Līdz ar ogu un sēņu sezonu ceļmalās atsākusies tirgošanās. Iespēja ieraudzīt, apstāties un nopirkt būtu brīnišķīga, ja vien ar savu spontanitāti neradītu draudus satiksmei. Tieši tāpēc pašvaldībām jāpieskata un jāregulē šie sīktirgotāji.
Ir pašvaldības, kur tirdzniecības saskaņošana nav tikai formalitāte – vienalga, vai tas būtu pensionārs ar sēņu spainīti, vai kundze ar zāļu tēju slotiņām, viņiem jāaizstaigā līdz izpilddirektoram un vietējam Latvijas Valsts ceļu darbiniekam. Bet ir tādas, kur par sīktirgotājiem vispār neliekas zinis. Stāv viņi, kur ienāk prātā, un viss notiek, kā nu sanāk. Nereti – ar vienas mašīnas purnu otras mašīnas pakaļā. Un pat vietās, kur tirgošanās notiek gadiem ilgi, agri vai vēlu notiek avārijas. Uz Ventspils šosejas pie pagrieziena uz Kalnciemu kāda ģimene tirgo pītus grozus. Reiz piestāja kāzinieki grozus ievērtēt. Brangs pūlis ceļmalā, garām brauc citas mašīnas, viena drošībai piebremzē, bet nākamā skatās uz kāziniekiem, uz groziem un triecas tai priekšējai virsū. Labi, ka cilvēki necieta. Bet pats grozu saimnieks NRA.lv toreiz stāstīja, ka šī nebūt nav pirmā avārija.
Daži noteikumi jāievēro
Lūk, šādu gadījumu dēļ Ceļu satiksmes drošības direkcija tirgošanos šoseju malās principā neatbalsta. «Pārāk daudz risku un stresa,» skaidro direkcijas pārstāve Ieva Bērziņa. Sieva iesaucas, gribu zemenes, vīrs met pa bremzēm – spontānam lēmumam seko strauji manevri, strauja bremzēšana, bez apstāšanās un ieskrējiena joslas. Tad vēl bērns izdomā, ka krūmos jāieskrien. Rezultātā uz ceļa bīstams juceklis veidojas. «Ceļš ir domāts braukšanai, nevis tirdzniecībai,» rezumē CSDD.
Teorētiski juceklim nevajadzētu veidoties, jo atbilstoši normatīvajiem aktiem arī sīktirgotājiem jāuzņemas zināma atbildība par savu nodarbi. Un te runa nav tikai par profesionāliem tirgotājiem, bet arī amatieriem. Arī nesenajām interneta slavenībām – puikām Vladislavam un Viktoram, kuri uz Daugavpils šosejas aiz Jersikas ar mellenēm pelna naudu skolai, ir jāsaņem atļauja ar norādi, kur drīkst stāvēt. Ceļu satiksmes likuma 40. pants noteic, ka «darbības, kas var ietekmēt ceļu satiksmes drošību, jāsaskaņo Latvijas Valsts ceļos, kā arī jāsaņem ceļa pārvaldītāja (īpašnieka) un zemes īpašnieka atļauja». Ministru kabineta 440. noteikumi paģēr tirgošanās saskaņošanu ar pašvaldību, savukārt 499. noteikumi noteic higiēnas prasības augu izcelsmes produktu tirdzniecībai nelielā apmērā.
Limits 600 kg
Te andelmaņi jānomierina, ka šīs prasības nav nekas neizpildāms un arī nodokļi par ienākumiem no dažiem ogu vai sēņu spainīšiem viņiem nav jāmaksā. Valsts ieņēmumu dienests skaidro: «Ja fiziskas personas ienākumi no dažādu savvaļas velšu pārdošanas kopā ar ienākumiem no lauksaimnieciskās ražošanas un lauku tūrisma pakalpojumu sniegšanas gada laikā nepārsniedz 3000 eiro, šīs personas var nereģistrēties VID kā saimnieciskās darbības veicēji, tām nav jāmaksā iedzīvotāju ienākuma nodoklis no gūtā ienākuma un tirdzniecībā tām arī nav jāizmanto kases aparāts.» Taču ienākumi un pārdotie apjomi gan jāuzskaita. Ja limits pārsniegts – tā jau ir saimnieciskā darbība. Un tāpat ir arī ar tirdzniecības standartu ievērošanu. Pārtikas un veterinārajā dienestā PVD mazo apjomu tirgotājiem nav jāreģistrējas, nav nepieciešama sanitārā grāmatiņa. Taču tas līdz brīdim, kamēr runa ir par nelielu apjomu. Sēnēm, piemēram, limits ir 600 kilogramu, savvaļas augļiem un ogām – arī 600. Lai piepelnītos, pietiek ar uzviju, spēj tik lasīt un tirgot. Taču arī sīktirgotājiem ir jāievēro elementāras higiēnas prasības. PVD Pārtikas izplatīšanas uzraudzības daļas vadītāja Tatjana Marčenkova skaidro, ka pašam tirgotājam jāievēro tīrība un arī produkts jāsargā no piesārņojuma – kaut vai no ceļa putekļiem. Tāpat jāuzmanās no ķīmiskā piesārņojuma. Nu nevajag zāļu tējas vākt šosejas malā!
Prakse atšķiras
Protams, katru tirgotāju, kurš izlien ceļa malā, izkontrolēt nav iespējams, taču regulāros pašvaldības iespēju robežās pieskata. Attieksme pret sīko ceļmalu tirdzniecību gan atšķiras. Piemēram, Tukuma novadā satiksmes drošības apsvērumu dēļ tā principā netiek atbalstīta. Licencēšanas komisijai vairākkārt ir lūgts izsniegt atļaujas, tomēr iedzīvotāju iesniegumi noraidīti. Tirgošanās tiek atļauta tikai speciāli tam paredzētās vietās pagastos. Savukārt tirgošanās šoseju malās, ja tāda notiek, ir nelegāla.
Ikšķiles novada izpilddirektors Juris Rudens savukārt ir izsniedzis kādas sešas individuālās atļaujas, tajā skaitā tirdzniecībai pie avārijām bagātās Tīnūžu šosejas. Taču tas darīts tikai pēc saskaņošanas ar Latvijas Valsts ceļiem un vietējo būvvaldi. Šīm vietām tātad vajadzētu būt daudzmaz drošām. Un, kā uzsver CSDD, ja nu bez tirgošanās nekādi nevar, tad svarīgi, lai tas notiek, kur ātrumi mazāki, bet vislabāk – vietās nostāk no ceļa. Kā, piemēram, Spuņņciemā. Babītes novada pašvaldība šogad kopumā izsniegusi 25 tirdzniecības atļaujas, neskaitot pērn izsniegtās, kas vēl darbojas. Aktīvākā tirgošanās notiekot pagastu administratīvajos centros – oficiāli noteiktās vietās. Vietējiem maksa par to prasīta netiek. Pēdējā laikā gan palielinājies arī tirgotāju skaits Ventspils šosejas malā. Tajā skaitā daudz nepilngadīgo, kas tirgo sēnes un ogas. Pašvaldības sabiedriskās kārtības sargi brīdinot viņus, viņu vecākus un informē, kā un kur tirgoties legāli, cerībā, ka viņi arī paklausīs norādījumiem.
Imants Vīksne
Foto:Couler/https://pixabay.com/en/users/Couleur-1195798//https://creativecommons.org/licenses/by/2.0/
