Elektroenerģijas tirgus atvēršana aktualizējusi būtisku jautājumu – tiesa, ne ekonomisku. Ja attiecībā uz trūcīgām personām valstī viss ir skaidrs, tad pateikt, kas ir maznodrošināta persona un cik tādu valstī kopumā ir, mēs nevaram. Šķetinot maznodrošināto statusa piešķiršanas pavedienu, atklājas, ka lielākajā daļā pašvaldību maznodrošinātā statusu vispār nepiešķir.

Valstiski vienīgā noteiktā mēraukla, lai pateiktu, kuram cilvēkam vai ģimenei jāpalīdz ar sociālo palīdzību, ir trūcīgas personas vai ģimenes statuss. To pēc Ministru kabineta noteikumiem piešķir katra pašvaldība. Viens no nosacījumiem ir – personai pēdējo triju mēnešu laikā kopējie ienākumi mēnesī nepārsniedz 128,06 eiro. Ja tā ir ģimene, tad šādu minimālo ienākumu līmeni attiecina uz visiem ģimenes locekļiem. Savukārt maznodrošinātas personas ienākumu līmeņus (jo tādi var būt dažādi katrā pašvaldībā) nosaka pašvaldības savos noteikumos. Piešķirot maznodrošinātā statusu, pašvaldība autonomi nosaka – cik lieliem jeb, precīzāk sakot, cik maziem ienākumiem jābūt cilvēkam vai ģimenei, lai tā tiktu atzīta par mazturīgu. Tendences rāda, ka lielākajās pilsētās, bet ne vienmēr, maznodrošinātā statusu var iegūt personas ar lielākiem ienākumiem nekā mazākās. Piemēram, Rīgā ģimene vai persona atzīstama par maznodrošinātu, ja tās ienākumi katram ģimenes loceklim mēnesī pēdējo trīs mēnešu laikā nepārsniedz minimālās mēneša darba algas apmēru. Augstāks līmenis ir arī tādās pašvaldībās kā Liepāja, Jēkabpils, Cēsu novads, Garkalne, bet zemākais Bauskas novadā.

«Mēs neapkopojam informāciju, jo tas sniegtu ļoti vispārīgu ainu par maznodrošinātajiem Latvijā,» NRA.lv atbild LM Sociālās iekļaušanas un sociālā darba politikas departamenta direktore Elīna Celmiņa, «maznodrošinātā ienākumu līmenis ir ļoti atšķirīgs – no 142 eiro mēnesī uz vienu cilvēku līdz 356 eiro. Ja arī mēs apkopotu ziņas, cik ir maznodrošinātu cilvēku, tas neparādītu situāciju, ar kādiem ienākumiem viņi dzīvo.» Jēga apzināt maznodrošināto skaitu būtu tad, ja visā valstī būtu unificēts ienākumu līmenis. «Maznodrošinātā statuss tika ieviests, lai palīdzētu iedzīvotājiem, kurus nevar atzīt par trūcīgiem, bet viņi nav tik turīgi, lai spētu nodrošināt pietiekamu iztiku, pirmām kārtām samaksāt par mājokli,» saka E. Celmiņa. Nākotnē LM plāno virzīties uz viena minimālā ienākumu līmeņa jeb sliekšņa noteikšanu, lai atbalstu maznodrošinātajiem plānotu mērķtiecīgāk, taču, kā atzīst speciāliste, nevajag lolot ilūzijas, ka tas izdosies ātri. Citu valstu pieredze liecina, ka tas ieviests piecu gadu laikā. Latvijā vismaz koncepciju plānots izstrādāt vēl šogad.

Pētot šo jautājumu, atklājas, ka tikai neliela daļa pašvaldību vispār piešķir maznodrošinātā statusu. 2012. gadā no 119 novadiem un pilsētām maznodrošinātā statusu varēja saņemt tikai 39 pašvaldību iedzīvotāji, un ar katru gadu sarūk to pašvaldību skaits, kas maznodrošinātā ienākuma līmeni vispār nosaka. Zinot, ka vismaz pēdējās diskusijas «elektrības pabalstu» sakarā bijušas par atbalstu gan trūcīgajiem, gan maznodrošinātajiem, rodas jautājums politiķiem – vai to pašvaldību iedzīvotāji, kur maznodrošinātā statusu vispār nepiešķir, nebūs diskriminēti?

***

Trūcīgie un maznodrošinātie

Personu skaits, kurām gada laikā* bija spēkā trūcīgas personas statuss 210 616

* 2012. gadā

2014.01.

Šāgada janvārī Latvijā bija 83 273 personas, kuras ir saņēmušas trūcīgās personas statusu

Dzīvokļa pabalstu saņēmušo personu skaits 185 146

Maznodrošināto personu skaits 52 754