Kopš 1999. gada 1. janvāra, kad 11 Eiropas Savienības valstis atteicās no savām nacionālajām valūtām un ierastās doičmarkas, frankus, pesetas un liras nomainīja eiro, uz šo valūtu pārgājušas vēl piecas Eiropas valstis.
Kaut gan tagad eiro lietotājiem nav pieņemts žēloties (ja nu vienīgi par to, ka kopīgiem spēkiem jāglābj no bankrota Grieķija), pāreja uz vienoto valūtu savulaik tika vērtēta dažādi – gan tāpēc, ka atteikšanos no nacionālajām valūtām daudzi iedzīvotāji uzskatīja par simbolu zaudēšanu, gan pavisam prozaisku iemeslu dēļ – paaugstinājās cenas, raksta NRA.lv
Savulaik korespondente Laima Žihare-Loidla rakstīja par to, cik sāpīgi eiro ieviešanu uztvēruši austrieši, kuri šausminājušies, ka tirgotāji visas cenas noapaļojot uz augšu, un biedējuši ar rekordlielu inflāciju. Līdzīgas problēmas 1999. gadā bija novērojamas visās tajās valstīs, kas ieviesa eiro, un ne jau velti tagad Igaunijā ieviesta tā dēvētā Godīgo cenu vienošanās, kuras mērķis ir nepieļaut nepamatotu cenu kāpumu.
Tomēr Slovākijas, kas uz eiro pārgāja pagājušā gada 1. janvārī, pieredze liecina, ka no tā izvairīties ir grūti. “Eiro ieviešana šogad izraisīja ekonomiskās aktivitātes pazemināšanos Slovākijā. Augstais valūtas apmaiņas kurss, salīdzinot ar kaimiņvalstu valūtām, samazināja jau tā problemātiskās eksporta tirgus iespējas. Savukārt patērētāji masveidā devās uz Poliju un Ungāriju, lai lētāk iepirktos, un tas radīja lielas problēmas vietējiem mazumtirgotājiem,” pagājušogad intervijā Prague Business stāstīja poļu kompānijas X-Trade Brokers Dom Maklerski analītiķis Remigiušs Gorskis.
Arī aģentūra Bloomberg uzsvēra, ka 2009. gada aprīlī mazumtirdzniecības apjomi Slovākijā samazinājušies par 9,2%, salīdzinot ar iepriekšējā gada aprīlī, bet kaimiņvalstīs Polijā un Ungārijā, kuras pazemināja savu valūtu kursu attiecībā pret eiro, aizvien biežāk novērojamas automašīnas ar Slovākijas numura zīmēm. “Ungārija ir kļuvusi par Slovākijas ceturto lielāko mazumtirgotāju,” ne bez rūgtas ironijas situāciju raksturojis Procter & Gamble Slovākijas nodaļas vadītājs Viljams Trska. Viņš stāstīja, ka kompānija bijusi spiesta par aptuveni ceturto daļu samazināt cenas, lai atgūtu pircējus.
Ar līdzīgām grūtībām saskārušies arī slovāku pārtikas tirgotāji. Piemēram, lielveikalu tīkla Coop Jednota apgrozījums valsts mērogā mazinājies par 1,9%, bet Polijas un Ungārijas pierobežā – par 2,6%. Bloomberg vēstīja, ka trešdaļa automašīnu, kas novietota pie Tesco lielveikala Ungārijas pilsētā Mosonmaģārovarā (mazāk nekā stundas brauciena attālumā no Bratislavas), esot ar Slovākijas numura zīmēm. “Mēs uz šejieni braucam iepirkties reizi nedēļā,” aģentūrai stāstījusi 40 gadus vecā bratislaviete Zuzana Filkova, apgalvojot, ka turpinās tā rīkoties tik ilgi, kamēr tas būs ekonomiski izdevīgi.
Tajā pašā laikā grūti nepiekrist tiem ekspertiem, kuri norādījuši, ka Slovākijai ļoti nav paveicies ar eiro ieviešanas termiņu – tas noticis brīdī, kad Eiropā un citur pasaulē pilnā sparā turpinājās krīze. 2009. gada
5. februārī publicētā AKO aptaujā 45% Slovākijas iedzīvotāju norādījuši, ka tieši globālā ekonomiskā krīze, nevis eiro ieviešana ir vainojama pie cenu pieauguma, trīs ceturtdaļas aptaujāto optimistiski nosaukuši eiro ieviešanu par pozitīvām pārmaiņām, un tikai 4% uzskatījuši, ka šis solis atstās negatīvu iespaidu uz viņu dzīvi. Tas devis iespēju Slovākijas prezidentam Ivanam Gašparovičam un toreizējam premjeram Robertam Fiko paziņot, ka “eiro ieviešana noritējusi necerēti gludi un stabila valūta palīdzēs valstij cīnīties ar krīzes sekām”.
Gadu pirms Slovākijas eiro tika ieviests Kiprā un Maltā, taču BBC uzsver, ka tur situācija bijusi būtiski atšķirīga – abas ir salu valstis, un to iedzīvotājiem nav tik vienkārši doties iepirkties uz kaimiņvalstīm. Aptaujas liecina, ka ar eiro ieviešanu vairāk ir apmierināti kiprieši, kuri cer, ka ar ekonomiskiem līdzekļiem izdosies sekmēt arī sasāpējušās politiskās problēmas – Ziemeļkipras jautājuma – risināšanu. Maltā savukārt pret eiro ieviešanu bija samērā spēcīga opozīcija, kuras galvenais arguments bija – pievienošanās Eiropas kopējai valūtai nenesīs nekādu lielo labumu.
Autors: Māris Krūmiņš / NRA.lv
