Eiropas parlamenta deputāts Ivars Godmanis intervijā Neatkarīgajai uzsver, ka valsts rīcība, prasme panākt maksimālu ES atbalstu tieši 2011. gadā var būt Latvijai izšķiroša.
– Kāpēc jūs tā satrauc tieši 2011. gads?
– Satraukumam, ja tā var sacīt, ir trīs daļas. Pirmā – tas ir vispārējais notikumu fons. Otrā daļa – tieši 2011. gadā ES tiks pieņemti lēmumi par tuvāko nākotni līdz 2020. gadam. Tostarp tiks pieņemts lēmums, vai Eiropas budžets tiks veidots septiņiem gadiem, kā tagad, vai tam būs cits mērogs. Runā par desmit gadiem. Trešā daļa – mūsu tekošie uzdevumi. Ja mēs tos neizpildīsim, tad sevi vēl papildus nobremzēsim paši sava slinkuma vai nemākulības dēļ. 2011. gads ir pēdējais programmas gads, kad Latvijas valdību saista līgums ar Valūtas fondu un Eiropas Kopienu. Līdz 2011. gada 31. decembrim visi mūsu soļi ir pakāroti šai programmai un saistīti ar to. 2012. gada 1. janvārī Latvijā sākas cita situācija. Ja programma netiks pagarināta (pagaidām par to neesmu dzirdējis), tas nozīmē, ka ar 2012. gadu rīcība ir patstāvīga. Patstāvīga rīcība nozīmē savu parādu pārfinansēšanu tirgū tā, kā to dara Lietuva. Tad mēs reāli ieraudzīsim, cik mūsu parādzīmes ir procentuāli vērtas. Tas būs saistīts ar mūsu deficītu, ar mūsu kopprodukta pieaugumu (vai nepieaugumu), ar mūsu inflāciju… Bet – ir viena lieta, kas varētu būt mums izšķiroša. Tā ir mūsu prasme piesaistīt un izmantot Eiropas naudu.
– Rīcības kontekstam raksturojiet fonu.
– Patlaban Eiropas parlamenta vadības cilvēki, politisko grupu vadītāji uzskata, ka gan izeja no krīzes, gan pietiekami stabila iespēja cīnīties ar visiem izaicinājumiem un problēmām, gan kaut cik kontrolējama, stabilizējama attīstības situācija ir iespējama tad, ja ir vairāk Eiropas un mazāk nacionālo dalībvalstu. Reālā cīņā par varu šī runāšana pārtop arī tāpēc, ka ir dažādi uzskati par to, kādēļ Eiropa nonāca krīzē. Federālisti saka: krīzē Eiropa nonāca tāpēc, ka netika līdz galam izveidots normālai dzīvei piemērots ES modelis. Iziešanu no krīzes katrs uzsāka uz savu roku. Tātad – ES tā arī nespēja atrast kopēju mehānismu ne ekonomikā, ne finansēs, ne nodokļos, lai izkļūtu no krīzes un stabilizētu ekonomiku.
Pagaidām katra valsts sitas ar savu budžeta deficītu atsevišķi. Bet ES negrib pieļaut, lai burbulis uzpūšas katrā eiro valstī atsevišķi. Tad parāds vairs nav apkalpojams un iestājas defolts.
Federālistu galvenais karogs ir kopīga Eiropas pārvaldība. Bet, ja iziet uz vienotu monetāro politiku, uz vienotu finanšu, uzraudzības sistēmu, tad nākamais solis ir – vienādi nodokļi. Patlaban pret to cīnās visi, jo neesam vienādā stāvoklī.
Nacionālās valstis saka – kur teikts, ka šāda centralizēta sistēma būs efektīvāka? Piemēram, Lielbritānija uzskata – katrs cīnās pats, katrs pats sakārto savu valsti. Savukārt federālisti saka – ja turpināsim, kā ir, zaudēsim konkurētspējā pilnīgi visiem globāliem spēlētājiem.
– Kas ir Latvija šajā notikumu fonā?
– Mēs šajā pasākumā neesam lieli spēlētāji. Taču – arī mums jāpieņem būtisks lēmums: kas mums ir izdevīgāk? Vai mēs ar savu spēlētāja lielumu atšķirībā no vāciešiem vai francūžiem varam nospēlēt patstāvīgi veiksmīgāk, nekā esot struktūrā, kas ir demokrātiski izveidota un kur saņemam garantētu, kvalificētu atbalstu…
– Kā tad mums dabūt maksimāli iespējamo ES atbalstu tagad un turpmāk?
– Ir trīs sfēras, kurās esam vislielākajā veidā saistīti ar notikumiem ES. Viena sfēra ir struktūrfondu apgūšana. Otra – lauksaimniecība. Trešā – zinātne un pētniecība.
Kāda ir situācija? Es runāju tikai par 2011. gadu. Ja negribam šo naudu pazaudēt, 2011. gads ir operatīvi risināmu jautājumu gads. Bet šī nauda mums ir izšķiroša. Principā mums citas naudas nav. Jo garantētu variantu, ka investīcijas varētu parādīties kādā citā formā, mums, piedodiet, nav. Eiropas fondu investīcijas ir garantētas.
Tas nozīmē, ka jāliek Eiropas struktūrfondiem pretī pilnīga gatavība līdzfinansējumam. Pat ar garantiju, ka mums nevienu brīdi nevar būt situācija, kad pretī palielinātam Eiropas finansējumam mēs nepalielinām līdzfinansējumu. Bet 2011. gadā pret 2010. ES struktūrfondu (Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības fonds (ERAF) + Reģionālās attīstības fonds + Eiropas sociālais fonds (ESF)) budžets tiek palielināts par 4,527 miljardiem eiro. 4,527 miljardi, tas ir 15,3% pieaugums vienam gadam. Turklāt 1,1 miljards te vēl nāk klāt no lauku attīstības programmām paredzētās naudas. Vai Latvija ir gatava šo pieaugumu paņemt ar savu līdzfinansējumu? Jo, ja nebūsim gatavi projektu izveidē vai finansēs, tad viennozīmīgi zaudēsim šo naudu.
Kādi mēs šobrīd esam – labi vai slikti? Mums pats svarīgākais ar uzņēmējdarbību saistītais fonds ir Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības fonds (ERAF). Uz šā gada 10. janvāri esam apguvuši 22,75% naudas, kas mums šajā finanšu perspektīvā te paredzēta. Daudz tas vai maz, ja no 2,4 miljardiem eiro esam dabūjuši 547 miljonus? Bet – Igaunija ir pirmajā vietā starp visām 27 dalībvalstīm – 39,64%. Lietuva ir otrajā vietā –34,72%. Mēs esam tikai divpadsmitie. Esam drusku virs vidējā – 20,94%. Jānoskaidro, kāpēc mēs atpaliekam no Igaunijas, Lietuvas, kāpēc mēs atpaliekam tur, kur mums vismazāk jāatpaliek?
Ko redzam pašā Latvijā? ERAF dalās divās apakšprogrammās. Pirmā – uzņēmējdarbība un inovācijas. Otrā – infrastruktūra un pakalpojumi. Pirmajā esam apguvuši 36,3%, otrajā – 16%. Tas nozīmē, ka tieši infrastruktūras pakalpojumi, kas var dot darba vietas (gan būvējot, gan vēlāk būves izmantojot), Latvijai padodas īpaši vāji. Jāanalizē – kāpēc? Vai nu bremze ir līdzfinansējuma trūkums, bankas nedod sākuma kapitālu lielākiem, laikā garākiem projektiem. Vai arī bremze ir mūsu lieliskā iepirkuma sistēma.
Ieraudzīju, ka decembrī valdība kopumā iztērēja 602 miljonus, lai arī citos mēnešos bez sociālā budžeta bija tērējusi virs 200 miljoniem latu. Ja šeit ņemts vērā tas, ko izdarīja ES gada beigās, un paredzēta līdzfinansējuma nauda, cepuri nost. Kāpēc es uztraucos? Jo neesmu dabūjis atbildi, kur tā nauda aizgājusi. Varbūt ir apgūts budžets. Varbūt, kā man teica, saskaņā ar ES standartiem ņemts vērā tas, cik ieguldīts bankās. Bet, saskaņā ar šito gājienu, deficīts (pamatbudžets kopā ar sociālo) 2010. gadā (mīnus 917,249 mlj. Ls) pēc naudas plūsmas iznāk lielāks nekā 2009. (mīnus 856,454 mlj. Ls). Konsolidēti mēs 2010. gadu pabeidzām sliktāk nekā 2009. Vārdu sakot, ir jādabū skaidra atbilde, kam decembrī izdoti 602,408 miljoni, kas ir par 320 miljoniem latu vairāk nekā novembrī un par 366 miljoniem vairāk nekā vidēji 2010. gada janvārī– novembrī? Vai šī starpība tiešām ir aizgājusi Eiropas struktūrfondu līdzfinansējumam?
– Kas darāms saistībā ar kohēzijas un sociālā fonda naudām?
– Uz 10. janvāri esam apguvuši 23% kohēzijas fonda līdzekļu. Esam ceturtajā vietā no 15 valstīm. Bet Lietuva vienalga ir priekšā – otrajā vietā (29%). Igaunija ir sestā (21,8%). Vidējais līmenis valstīm, kuras izmanto kohēziju, ir 18,9%. No 1,5 miljardiem eiro esam apguvuši 360.
– Kas te jādara saistībā ar nākamo finanšu perspektīvu?
– Ir ziņojums par jauno kohēzijas politiku. Dokuments, uz kura pamata būvēs jauno struktūrfondu kopējo naudas apjomu un lems, kā to dalīt starp fondiem un valstīm. Lēmumu par to pieņems 2011. gadā. Kam mums būtu jāgatavojas? ES dalībvalstis ļoti nopietni dalās pēc interesēm. Valstīm, kuras struktūrfondus izmanto minimāli, kuras nesaņem kohēziju, kam ir 90% IKP virs ES vidējā, struktūrpolitika ir viena no pēdējām lietām, kas tās interesē. Tās nebūs mūsu sabiedrotie cīņā par struktūrfondu apjoma nesamazināšanu. Valstis, kas ir lielākās maksātājas (Vācija, Francija…) un kuras daudz arī saņem, ir pa vidu. Mēs esam tajā grupā, kas izmisīgi cīnās, lai šī sadaļa ES budžetā nemazinātos un mēs turpinātu saņemt līdzekļus, kas mums izmisīgi vajadzīgi.
Perspektīvā mums šeit draud vairākas lietas. Pirmā. Komisija ierosina vairs nesamierināties tikai ar finanšu atskaišu saņemšanu. Ir jābūt dziļākai ekonomiskā efekta, struktūrfondu atdeves analīzei, lai zinātu, vai vērts šo naudu dot un ko tā ir devusi. Nevis kā tagad – paraksti finanšu perspektīvu, apstiprini nacionālā ietvara dokumentu un atskaities par naudas apguvi. Tāpēc komisija ierosina slēgt ar katru dalībvalsti investīciju un attīstības līgumu vai kontraktu, kurā paredzēta abpusēja atbildība. Atskaitei turpmāk jāvēsta, ko nauda ir devusi. Kopproduktam, bezdarbam, inovācijām, atsevišķu nozaru attīstībai, sociālai iekļautībai… Viens no variantiem – atskaite jāsniedz reizi trijos gados. Ja tas netiek izpildīts, tiek iedarbinātas sankcijas. Piemēram, naudas izmaksa tiek pārtraukta vai samazināta. Tas ir variants, kam mums jāgatavojas izmisīgi.
Otrā. Jau vairāk nekā gadu apritē ir profesora Barkas ziņojums, par kuru pozitīvas atsauksmes sniegušas vairāk nekā 300 Eiropas universitātes, zinātniskie centri. Barkas kungs ir kļuvis par komisāra padomnieku. Viņa jauninājumi struktūrfondu politikā ir ļoti revolucionāri. Ja tos pieņems, tad mums būs pilnīgi cita struktūrfondu situācija. Barkas kungs uzskata, ka pašpalīdzības kasei Eiropā jābeidzas. Jo pašpalīdzības kase nozīmē, ka bagātie palīdz tikai nabagajiem, bet nedod iespēju Eiropai palielināt konkurētspēju starptautiski, kā vienam veselam. Tāpēc viņš ierosina 65% no visas naudas novirzīt trijām četrām prioritātēm (nevis kā tagad, sadalot naudu pa fondiem, katrs izstrādā programmas un tās pilda): klimata pakete, nodarbinātība un imigrācija, zinātniskā pētniecība… Un tikai 35% tiks atstāti dalībvalstu ziņā. Te mums ļoti strikti jāaizstāv savas pozīcijas. Mums jābūt visiem iespējamiem argumentiem pretī – katrai valstij ir tiesības pastāvēt uz savām prioritātēm, tās nevar būt tikai kopējas, centralizētas… Ja mēs to nespēsim, šīs proporcijas stāsies spēkā reizē ar minēto kontraktu. Mēs dabūsim daudz mazāk naudas un ne vienmēr varēsim likt to tur, kur mums visvairāk vajag. Tā būs jaunā kohēzijas politika.
– Otrā joma – lauksaimniecība.
– Eiropas lauksaimniecības politika balstās uz diviem galvenajiem maksājumiem. Uz tiešmaksājumiem (hektārmaksājumi un ar ražošanu saistītas lietas), kas veido apmēram divas trešdaļas (2011. gadā ap 39 miljardiem eiro), un lauku attīstības programmu (ap 12 miljardiem).
Lauku attīstības programma darbojas līdzīgi kā fondi. Nepieciešams kofinansējums. Paradoksālā kārtā var redzēt, ka šo programmu nepilda visa Eiropa. Kopējā Eiropa 2008. gadā šai programmai deva par 341 miljonu mazāk nekā 2007. gadā. Tas nozīmē, ka jau otrajā finanšu perspektīvas gadā šis maksājums netika izpildīts. 2009. gadā maksājumus samazināja par 17% (par 1,78 miljardiem). Šos 1,78 miljardus iedeva Eiropas glābšanas plānam (enerģētikas projekti u.tml.). 2010. gadā ieplānoja palielinājumu par 53% (4,658 miljardi vairāk nekā 2009.). Taču palielinājums bija ieplānots par lielu, tāpēc 1,1 miljardu atdeva struktūrfondiem. Vai Latvija izmantoja šo straujo pieaugumu, jājautā zemkopības ministram.
Eiroparlamentā, vairākās komisijās parādās uzskats, ka šī programma, pirmkārt, dublē reģionālo attīstību. Otrkārt, jautā, kāpēc šo naudu gan ieplāno, bet tik konsekventi lēni apgūst? Varbūt to izmanto citām vajadzībām? Ārpus lauksaimniecības? Vai tā vispār ir dzīvotspējīga?
Autors: Viktors Avotiņš / NRA.lv
