Finanšu ministrijas iniciatīvas rezultātā, atgriežoties no kaimiņvalstīm Latvijā, bez papildu nodevu maksāšanas akcīzes preces, arī degvielu, var ievest tikai vienu reizi nedēļā. Pierobežas iedzīvotājiem šis rūpals jau ilgu laiku deva iespēju sabalansēt savus ienākumus ar izdevumiem, jo šķērsot robežu un ievest pilnu bāku plus desmit litru kannu ar degvielu varēja katru dienu. Šādi ievesto degvielu bieži pārdeva tālāk, nemaksājot nodokļus, kas arī izraisīja Finanšu ministrijas neapmierinātību, raksta NRA.LV.
Maina maršrutus
Kopš izmaiņām robežšķērsošanas kārtībā pagājuši trīs mēneši, un pierobežas iedzīvotāji jau ir pielāgojušies jaunajai kārtībai – Alūksnes novada iedzīvotāji arī tagad uz Krieviju piepelnīties dodas katru dienu, taču sešas dienas nedēļā no Krievijas viņi atgriežas caur Igauniju. Šāda vizināšanās samazina potenciālos ieņēmumus vai ekonomiju no Krievijā iegādātās degvielas (Krievijā litrs degvielas maksā 0,5 latus), jo ceļš ir par apmēram 50 kilometriem garāks un ārkārtīgi sliktie ceļi šo maršrutu neļauj veikt ātri. Taču arī šādas neērtības alūksniešus neattur. Pie Igaunijas – Krievijas robežkontroles punkta Neatkarīgās aptaujātie šoferi zināja stāstīt, ka šo maršrutu izmantojot pat Rēzeknes iedzīvotāji.
To, ka būtiski mainījušies Latvijas iedzīvotāju robežas šķērsošanas paradumi, pamanījuši arī Igaunijas robežsargi. Uz šosejas E77 Igaunijas – Krievijas robežkontroles punkta maiņas vecākais pulkvežleitnants Aivo Pinte Neatkarīgajai pastāstīja, ka, salīdzinot ar pērnā gada pirmajiem trim mēnešiem, no Krievijas iebraucošo Latvijas automašīnu skaits palielinājies par 7643 braucamajiem jeb 42 procentiem. Virsnieks apstiprināja, ka Krievijā iebrauc no Latvijas puses, bet Latvijā lielais vairums sīko komersantu atgriežas jau caur Igauniju.
Igauņiem kārtība
Balta Volkswagen universāļa saimnieks, gaidot savu kārtu uz Igaunijas un Krievijas robežas, Neatkarīgajai negribīgi apstiprināja, ka dodas uz Krievzemi pēc lētākas degvielas. Taču rūpals stingro noteikumu dēļ neesot nemaz tik ienesīgs – ievest var pilnu bāku un desmit litru kannu, kuru rūpīgi pārsver. Igauņi gan esot spējuši sakārtot robežas šķērsošanas kārtību un tagad, iepriekš reģistrējoties interneta vietnē, auto vadītāju informē, kurā laika posmā viņš varēs šķērsot robežu – ilgāk par stundu neesot jāgaida. Igauņu ieviestā kārtība ir kā diena pret nakti, salīdzinot ar netālu esošo Pededzes robežpārejas punkta darbu. Tur ceļā uz Krieviju 20 mašīnu rindā varot nostāvēt sešas un vairāk stundu. Tomēr atgriešanās Latvijā ir vēl nogurdinošāka, jo uz Krievijas – Igaunijas robežas esot jāizstāv vairāku kilometru gara rinda, kas varot prasīt pat vairāk nekā 12 stundas
To, ka Latvijā pieņemti, pēc viņa domām, dīvaini likumi, no sarunām ar legālajiem kontrabandistiem bija sapratis arī Igaunijas uzņēmējs, kurš vada pierobežas atpūtas laukumu un kafejnīcu. Viņš neslēpa izbrīnu par valsti, kas aizliedz, pārvietojoties ar savu automašīnu, ievest tajā pilnu bāku degvielas.
Savukārt pie Pededzes robežpārejas punkta sastapto šoferu galvenā rūpe bija lēnais Latvijas robežsargu darbs un tas, ka uz Eiropas Savienības un Krievijas robežas nav vienotas kārtības.
Vajag lielu auto
Kāds kungs vaļsirdīgi pastāstīja, ka savulaik viņam bijis ASV ražots minibuss, kurš, pielāgojoties plašajai valstij, jau standartā bijis aprīkots ar divām degvielas tvertnēm, kurās varēja iepildīt 400 litrus degvielas. Latvijas muitnieki atteikuši iebraukšanu valstī ar pilnajām degvielas tvertnēm, bet igauņi, noskaidrojot, ka tās iekļautas automašīnas standarta aprīkojumā, šķēršļus neesot likuši.
Šķiet, ka tieši lielo degvielas tvertņu dēļ pierobežas legālo kontrabandistu iecienītākie ir ASV minibusi – ar tiem tukšajos un dubļainajos pierobežas ceļos var sastapties regulāri, arī ceļmalās esošo māju pagalmos tādi nebija retums.
Izvēle par labu šādiem spēkratiem droši vien ir pamatota, jo ar divām paciņām cigarešu un litru degvīna (šādu daudzumu akcizēto preču no Krievijas var ievest legāli) nekāds bizness nesanākot. Turklāt, dirnot garajās rindās uz robežas, varot izsmēķēt pat vairāk nekā divas paciņas.
Neatkarīgās iztaujāto šoferu skats uz dzīvi ir pragmatisks – par miljonāru ar šo nodarbi kļūt nevar, taču ekonomiski stagnējošajā pierobežā braucieni palīdzot izdzīvot.
