Globālas krīzes apstākļos virkne pasaules valstu ievērojami palielinājusi investīcijas savās ekonomikās, lai iespēju robežās stimulētu to izaugsmi. Daudzos gadījumos svarīgs ir katrs cents, tamdēļ varas iestādes, mēģinot panākt labāku iekasēto nodokļu procentu, pievērsušas pastiprinātu uzmanību ofšora zonām, kuras daudzu gadu garumā palīdzējušas nodokļu nemaksātājiem no visas pasaules. Par šādas uzmanības rezultātu kļuvis fakts, ka uzreiz trīs valstis – Lihtenšteina, Beļģija un Andora – vienā dienā paziņoja par gatavību pārskatīt likumus par banku noslēpumiem.
Kad 2008. gada februārī Vācijas slepenie dienesti nopirka no kāda bijušā Lihtenšteinas bankas LGT darbinieka informāciju par šīs finanšu organizācijas klientu kontiem (kā vēstī prese, par šo informāciju tikuši samaksāti 4,2 miljoni eiro), diezin vai kāds varēja paredzēt, ka šis darījums novedīs pie liela daudzumu nodokļu nemaksāšanas lietu izmeklēšanas, bet vēlāk arī pie ofšora zonu skaita samazināšanās. Darījums bija principā ikdienišķa operācija cīņā ar Vācijas nodokļu nemaksātājiem, taču Vācija šoreiz nolēma dalīties informācija arī citām valstīm un daudzu valstu valdības izrādījās (vismaz vārdos) ļoti pārsteigtas, kad uzzināja, ka tūkstošiem to turīgo pilsoņu izvairās no nodokļu nomaksas, glabājot naudu Lihtenšteinas bankas kontos.
Globālajā nodokļu nemaksāšanas lietas izmeklēšanā beigās piedalījās vairāk kā 20 pasaules valstis, kuru vidū bija ASV, Lielbritānija, Francija, Austrija, Itālija un pat Austrālija. Cik daudz līdzekļu šo valstu pilsoņiem izdevies noslēpt no nodokļu dienestiem, var tikai minēt, taču summas nepavisam nav mazas. Piemēram, tikai Vācijas pasta „Deutsche Post” bijušais ģenerāldirektors Klauss Cumvinkels (Claus Zumwinkel) minētajā Lihtenšteinas bankā laikā no 2002. līdz 2006. gadam bija paslēpis 970 tūkstošus eiro. (Iespējams, menedžerim ir bijuši vēl kādi noguldījumi citās bankās, taču tiesai to esamību neizdevās pierādīt.) Kas pats interesantākais, tad lai arī tiesa piesprieda Cumvinkelam divus gadus ilgu nosacītu cietumsodu un miljonu eiro lielu soda naudu, tas viņam netraucēja saņemt tā dēvēto „zelta izpletni” 20 miljonu eiro apmērā.
„Nodokļu paradīzes” atdod pozīcijas
Šādu ģenerāldirektoru visā Eiropā izrādījies tika daudz, bet izvairīšanās no nodokļu nomaksas mērogi kopumā ir tik vērienīgi, ka „liela divdesmitnieka” valstu (G-20) – pasaules divdesmit lielāko ekonomiku – vadītāju tikšanās laikā, kura paredzēta 2009. gada 2. aprīlī Londonā, nolemts izveidot ārzonu „melno” sarakstu. Kādas valsts iekļaušana šajā sarakstā var nozīmēt pat tās starptautisko izolāciju, kas gan ir galējais solis. Tomēr no virknes bargu pasākumu, ieskaitot ekonomiskās sankcijas, „nodokļu paradīzēm” vairāk neizdosies izvairīties. (Kādi ir nodokļu nemaksāšanas apmēri, var iztēloties, piemēram, no Britu labdarības organizācijas „Oxfam” pētījuma. Briti aprēķinājuši, ka jaunattīstības valstis no nesamaksātiem nodokļiem zaudē vairāk naudas nekā tās saņem no palīdzības organizācijām. Nodokļu nemaksāšana valstīm ik gadu laupa 124 miljardus ASV dolāru, savukārt tām ik gadu sniegtās ārvalstu palīdzības apmēri ir 103 miljardi dolāru.
Šeit jāpiebilst, ka katrai no pasaules būtiskākajām valstij ir savi priekšstati par ārzonām. Piemēram, pats garākais ārzonu saraksts ir Ķīnai, arī Krievija par ārzonām uzskata arī Šveici, Luksemburgu, Īriju un vēl daudzas citas valstis, kamēr Starptautiskais Valūtas fonds (SVF) šo valstu vairākumu pie ofšora zonām neierindo. Arī Ekonomiskas sadarbības un attīstības organizācija (Organisation for Economic Co-operation and Development – OECD) – par „nodokļu paradīzēm” uzskata tikai trīs valstis – nelielās Andoru, Lihtenšteinu un Monako. Var gadīties, ka tuvākajā laikā šo sarakstu papildinās Šveice, Austrija, Singapūra un Honkonga.
Īpaši aktuāls ārzonu jautājums kļuva pēc tam, kad noskaidrojās, ka amerikāņu finansists un lielākas finanšu piramīdas ASV vēsturē „Madoff Securities” izveidotājs Bernards Medoffs pats savu naudu glabājis banku kontos Lihtenšteinā. Par kādu summu ir runa, publiski netiek ziņots.
Vienlaikus daudzu valstu prokuratūru un nodokļu dienestu spiediena rezultātā „nodokļu paradīzes” pakāpeniski sāk atdot savas pozīcijas. Tā 2009. gada 12. martā uzreiz trīs valstis – Lihtenšteina, Beļģija un Andora – paziņoja par gatavību pārskatīt savu likumdošanu par banku noslēpumiem, jo īpaši jautājumos par sadarbību ar ārvalstu nodokļu dienestiem. Jāpiebilst, ka tas ir varonīgs izmisuma solis valstīm, kuru budžeti gūst nozīmīgu ienākuma daļu tieši no banku operācijām un kur izvairīšanās no nodokļu nomaksas netiek uzskatīta par kriminālnoziegumu.
Eiropas pēdējie mohikāņi
Pie tam Lihtenšteina, kas cīnījās par banku noslēpuma savu traktējumu kopš 2008. gada februāra, kad ap to sacēlās jau pieminētais nodokļu skandāls, paziņoja par gatavību sadarboties nodokļu nomaksas jautājumos ar OECD. Tieši Lihtenšteinu organizācija uzskatīja par vienu no nodokļu nomaksās kārtības pašiem ļaunprātīgākajiem pārkāpējiem gandrīz vai kopš savas dibināšanas brīža 1948. gadā.
(Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija tika izveidota 1948. Gadā, II pasaules kara laikā milzu zaudējumus cietušās Eiropas rekonstrukcijas ekonomisko projektu koordinācijai. Organizācijas ģenerālsekretārs šobrīd ir Anhels Gurija. OECD tiek uzskatīta par pašu kaismīgāko cīnītāju ar ofšoriem. Organizācijas pastāvēšanas laikā tai ir izdevies pārliecināt 35 „nodokļu paradīzes” uzsākt sadarbību ar OECD nodokļu likumdošanas jomā.)
Atbilstošus līgumus ar OECD Lihtenšteina parakstīs tuvākajā laikā. Pirms tam valsts jau noslēdza līgumu ar ASV par sadarbību, izmeklējot izvairīšanās no nodokļiem gadījumus. Šis līgums stāsies spēkā 2010. gadā. Tāpat Lihtenšteinas valdība nupat ir pieņēmusi lēmumu paaugstināt banku darījumu caurspīdīgumu, un līdz ar to nelielā hercogiste faktiski ir pārstājusi būt “nodokļu osta”, kāda tā bija kopš 1926. gada. Lihtenšteina tāpat plāno noslēgt līgumus ar vairākām valstīm par automātisku apmaiņu ar banku informāciju, kura legalizētu banku klientu statusu, vienlaikus nekaitējot to konfidencialitātei.
Tūdaļ pēc Lihtenšteinas par gatavību pārskatīt likumus par banku noslēpumu paziņoja arī Beļģija un Andora. Kā gaidāms, beļģu likumdošana tiks pārskatīta 2010. gadā, bet Andoras – jau līdz šī gada 1. septembrim. Nepieciešams atzīmēt, ka pašlaik tikai trīs Eiropas Savienības dalībvalstis – Beļģija, Luksemburga un Austrija – neatklāj informāciju par savu ārzemju klientu banku rēķiniem. Pirmās divas jau drīzumā varētu pamest šo sarakstu, jo arī Luksemburgas finanšu un budžeta ministrs Luks Frīdens (Luc Frieden) 13. Mmartā paziņoja, ka šī valsts ir gatava pārskatīt savus likumus par banku noslēpumiem, kā arī sākt informācijas apmaiņu ar citām valstīm gadījumos, kad pastāv aizdomas par nodokļu likumdošanas pārkāpumiem.
Toties Austrija pagaidām ar apskaužamu neatlaidību skaidro par to, kas būs un turpmāk rūpīgi saudzēt banku noslēpumu. Austrijas finanšu ministrs Jozefs Proels (Josef Proell) 2009. gada 13. martā paziņoja, ka valdība nesāks pārskatīt likumdošanu. Pēc viņa vārdiem, Austrijas likumdošanā nav pretrunu ar OECD prasībām, tāpat arī banku operācijas ir pietiekami caurspīdīgas. Nevar gan izslēgt, ka Eiropas Savienība, kurai steidzami vajadzīga nauda viseiropas ekonomikas stimulēšanas plāna realizācijai un Austrumeiropas valstu kreditēšanai, tomēr beigu beigās panāks arī Austrijas atteikšanos no finanšu informācijas aizsardzības.
Salauztās viduslaiku tradīcijas
Par pirmo valsti, kas paziņoja par gatavību atteikties no banku noslēpumu glabāšanas, cita starpā kļuva Šveice, tiesa gan – visai ierobežotos apmēros. 2008. gada oktobra sākumā šīs valsts nodokļu dienests piekrita piešķirt ASV Tieslietu ministrijai datus par lielākas Šveices bankas UBS amerikāņu klientu kontiem. Tas bija pirmais tamlīdzīgais solis no šīs valsts puses, kur jēdziens par banku operāciju slepenību bija izveidojies vēl viduslaikos, bet likumdošana sāka sargāt konfidenciālu informāciju par finanšu organizāciju klientiem pagājušā gadsimta 30. gados.
2009. gada 22. februārī UBS nodeva Savienoto Valstu Tieslietu ministrijai datus par 250 amerikāņu klientiem, kuru kontos glabājās vairāki miljardi dolāru, kas nebija deklarēti ASV Federālajā nodokļu dienestā. Pie tam amerikāņu varas iestādēm tika nodotas arī visas ziņas par astoņiem UBS klientiem, kuri tiesas ceļā panāca aizliegumu šādai rīcībai – tiesas lēmums tika pieņemts pēc tam, kad informācijas nodošanu vairāk nebija iespējams apturēt. Tiesa – gluži brīvprātīga UBS bankas piekrišana sadarboties ar amerikāņiem nebija – bankai tika nepārprotami likts saprast, ka gadījumā ja tā atteiksies no sadarbības, tai var nākties atstāt Amerikas Savienoto Valstu tirgu, kas UBS būtu ievērojams zaudējums šajos jau tāpat ne vieglākajos laikos.
Banku, pulksteņu un siera valsts reputācija šī darījuma rezultātā gan necēlās, vismaz nodokļu nemaksātāju acīs pavisam noteikti nē. Arī atjaunot šo reputāciju pārskatāmā nākotnē diezin vai būs iespējams. Pat fakts, ka vēlāk UBS kategoriski atsacījās izsniegt Savienotajām Valstīm informāciju par 52 tūkstošiem savu amerikāņu klientu kontiem, to diezin vai spēs uzlabot. „Mēs izdarījām visu iespējamo sadarbības ar tiesībsargājošām institūcijām ietvaros,” – 5. martā paziņoja UBS vadība.
Tiesa, šis paziņojums izskanēja daudz par vēlu, it īpaši pēc tam, kad Šveices valdība 13. marta paziņoja, ka ir gatava mīkstināt likumus par banku noslēpumiem, padarot tos atbilstošus OECD standartiem. Tagad stafeti no Eiropas „nodokļu paradīzēm” pārņems dažādas eksotiskas salu valstis, kurām jēdziens „starptautiskā izolācija” ir tikai tukša skaņa, kamēr no ārzonu bankām nodokļos iekasētā nauda – pavisam taustāms ieguldījums šo valstu ekonomikās.
Avots: www.2v.lv
