra.lv