Nedarbojas nekāds paļāvības princips. Valsts ir lielākais blēdis, melis un krāpnieks, pilnīgi neprognozējams sadarbības partneris. Tāpēc arī pašvaldības kategoriski iebilst, ka elektrības pabalstu šodien maksā valsts, bet rīt – pašvaldības.
Tagad nauda ir paredzēta valsts budžetā, bet valsts var izmainīt savu lēmumu divos lasījumos: viens lasījums no rīta, otrs vakarā, izmainīt likumu un atcelt, ka vairāk nefinansē. Kas finansēs, ja cilvēki ir sākuši saņemt pabalstu? Varēs nemaksāt viņiem elektroenerģijas pabalstu? Vajadzēs finansēt pašvaldībām.
Ja ir pašvaldības, tad pašvaldībām ir savs budžets, un par pabalstiem lemj pašvaldība – kam kādi pabalsti, kādā apmērā. Un valsts lemj par saviem pabalstiem, darot to sava budžeta ietvaros. Nedrīkst jaukt šīs divas lietas kopā. Ja ir Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) vietējās padomes, tad ir cits stāsts. Bet nav PSRS Latvijā, nav.
Kā atceraties, centralizēti tika palielināts elektroenerģijas tarifs ar vienkāršu mērķi – palielināt „Latvenergo” peļņu un no šīs peļņas 95% iemaksāt valsts budžetā. Citiem vārdiem, tad, kad ekonomikas ministrs bija Kampara kungs un premjers Valdis Dombrovskis, tika pēc būtības ieviests elektroenerģijas nodoklis. Un tad tika pieņemts politisks lēmums, ka „Latvenergo” daļai no patērētājiem, kas patērē salīdzinoši maz, maksās pēc būtības sociālo pabalstu kā elektroenerģijas patērētājiem. Tāda ir vēsture. Šobrīd, kad nav viens pats „Latvenergo”, bet var parādīties vairāki, paceļas šī problēma. Tajā laikā tas bija populistisks lēmums, un patērētājiem netika pateikta patiesība. Tagad jautājums – kas maksās šo pabalstu, jo „Latvenergo” nebūs viens pats? Pirmais, protams, skats ir uz pašvaldībām.
Kāpēc pašvaldības kategoriski tam iebilst? Par to netiek runāts. Turklāt es dzirdēju Vjačeslavu Dombrovski sakām, ka it kā lielās pilsētas tam piekrītot. Tie ir pilnīgi meli. Lielās pilsētas nekam tamlīdzīgam nepiekrīt. Kāpēc? Atbilde ir ļoti vienkārša. Tāpēc, ka 2011. un 2012.gadā no tāda pabalsta kā garantētais iztikas minimums pusi sedza valsts. Pēc tam pēkšņi rudenī izmainīja likumu un pieņēma lēmumu, ka no 2013.gada valsts vairs nepiedalās finansējumā. Tā rezultātā valsts ieekonomēja apmēram 12 miljonus latu savā budžetā, un, protams, šos 12 miljonus vajadzēja turpināt maksāt kam? Pašvaldībām. Otra lieta – dzīvokļa pabalsts. 2011.gadā no šī pabalsta 20% sedza valsts, kopā tērējot gandrīz 6 miljonus eiro. Pēc tam pieņēma lēmumu, ka valsts vairs nefinansē šos 20%, ieekonomējot 6 miljonus eiro. Bet vai pašvaldība var neturpināt maksāt tiem, kas saņēma šo pabalstu? Nevar neturpināt. Saskaitiet, 15 miljoni eiro plus 6 miljoni eiro – kopā 21 miljons eiro. 21 miljona eiro apmērā pašvaldības sedz šo divu pabalstu daļu – garantētais iztikas minimums un dzīvokļa pabalsts, bet valsts sekmīgi ieekonomē.
