Bruto alga Latvijā 2. ceturksnī ir pārsniegusi psiholoģiski nozīmīgo 1000 eiro atzīmi. Līdz šim tas bija noticis vienā atsevišķā mēnesī – pērnā gada decembrī, bet ne vidēji ceturksnī.
Pieauguma temps 2. ceturksnī nedaudz piebremzējās salīdzinājumā ar gada sākumu. Darba samaksa par nostrādāto stundu gada griezumā pieauga par 8,4%, salīdzinājumā ar 8,7% 1. ceturksnī. Sagaidāms, ka gada otrajā pusē labvēlīgāka t.s. bāzes efekta dēļ (ar to domājot pieauguma tempa svārstības pērnā gada ietvaros), algu kāpums sasniegs apmēram 10%. Lietuvā darba samaksas kāpums jau 2. ceturksnī pārkāpa divciparu slieksni.
Jēga aiz cipariem
Lai neradītu lieku saspīlējumu darba attiecībās uzņēmumos, kuri to nav pelnījuši, uzreiz jānorāda – daļu no statistikā redzamā algu kāpuma, ļoti iespējams, veido ienākumu legalizācija. Tas nozīmē – uzņēmumos, kuri jau iepriekš maksājuši visus nodokļus un sociālās apdrošināšanas iemaksas, algas aug lēnāk. Taču nav šaubu, ka algu kāpums paātrinās, pērnā gada statistikā vidēji tas bija 7,9%, bet vēl pirms gada: 5,0%.
Skaidrs, ka tas tā nevar turpināties mūžīgi. Ja algu pieaugums ilgstoši pārsniegs ražīguma kāpumu, bremzēsies eksports, tad visa ekonomika, un tad galu galā atdzisīs darba tirgus. Iepriekšējā desmitgadē šīs atgriezeniskās saites darbību traucēja pārāk straujais kreditēšanas kāpums, bet nevarēja to novērst vispār, kā vēlāk nācās ļoti nepatīkamā veidā pārliecināties. Šajā ciklā tas tā nebūs. Ir iespējams arī cits scenārijs — nevis bremzējas algu kāpums, bet paātrinās darba ražīguma pieaugums. Tas, protams, būtu ideālais variants. Taču to pateikt ir vieglāk nekā izdarīt. Viegli nav tāpēc, ka var nākties pieņemt nejaukus lēmumus.
Ražīgums aug, ja pārtrauc neražīgumu
Ēnu ekonomikas īpatsvara samazināšanās notiek un tas ir apsveicami, taču šo procesu var vēl paātrināt. Brīdī, kad nodarbinātība strauji kāpj un uzņēmumiem kļūst arvien grūtāk atrast darbiniekus, nav nekāda attaisnojuma iecietīgi izturēties pret aplokšņu algām tikai tāpēc, ka uzņēmums rada kaut kādas darbavietas. Par to šodien portālā Delfi raksta gaļas pārstrādes uzņēmuma HKScan Latvia pārdošanas direktors Heino Lapiņš. Šādi rīkojoties, valsts ļauj turpināt darbu uzņēmumiem ar zemu darba ražīgumu, tātad bremzējot ekonomikas izaugsmi, tātad samazinot ilgtspējīgo algu kāpuma tempu.
Priekšvēlēšanu laikā ir tīkami un populāri runāt par to, ko valsts cilvēkiem un uzņēmumiem iedos – pabalstus, lielākas algas, nodokļu atlaides. Taču, ja cilvēki vienmēr varētu dabūt un darīt to, ko grib, valsts vispār nebūtu vajadzīga, mēs varētu laimīgi dzīvot anarhijā. Ekonomiskās politikas galīgais mērķis tiešām ir uzlabot cilvēku dzīvi, palīdzēt viņiem sasniegt savus mērķus. Taču, lai līdz tam nonāktu, dažkārt ir vajadzīgs piespiest cilvēkus darīt to, ko viņi negrib, piemēram – pārtraukt uzņēmējdarbību, kas pārkāpj kopējos spēles noteikumus vai vismaz to radikāli mainīt.
Pēteris Strautiņš, Luminor ekonomists
