Ekonomikas atveseļošana un rāpšanās ārā no krīzes nav tikai Latvijas problēma, kaut arī šajā dūksnājā esam iestiguši visdziļāk. Ar budžeta līdzsvarošanu nopūlas teju visas Eiropas Savienības valstis, bet vēl svarīgāks ir jautājums – kā šim valstu kopumam turpmāk noturēt un vairot savu konkurētspēju pasaules ekonomiskajā telpā, kādi būs tālākā ceļa rādītāji?

Par to nesen tika spriests divās Eiropas Komisijas (EK) rīkotās ikgadējās sanāksmēs – Eiropas Ekonomikas forumā un Eiropas Tautsaimniecības pārveides jeb rekonstrukcijas forumā. Abos pasākumos piedalījās akadēmiķe Dr.oec. Raita Karnīte, un, lūk, viņas pārdomas pēc atgriešanās Latvijā.

Krīzes pārvarēšanas trīs vaļi. Divi sen zināmi, trešais – principā jauns

Eiropas Ekonomikas forumā piedalījās 1500 delegātu, patiešām augsta līmeņa ekonomikas eksperti. Izeja no krīzes – tas bija Ekonomikas foruma galvenais temats, kuru apspriežot izgaismojās atziņa: visi tie pasākumi, kas līdz šim Eiropas Savienības valstīs tika īstenoti, lai izietu no krīzes, ne mazākā mērā nav novērsuši krīzes cēloņus, bet, gluži pretēji, krīzi vēl veicinājuši. Tas neatrisina problēmu, bet nākamo krišanu uz leju tikai atvirza tālāk. Jo tādējādi tiek audzēts valsts parāds, naudas masa, bet izejai no krīzes ir trīs galvenie virzieni.

Pirmais ir finanšu konsolidācija, kas nozīmē – vismaz valdības līmenī netērēt vairāk, nekā ir nopelnīts (bet tās jau ir sekas, jo budžets vienmēr ir sekas, nevis kaut kā cēlonis).

Otrs – un tas ir daudz nopietnāk – ir jāizdabū laukā no tautsaimniecības šī lielā, sapumpētā nauda, un tas nozīmē banku kreditēšanas režīma, banku uzraudzības ievērojamu pastiprināšanu un pat banku finanšu darbības ierobežošanu. Forumā izskanēja pat tāda krasa ideja, ka tad, ja kādas bankas nevēlētos iekļauties šajā kopējā lēmumā, tās vienkārši vajadzētu nacionalizēt. Tādējādi tika uzsvērts: lai izietu no krīzes, lai nepieļautu tās atkārtošanos, šī finanšu iztīrīšana, ekonomikas finansializācijas līmeņa samazināšana ir ārkārtīgi svarīga.

Trešais lielais virziens ir tautsaimniecības pārstrukturēšana atpakaļ industrializācijas virzienā. Par to Eiropā runā jau sen. Tad, kad sākās ekonomiskā krīze, galvenā cerība bija tā, ka Eiropa necietīs tik smagi, jo šeit vēl ir sava industrija. Zināmā mērā tā bija taisnība, bet skaidrs ir arī tas, ka esošā industrija pasaules mērogā konkurē ar lielām grūtībām. Patiešām spēcīgie uzņēmumi spēj pastāvēt un izvērsties paši saviem spēkiem, bet tie, kuriem ir vajadzīgs papildu atbalsts no valsts puses, kuriem ir stipri jāpiemaksā, īstenībā nav konkurētspējīgi un tik un tā ilgi nepastāvēs.

Tāpēc ekonomikas ekspertu un EK amatpersonu pamatuzstādījums pašlaik ir inovācija, kaut kas gluži jauns industrijā. Šis pilnīgi jaunais ir zaļā ekonomika (par to Ekonomikas forumā nerunāja emocionālā nozīmē, bet ekonomikas kontekstā), jo tieši tā ir milzīgs, jauns tirgus, un uzvarētājs būs tas, kurš tajā nonāks pirmais (vai vismaz otrais).

Kamēr Eiropā spriež, ķīnieši jau dara

Ko nozīmē zaļā ekonomika? Tās pirmām kārtām ir jaunas, videi draudzīgas tehnoloģijas, jauna tehnika. Jauna veida lidmašīnas, to aprīkojums, jaunas rūpnīcu, gaisa attīrīšanas, siltuma iekārtas un tā tālāk. Tas tiešām ir milzīgs tirgus un milzīgas iespējas. Bet jautājums ir par to, kur radīsies inovācija un kurš būs pirmais.

Forumā izskanēja ļoti lielas bažas, ka Ķīna, kuru tīrais gaiss gan interesē vismazāk, šajā tirgū jau ir iekšā un pārspēt šo valsti būs atkal ļoti grūti. Ķīna ir aizsteigusies priekšā ar jaunu tehnoloģiju ražošanu un izpēti. Kamēr Eiropa par to vēl tikai domā un diskutē, ķīnieši jau strādā.

Lai šis tirgus kļūtu globāls, tajā jāiesaistās Eiropas attīstītajām valstīm, bet no laba prāta neviens šo zaļās ekonomikas virzienu neiet, jo tas prasa papildu izmaksas. Tāpēc, lai tas notiktu, pirmkārt, ir nepieciešama šo valstu savstarpēja vienošanās, otrkārt, ir vajadzīga nauda. Ar ko sākt? Kā jau minēju, šis zaļā ekonomika ir ļoti dārga, un bez valsts atbalsta, tikai ar uzņēmēju spēkiem nekas nevar rasties. Bet bankas šajā procesā piedalīties nevēlas, tās joprojām grib strādāt tradicionālā, pārbaudītā virzienā ar nekustamajiem darījumiem, patēriņa kredītiem un tamlīdzīgi. Tādēļ valstīm ir jāatrod kaut kādi resursi un stimuli, lai ekonomikas pārstrukturizāciju pamazām varētu ierosināt un attīstīt.

Faktiski ļoti lielu saistību šeit iespējams saskatīt ar Eiropas Rekonstrukcijas forumu, kurā galvenokārt tika aplūkoti alternatīvie ekonomikas finansēšanas avoti un tas, kā tie var ietekmēt tautsaimniecības attīstību. Runa bija par garantiju, investīciju un riska kapitāla fondiem, savstarpējās palīdzības, stabilizācijas fondiem, kā arī darbinieku finanšu līdzdalību. Kopumā problēma ir tāda – tā kā tautsaimniecībai trūkst naudas un bankas nav piedabūjamas izsniegt aizdevumus inovācijas jomā, tad mēģināt atrast alternatīvus līdzekļus iedzīvotāju maciņos.

Taupības pasākumi nedrīkst iznīcināt ekonomiskās attīstības stimulus

Jāteic, ka Latvijas situācija uz šī inovatīvā, radošā virziena fona izskatās nožēlojami. Mēs Eiropā esam viena maza daļa. Un, ja neizprotam tos procesus, kas notiek globālā un Eiropas līmenī, un nemēģinām tajos iekļauties, bet spītīgi un stīvi darām paši kaut ko savu (pilnīgi vienalga, vai aiz pārcentības vai slinkuma), tad mēs ārkārtīgi no citiem atpaliekam un biedējoši zaudējam.

Ekonomikas forumā augstākā līmeņa Eiropas amatpersonas, nosakot šos virzienus, par kuriem iepriekš minēju, ļoti stingri un vairākkārt uzsvēra: budžeta konsolidācija, ieņēmumu un izdevumu līdzsvarošana ir ļoti svarīga, nedrīkst būt tā, ka tērē vairāk nekā nopelna, bet tajā pašā laikā taupības pasākumi nekādā ziņā nedrīkst iznīcināt ekonomiskās attīstības stimulus. Tātad, runājot par valsts budžeta konsolidāciju un taupības pasākumiem, visu laiku jāpatur prātā to ietekme uz ekonomiku, cilvēkiem, sociālo jomu, kā arī vēlēšanos strādāt, investēt tajā valstī.

Latvijā viss notiek tieši pretēji. Piekrītu, ka tie paši Eiropas funkcionāri, kuri Briselē runā vienu, Latvijā stāsta ko citu. Tie var mēģināt eksperimentēt, kā darbojas viņu ieteikumi, bet nedrīkst un nekad to nedarīs – neuzspiedīs savu gribu.

Protams, no vietējiem cilvēkiem tas prasa vairāk piepūles, lai atrastu risinājumus, ja, teiksim, Eiropas ierēdņi novērstos vai parādītu ne tik laipnu seju. Taču vienmēr, pieņemot lēmumus, ir jācenšas līdzsvarot zaudējumus un ieguvumus. Patlaban mūsu ieguvums ir salkanās uzslavas no EK, bet zaudējumi ir daudz lielāki. Jo mēs zaudējam savu potenciālu. Notiek tieši tas, par ko Briseles ekonomikas forumā ļoti nopietni brīdināja, ko valstis nedrīkst darīt.

Tāpēc arī tik ļoti uzmanīga pieeja ir Grieķijai, citām valstīm, kuru makroekonomikā ir līdzīgas problēmas. Turklāt šie nieka pieci Latvijai aizdodamie miljardi (kuri piedevām nemaz nav vajadzīgi, patiesībā guļ kastē) un simtiem miljardu, kas ir iedoti Grieķijai, pat nav samērojami. Tomēr šai valstij tādas represijas un tik stingras prasības kā pret Latviju starptautiskās institūcijas nav izvirzījušas; bet problēma taču ir tieši tāda pati. Grieķija starptautiskos padomdevējus neuzklausa, un tas nozīmē, ka mēs šeit Latvijā acīmredzami esam bijuši pārmēru centīgi un paklausīgi.

Meklējamie miljoni kā centrālā darbības ass. Vai maz vajadzīgi?

Valdība kā galveno politiku ir izvirzījusi konsolidāciju, rosās un cenšas pārliecināt, ka viss grozās tikai ap šiem meklējamiem miljoniem, taču tajā pašā laikā ir ļoti daudz attīstības jautājumu, kuri tā arī paliek neatrisināti. Kaut vai tās pašas prioritārās nozares – tieši kuras tās būs un kādu atbalstu saņems, kaut vai vērtspapīru birža.

Mums ir iestāstīts, ka valdība dara visu pašlaik iespējamo, bet man nav tādas pārliecības. Es nesaku, ka tiek darīti slikti darbi; protams, tas ir ļoti labi, ka ir panākta budžeta konsolidācija, tomēr es gribētu paprasīt atklāt, kāda ir sociālā un ekonomiskā cena, kāda ir nacionālā cena par tiem lēmumiem, kuri ir pieņemti. Tā būs drausmīgi augsta.

Kam vajadzīga šī konsolidācija, ja aizņemtā nauda stāv jeb, tautas valodā, pūst (kas naudai vispār nav raksturīgi) Valsts kasē, un par to mēs vēl maksāsim strauji augošus procentus? Vai pensionāri tajā pašā laikā nav dzirdējuši, ka pensijas var tikt samazinātas?

Īsti nav skaidrības arī par situāciju ar “Parex” banku. Arī šī cena ir ļoti augsta. Nezinu, kādi ir motīvi tam, ka starptautiskās organizācijas ir stingri uzraudzījušas, lai mēs izdarām to, ko pašas citur iesaka neparko nedarīt. To esam jautājuši un nekad neesam saņēmuši atbildi. Bet jāņem vērā, ka pašreizējā Eiropas Savienībā tās pastāvēšanas pamats ir valstu savstarpējā konkurence. Ja mēs labprātīgi sevi novājinām, tad pārējiem izdarām tikai labu. Jā, Eiropas Ekonomikas forumā runāja par Spāniju, bet neviens pat nedomāja ieminēties, ka Latvija tai būtu jāliek par paraugu…

Budžeta konsolidācijas dēļ mēs varējām revidēt ļoti daudzas jomas, jo efektivitātes trūkums ir ļoti plašs. Ir slikti, ka viss notiek nepārdomātā režīmā. Tieši ar to mēs atšķiramies no Igaunijas un nedaudz mazākā mērā arī no Lietuvas. Ilgtermiņa domāšana un mērķtiecība ir tieši tā īpašība, kas mūs atšķir no Igaunijas, kur gan uzņēmējdarbības atbalstam, gan izglītībai, gan pētniecībai aiziet milzīgas naudas. Bet mēs izniekojam miljonus Eiropas naudas, lai nodibinātu pāris uzņēmumu. Tad labāk tos miljonus iedot pāris uzņēmumiem, kuri to patiešām izmantotu izaugsmei starptautiskā mērogā. Kur ir atdeve?

Tie ir smagi vārdi, un katrs tiem var pajautāt pierādījumus. Bet tikpat labi ir jābūt pierādījumiem arī labajiem darbiem. Kur tie ir?

Bet par spīti tam, šeit, kur mēs esam, – mazā valstī ar vāju pārvaldību, ir jāizlemj, kā rīkojamies: paliekam šeit vai tinamies projām, kā daļa sabiedrības to jau dara. Bet tukša šī vieta nepaliks, agri vai vēlu tā piepildīsies atkal, un valsts būs ekonomiski aktīva. Par to nav nekādu šaubu. Latvija ir tāda vieta, kuras nolemtība ir attīstība. Kaut arī daudziem ir tāda pārliecība – kāds atnāks un visu sakārtos, par maz ir sajūtas, ka viss ir tomēr pašu ziņā. Manuprāt, tie cilvēki, kuri paliks šeit, to sapratīs un ņems savās rokās, bet ne jau caur partijām un vēlēšanām. Ja Latvijā populārākais cilvēks un topošais premjera kandidāts pašlaik var būt cilvēks, kurš ir sēdējis cietumā (vienalga, vainīgs vai nevainīgs, bet viņš tur bija), tad ar tādu sabiedrību caur vēlēšanu sistēmu neko nevar panākt. Man ļoti patīk Lemberga kungs, es viņu atbalstu un apbrīnoju tā dēļ, ko viņš ir izdarījis Ventspilī. Bet vienīgi tā iemesla dēļ, ka viņš aizkūlies bija līdz tādai situācijai, viņš nevar būt piemērots valsts vadītāja postenim. Domāju, kaut ko varam panākt tikai ar individuālo iniciatīvu, kas izpaužas uzņēmējos.

Mudīte Luksa, LV.LV