Par starptautisko notikumu ietekmi uz Latviju Ventspils domes priekšsēdētāju, Latvijas Tranzītbiznesa asociācijas valdes priekšsēdētāju Aivaru Lembergu izjautā Romāns Meļņiks, Diena.lv

Latvijas uzņēmēji, kuru bizness saistīts ar Krieviju, ir izjutuši kādu attieksmes maiņu šajā laikā?

Nu, visi jau tikai cilvēki… Krievijā tiek novērtēta māka paklusēt. Un tādiem mazajiem kā mums vajag paklusēt. No tā, ka bērnudārza vidējās grupas bērni kliedz, ka viņiem nepatīk Saeima, politika nemainās. Latvijai pasaulē ir tāda pati bērnudārza vidējās grupas nozīme, tāpēc kļūstam smieklīgi, ja sākam par daudz vārīties, ar to nevajadzīgi lienot lielajiem starp kājām, jo visi jau saprot, ka mēs nekas neesam. Šajā gadījumā es domāju, ka gudri ir tie, kuri vairāk klusē. Lai lielie māca viens otru dzīvot, mums to nevajag darīt. Jo vairāk – attiecībās ar kaimiņu.

Sasprindzinājumu privātbiznesa attiecībās nav. Nevar eksistēt tāds biznesmenis, kas gatavs ziedot peļņu konfrontācijas politikai starp valstīm. Pie tam šobrīd biznesam nav nacionalitātes, nav tautības.

Kā biznesu varētu ietekmēt atkal uzsākusies bruņošanās cīņa? Latvijā izvietos NATO bāzi, noteikti būs Krievijas pretreakcija.

Redziet, es uzskatu tā: jebkura ārzemju karaspēka ienākšana Latvijā ir okupācija. Un nav nekādas atšķirības starp četrdesmito un četrpadsmito gadu. 1940. gadā ienāca ar Ulmaņa piekrišanu. Un arī tagad neviens nešaus. Ienāks ar Saeimas piekrišanu. NATO karaspēku kontrolē un vada no citas valsts. Līdz ar to zūd jelkāda jēga Latvijas bruņotajiem spēkiem, tie faktiski tad jālikvidē.

Mūsu bruņotie spēki ir daļa no NATO…

Katram ir saprotams, ka tā lidināšanās pa Latvijas gaisa telpu par mūsu nodokļu maksātāju naudu ir bez jebkādas praktiskas jēgas. Jo, ja kas, tad amerikāņi neziedos Filadelfiju, Vašingtonu, Ņujorku, Sanfrancisko Latvijai. Viņi nav gatavi zaudēt desmitiem miljonu amerikāņu, lai uzsāktu atomkaru ar Krieviju.

Pie tam, ja Latvijai vajadzēs finansēt okupācijas armiju, tad es domāju, ka tas vispār absurds. Tas faktiski ir pēdējais solis Latvijas suverenitātes pilnīgai zaudēšanai. De facto tā ir zaudēta jau šobrīd, jo likumus un noteikumus par 80% pieņem ārpus Latvijas. Okupācijas armijas zaldātu klātbūtne Latvijā to nostiprina. Mēs varam pavilkt svītru Latvijas neatkarībai, par ko es balsoju deviņdesmitā gada 4. maijā. Ar to ir beigusi pastāvēt Latvijas Republika jau otro reizi.

Bet kā ir ar Latvijas drošību?

Jo mazāk konfrontēsim un meklēsim iekšējos ienaidniekus, jo mēs būsim drošāki. Galvenā bīstamība ir no divkopienu valsts situācijas padziļināšanās. Jo mazāk mēs plēsīsimies starp dažādām tautībām, vienalga, informatīvajā telpā, tramvajā vai vēlēšanās, jo mūsu stabilitāte būs lielāka.

Jūsu partija pastarpināti ir pārstāvēta valdībā. Par šīm lietām runājat ar premjeri, ar ārlietu ministru?

Nē, nav tagad iznācis tikties, un koalīcijas darba kārtībā šādi jautājumi diemžēl nav ne reizi bijuši. It kā tie būtu mazsvarīgi. Kaut gan es domāju, ka tie ir pirmie dienas kārtības jautājumi. Kaut kas ir runāts slēgtajās valdības sēdēs. Vismaz tās atskaņas, ko esmu dzirdējis, liecina, ka valdībā pieeja veselīga un pareiza, ka Latvijas drošība ir iekšējā drošība.

Esam atkal interešu krustugunīs. Vai tas nekavēs investoru piesaisti tādiem lieliem uzņēmumiem kā Liepājas metalurgs, banka Citadele, airBaltic?

Protams, jūs jau redzat, ka par problēmaktīviem pirmie parasti interesējas krievi, nevis rietumnieki. Bet, protams, rietumnieki cenšas nepieļaut krievu ienākšanu lielajos rietumu aktīvos, saskatot tur ģeopolitisku interešu apdraudējumus. Un tas tā arī ir, protams. Tā ir ģeopolitiskā cīņa, kas ir jāsaprot un ar ko ir jāsamierinās. Tas ir normāli.

Ir etniskās attiecības, ko minējāt kā lielu problēmu, ir Rietumu – Austrumu strīds, ir neizpratne par to, ko mums vajag, ko nevajag. Esat optimists vai pesimists, raugoties nākotnē?

Man ir tāda sajūta, ka no šī aukstā kara saasinājuma Rietumi un Austrumi izies saprātīgi. Ir sajūta, ka prezidents Obama ir daudz nosvērtāks nekā Bušs jaunākais. Būtu tagad Bušs jaunākais, es būtu daudz pesimistiskāks. Mani, protams, biedē tas, ka Vašingtonā uz kompjūtera ekrāna mēs izskatāmies balts plankums – nekas, zīme aiz komata, statistiska vienība. Bet man liekas, ka bizness, amerikāņu mazāk, bet Rietumeiropas bizness nepieļaus nesaprātīgus soļus. Un es ceru, ka mūsu valdība arī prot pateikt un argumentēt, ka ekonomiskās sankcijas pret Krieviju de jure var izrādīties ļoti smagas ekonomiskās sankcijas pret Latviju de facto.

Viņi ir spējīgi to pateikt?

(smejas) Jāsaka, es neesmu šajā jautājumā liels optimists. Man nav informācijas, cik pārliecinoši pozīcijas aizstāv Straujumas kundze, bet no tā, ko viņa teikusi Latvijā, man liekas, ka viņa ir nosvērta. Nav pateikusi vairāk, kā bija jāpasaka. Tas ļauj būt optimistam.

Visu ekspresinterviju ar Aivaru Lembergu lasiet 8.aprīļa, laikrakstā Diena.