Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministram Romānam Naudiņam ir taisnība tai ziņā, ka Eiropas Savienības iezīmēto naudu velomaršruta Eirovelo izveidei būtu grēks nepaņemt, un būtībā ir vienalga, kā šo ideju pasniedz – vai tas būtu gabaliņš Dzelzs priekškara veloceļa, par ko vēl krietni pirms 2009. gada sāka runāt Eiroparlamenta deputāts Mihaels Krāmers, vai unikāls jauns velomaršruts cieši gar Baltijas jūras piekrasti cauri Igaunijai, Latvijai un Lietuvai, raksta NRA.lv.
Jēga ir viena un tā pati – mudināt cilvēkus dzīvot un atpūsties veselīgi, vienlaikus attīstot tūrisma uzņēmējdarbību piekrastē, un dabūt daudz naudas no Eiropas fondiem šī mērķa īstenošanai. Cita lieta, ka, pievēršoties vienam supermaršrutam, reģionālās attīstības kūrētājiem nevajadzētu aizmirst, ka Latvija ir piebūvēta un sazīmēta ar veloceļu nogriežņiem, kas kā tādas pārcirstas sliekas beidzas kaut kādā nekurienē. Klasiskākais piemērs ir Rīgas veloceļš Centrs–Berģi, no kurienes ir neiespējami droši nokļūt līdz pāris kilometru attālajam Garkalnes veloceļam Berģi–Upesciems–Langstiņi, jo pa vidu ir Tallinas šosejas virpuļi. Kā atzīst Latvijas Riteņbraucēju apvienības valdes loceklis Romāns Meļņiks, tieši tas arī būtu ministriju uzdevums: «Līdzās topoši pašvaldību veloceļi jākoordinē, bet maģistrālo autoceļu radītie pārrāvumi valstij jāatrisina.» Lielākā problēma riteņbraucējiem nav braukšana pa valsts perimetru, bet gan savienojumi iekšzemē. No maziem miestiem uz lielākiem, no vietējiem centriem uz pilsētām. Šobrīd pārvietoties ar riteni pa koplietošanas ceļiem ir bīstami. Ne velti kravas automašīnu šoferi velosipēdistus sauc par kraukšķīšiem – fūre pabrauc garām, kraukš, un spogulī vairs nevienu neredz.
Taču nepieciešamība attīstīt velobraukšanas tīklojumu pa visu valsti nenozīmē, ka Latvijai būtu jālaiž garām iespēja saņemt no Eiropas fondiem savus 30 miljonus eiro piekrastes velomaršrutam. Šī summa nepieciešama Eirovelo programmas Latvijas posmam, un ir lielas izredzes pie tādas arī tikt. Skeptiķiem uzreiz jāpaskaidro, ka gadījumā, ja šī nauda netiks paņemta, to arī nepārdalīs, piemēram, bedru lāpīšanai uz autoceļiem vai pensiju indeksācijai. Vai nu velomaršruts, vai nekā – tāda esot Briseles nostāja. Ambiciozajā projektā no Latvijas puses vadošais partneris ir Vidzemes tūrisma asociācija. Tās vadītājs Raitis Sijāts skaidro, ka Reformu partijas laikā ministriju šis projekts nav interesējis, bet, nomainoties ministriem, parādījusies arī atsaucība, un jau šodien plānotas pārrunas par iespējamo atbalstu iecerei. Romāna Naudiņa romantiskā vīzija, ka jaunais šis veloceļš vedīs pa kāpu galotnēm, ļaujot skatīt jūras krāšņumu simtiem kilometru garumā, tomēr ir daļēji pārspīlēta. Ne visur ceļš var pienākt pie pašas jūras – gan izteiktāka reljefa, gan finansiālu apsvērumu dēļ. Daudzviet tas vestu gar koplietošanas autoceļiem, taču autori patiešām kartē veloceļu zīmējuši pēc iespējas tuvāk jūrai.
Eirovelo īstenotāji tic, ka maršruts pievilinās ārzemju velotūristus. Pēc teorētiskām aplēsēm, katrs divriteņots viesis diennaktī Latvijā iztērēs ap 50–60 eiro, protams, ar nosacījumu, ja tos būtu kur tērēt un piekraste piedāvās jaukas viesnīcas un ēstuves. Savukārt ziemas mēnešos, kad uz riteņiem kāpj pārsvarā fanātiķi, maršruts gaidītu slēpotājtūristus. Izrādās, eksistē arī tādi, un arī viņiem ir nauda. Vismaz tā apgalvo lietuvieši, kas Eirovelo naudu apguvuši jau krietnu laiku pirms mums.
Imants Vīksne
