Septembris ir mēnesis, kad apritēs jau divi gadi, kopš oficiāli sākusies globālā krīze. Tās sākumā bija apmulsums, izbrīns, pat histērija un neizpratne. Pakāpeniski neziņa par rītdienu kļuva par ikdienu, un ir notikusi sabiedrības adaptācija jaunajos ekonomikas apstākļos.

Sabiedrība pielāgojās pārmaiņām un radīja jaunu ekonomiskās un sociālās uzvedības modeli. Liela daļa ļaužu vienkārši samazināja savu patēriņu atbilstoši jaunajiem, zemākiem ienākumiem un… atklāja, ka arī tā var labi justies. Var kompensēt algu samazinājumu ar mazdārziņā izaudzēto, var samainīt sevis saražoto ar kaimiņu vai radu izaudzēto. Var natūrā norēķināties par talcinieku darbu utt. Latvijas tirgotāju alkatība ir ierobežojama, šad un tad iepērkoties Polijas supermārketos, jo cenu starpība brīžiem ir tik liela, ka benzīns atmaksājas. Arī bizness pielāgojas. Banku politika – nekreditēt – piespieda uzņēmējus radīt priekšapmaksas shēmas utt.
Savukārt tiem, kam nebija iespējams savus izdevumus samazināt atbilstoši obligātajiem maksājumiem (lieli kredīti), palika viena izvēle – doties projām.

Liela daļa ļaužu ir devusies svešumā. Aizbraukušie sūta naudu un maksā procentus par banku kredītiem. Aizbraukušie sūta naudu Latvijā palikušajiem vecākiem, bērniem, sievām vai vīriem. Komercbankas apmierinātas, un līdz ar to arī valdība apmierināta.

Formāli lielie IKP kritumi vairs nav problēma. Tā ir tāda makroekonomiska spēle, kas baro partiju līderus un starptautiskos aizdevējus. Latvijas sabiedrība ārēji ir pielāgojusies. Kur tad ir problēma, un par ko būtu jāuztraucas?

Šo jautājumu uzdevu pazīstamajam Krievijas ekonomistam, fonda Enerģijas un finanšu institūts prezidentam Leonīdam Grigorjevam.

Arī L. Grigorjevs neuzskata, ka lielie IKP kritumi ir vienīgā Latvijas problēma. Ekonomikas attīstība ir cikliska, un arī novirzes no tradicionāla cikla lieluma var tikt novērstas, sākoties augšupejai. Ir cita, daudz lielāka problēma, kas padara apšaubāmas cerības, ka Latvija vispār jebkad spēs izrauties no stagnācijas. L. Grigorjevs uzskata, ka galvenā problēma ir cilvēku masveida aizbraukšana.

Īslaicīga aizbraukšana darbā citviet liela bezdarba laikā labvēlīgi iedarbojas uz ekonomiku. Aizbraukušie nodrošina ar līdzekļiem savas ģimenes un ar saviem maksājumiem uzlabo komercbanku likviditāti. Daudzviet pēc šāda soļa ekonomiskā situācija kļūst pat labāka nekā pirms krīzes. Kur ir problēma?

L. Grigorjeva atbilde – šāda eiforija neturpinās ilgi.

PSRS telpā jau ir pieredzētas daudzas krīzes un ekonomiskas katastrofas, kas izraisīja masveida darbaspēka migrāciju. Šādu posmu pieredzēja Armēnija, Gruzija, Moldova, Tadžikija un citas mazās valstis.

L. Grigorjevs bija pētījis migrācijas ietekmi uz Moldovas ekonomiku. Sākumā darbaspēka aizbraukšana (eksports) atstāj pat lielāku efektu nekā preču eksporta pieaugums. Tikai tas ir procesa sākumā. Jo ilgāk aktīvā vecuma ļaudis paliek svešumā, jo mazāka kļūst to ekonomiskā ietekme uz dzimteni. Pakāpeniski ienākumi aizbraukušajiem palielinās, bet naudas plūsma uz dzimteni sāk samazināties. Aptuveni pēc desmit gadiem naudas plūsma uz dzimteni izbeidzas pavisam. Darbaspēka eksports dod efektu ne ilgāk par 10 gadiem. Daudzos gadījumos, īpaši attiecībā uz izglītotā darbaspēka daļu, iespaids uz dzimtenes ekonomiku izbeidzas daudz, daudz agrāk. Darbaspēka eksports zaudē jebkādu ietekmi uz dzimtenes ekonomiku, tiklīdz uz jauno dzīvesvietu pārceļas visa ģimene ar bērniem. Tad arī izbeidzas viss darbaspēka eksportētājas valsts ieguvums no ekonomiskās migrācijas.

Pārcēlusies ģimene IKP rada jaunajā vietā un arī visus nodokļus maksā savā jaunajā dzīvesvietā. Krīzes skartā valsts zaudē tos, kas var veidot tās IKP, un problēmas tiek iekonservētas uz ilgu, ilgu laiku. Moldova šādu ciklu jau ir izgājusi. Savukārt Latvija ir tikai cikla pašā sākumā, un pašlaik ir laiks, kad Latvija sajūt maksimālu labumu no darbaspēka eksporta. Tāpēc politiķi to pasniedz publikai kā kaut ko labestīgu. Tikai tas neturpināsies ilgi.

L. Grigorjevs uzskata, ka šis ir pēdējais brīdis radīt alternatīvu darbaspēka migrācijai. Ja alternatīva neapturēs darbaspējīgo iedzīvotāju aizbraukšanu jau tuvākajā laikā, tad Latvijas ekonomika nonāks ilgstošas stagnācijas posmā. Tieši darbaspēka aizplūšanas jautājums, kuru cītīgi atbalsta ārzemju bankas, lai kāds samaksātu kredītus, iznīcina Latvijas valsts nākotni.

Autors: Juris Paiders / NRA.lv