Par valsts līdzekļiem Latvijā ir iespēja transplantēt nieres, aknas (tikai bērniem un ārzemēs), arī sirdi, kas izmaksu ziņā arī ir dārgas operācijas. Visas šīs operācijas nepieciešams veikt gadījumos, kad izsmelta citu ārstniecības metožu izmantošana un ir nepieciešams glābt pacienta dzīvību. Kāpēc daudzos gadījumos valsts orgānu transplantāciju apmaksā, bet tieši plaušu transplantācijas operācijas – nē, kaut gan arī tas ir vienīgais veids dzīvības glābšanai? Tas ir tikai viens no jautājumiem, ko uzdod tiesībsargs pētījuma par Latvijas valsts garantētā «medicīniskās palīdzības minimuma» atbilstību cilvēktiesību standartam secinājumos, raksta NRA.lv.
Satversme tiesības uz veselību regulē īsi un kodolīgi, nosakot, ka valsts aizsargā cilvēku veselību un garantē ikvienam medicīniskās palīdzības minimumu, konkrēti nedefinējot, kā interpretējams šis minimums, norāda tiesībsargs Juris Jansons. Arī Ārstniecības likums paredz, ka valsts pienākums ir sniegt neatliekamo palīdzību, taču skaidru kritēriju šīs palīdzības satura definēšanai nav. Valsts apmaksātās neatliekamās medicīniskās palīdzības apjomu pašlaik nepamatoti nosaka Ministru kabinets, lai gan tas ir Saeimas kompetences jautājums. Arī attiecībā uz citiem veselības aprūpes pakalpojumiem ir spēkā Ministru kabineta noteikumi par veselības aprūpes organizēšanas un finansēšanas kārtību, kuros uzskaitīti valsts apmaksātie pakalpojumi un tie pakalpojumi, kuru izdevumus valsts nesedz. Problēmas rodas situācijā, ja cilvēkam ir kāda slimība, kas nav iekļauta Ministru kabineta regulējumā, bet apdraud dzīvību. «Valstiski regulēta mehānisma, kā rīkoties šādos ārkārtas gadījumos, nav,» secina tiesībsargs.
Kaut gan kopumā tiesiskais regulējums veselības aprūpes pieejamības jomā Latvijā ir ļoti detalizēts, problēmas sagādā šā regulējuma interpretācija un piemērošana atbilstoši tā jēgai un mērķiem. «Cilvēkam nav garantiju, ka sarežģītākos veselības problēmu gadījumos neskaidrie normatīvie akti netiks interpretēti viņam par sliktu. Latvijā sabiedrība to apzinās, par ko liecina lielais iedzīvotāju atbalsts, ziedojot līdzcilvēkiem veselības problēmu risināšanai,» saka tiesībsargs.
Runājot par pieminēto transplantāciju, kam arī Neatkarīgā ir veltījusi lielu skaitu publikāciju, tiesībsargs saka: ja no medicīniskā viedokļa cilvēks bez plaušu transplantācijas nevar dzīvot, ir nepareizi, ka sociāli atbildīga valsts atsakās par šo pakalpojumu maksāt. Pētījumā apskatītie individuālie piemēri un vispārējās problēmas reto slimību un orgānu transplantācijas jomā kopumā liecina, ka pat tādos gadījumos, kuros izšķiras cilvēka dzīvības jautājums, valsts politikas noteicēju pieeja problēmu risināšanai ir vienkāršota – noteikumi neparedz, tātad – nepienākas. Savukārt neparedz – jo nav finansējuma, jo esošais veselības budžets jāsaplāno tā, lai apmierinātu plašākas sabiedrības intereses.
Sabiedrību interesē, lai katrā individuālā gadījumā cilvēkam tiktu sniegta nepieciešamā palīdzība. «Tā ir pārliecība, par kuru viņi ir gatavi maksāt divreiz – vispirms samaksājot nodokļus, un tad arī katrā individuālā gadījumā, kad valdības noteiktajā regulējumā kaut kas līdz galam nav paredzēts,» vērtē tiesībsargs.
No vienas puses, valsts pamatlikums paredz, ka valsts garantē vismaz minimālo veselības aprūpi ikvienam, un, no otras puses, valdības piedāvātais risinājums ir problemātisko gadījumu atstāšana pašu indivīdu vai sabiedrības ziņā. Šī pretruna liek domāt, ka veselības aprūpes konstitucionālās garantijas vismaz pašlaik Latvijā ir mīts.
Inga Paparde
Foto:jarmoluk/https://pixabay.com/en/users/jarmoluk-143740//https://creativecommons.org/licenses/by/2.0/
