Centrālā statistikas pārvalde apkopojusi dzimtsarakstu iestāžu sniegto informāciju, atbilstoši kurai jūlijā Latvijā reģistrētie 1566 jaundzimušie ir par 16,3% jeb 305 bērniem mazāks skaits nekā 2019. gada jūlijā, vēsta NRA.lv.
Statistiķu uzkrātie dati par ikmēneša dzimstību Latvijā kopš 1920. gada tomēr neļauj tieši salīdzināt dzimstību pirmskara un kara laikā. Jau Latvijas nonākšana padomju okupācijā 1940. gadā ir izraisījusi tādus traucējumus dzimtsarakstu iestāžu darbā, ka ikmēneša datus par šo gadu CSP nesniedz. Padomju okupācijas otrais piegājiens ir šajās iestādēs kārtību atjaunojis. Jaundzimušo skaits tiek atkal uzrādīts kopš 1946. gada 1. janvāra. Novērtēt CSP jaunākos datus palīdz salīdzinājumi ar jaundzimušo skaitu 1939. gada jūlijā un 1946. gada jūlijā. Tas šķiet sagaidāmi un pašsaprotami, ka jaundzimušo skaits samazinājies no 3091 līdz 2716. Procentuāli tas atbilst -14% un labi sasaucas ar 2020. gada jūlija -16,3%.
Paradoksāli, ka šos pašus salīdzinājumus varētu likt arī zem virsraksta, ka dzimstība sarukusi tā, it kā Latvijā iestājies miers. Ne sagaidāmi un ne pašsaprotami, bet aritmētiski un attiecībā pret iedzīvotāju skaitu karš dzimstību Latvijā nevis pazeminājis, bet paaugstinājis. 1946. gada jūlijā bērni taču dzimuši tam cilvēku kopumam, kāds Latvijā bija palicis pēc baltvāciešu izceļošanas 1939. gada rudenī, pēc 1940. gada deportācijas, ebreju iznīcināšanas 1941. gadā, pēc jauno vīriešu iesaukšanas leģionā 1943. un 1944. gadā, pēc 1944. un 1945. gada emigrācijas ar deportācijas elementiem, pēc frontes līnijas divreizējas pārvelšanās pāri Latvijai. Vēl arī daudzi citi draudi padarīja jebkura cilvēka nāvi vai vismaz īpašumu zaudēšanu šajā laika posmā iespējamāku nekā normālajā laikā. Par laika normalitāti liecina arī statistiķu iespējas savākt demogrāfiskos datus. Līdzsvaram jāsaka, ka 1946. gadā jau bija sācies pamanāmi liels cilvēku pieplūdums no citām Padomju Savienības malām.
Jaundzimušo skaita salīdzinājums toreiz – gan mirkli pirms, gan pēc pasaules kara – un tagad apliecina jau nodeldēto atziņu, ka pats nāvīgākais ienaidnieks dzimstībai ir labklājība un tās pieaugums.
Dzimstības samazinājums šā gada jūlijā pilnīgi neiederīgs to datu rindā, kas apraksta cilvēku demogrāfisko uzvedību. Tā ir ļoti konservatīva un jebkuras izmaiņas tajā notiek lēnāk par visām citām izmaiņām. Tirdzniecības datu lēkāšanu par plus vai mīnus 15% saprast ir samērā vienkārši. Turpretī gandrīz neticams šķiet tik straujš dzimstība sarukums (sabrukums?) pret diviem dažādiem atskaites punktiem vienlaicīgi.
Sarukums pret pagājušā gada jūliju ir straujš, bet iepriekš pieredzēts. Pagājušā gadsimta 90. gadu pirmajā pusē cilvēki ar dzimstības apturēšanu pauda savu vilšanos Atmodas laika ilūzijās (protams, tur bija arī daudzi praktiskajā dzīvē atrodami iemesli) un 2009. gadā mocījās ar paģirām pēc dažiem treknajiem gadiem, kas, savukārt, iegājuši vēsturē ar dzimstība augšupeju. Taču toreiz dzimstības izmaiņu līknes gan uz leju, gan uz augšu gāja līgani un ilgstoši mēnesi pēc mēneša vairāku gadu garumā. Nebija tā, kā šogad, kura pirmie seši mēneši noslēdzās ar kopā -22 jaundzimušajiem pret 2019. gada pirmo pusi, bet viena paša septītā mēneša rezultāts ir -305.
Jāpievērš uzmanība tam, ka CSP salīdzina šogad reģistrēto un pagājušogad reģistrēto jaundzimušo skaitu, šobrīd neuzņemoties atbildību par jaundzimušo skaitu. Atbildību CSP uzņemsies nākamā gada pavasarī pēc dzimtsarakstu šā gada datu pārbaudes un dzimstība rādītāju pārlikšanas no jaundzimušo reģistrācijas mēnešiem uz piedzimšanas mēnešiem. Tādējādi CSP uzņemas atbildību par 1 790 jaundzimušajiem 2019. gada jūlijā. Nekorektā salīdzinājumā ar šogad jūlijā reģistrētajiem 1 566 jaundzimušajiem tas dod “tikai” – 224 starpību, kas piemīlīgāka nekā -305. Šādas nobīdes ir ikgadējas un izskaidrojamas ar to, ka jāņošana neaptur dzemdības, bet pārbīda jūnija otrajā pusē dzimušo reģistrāciju no jūnija uz jūliju. Rezultātā pērn jūnijā dzimušo (1615) izrādījies vairāk nekā reģistrēto (1508), toties jūlijā reāli piedzimušo (1790) izrādījies mazāk nekā reģistrēto (1871). Ja šogad nekas būtisks cilvēku uzvedībā nav mainījies, tad jūlijā dzimušo skaitam jābūt mazākam par 1566 reģistrēto jaundzimušo un starpībai starp pagājušā un šā gada rādītājiem jātiecas atpakaļ uz -300.
Viena mēneša rādītāji nedod pamatu aprēķiniem, cik ilgā laikā dzimstība Latvijā sasniegs nulli, ja samazināsies jūlija tempā. Pagaidām varam palikt ar cerību, ka mīnusus izveidojušas uzskaites kļūdas, nevis potenciālo vecāku lēmumi nekļūt par vecākiem tagad vai vispār nekad. Nenotika taču nekas ārkārtējs pagājušā gada oktobrī, novembrī, decembrī, kad cilvēki pieņēma galīgos lēmumus par bērniem, kuri piedzima šogad jūlijā. Protams, ziema tuvojās un cilvēku noskaņojumu maitāja, bet tā taču notiek gadu no gada un nemaina cilvēku manieres vismaz pamēģināt iegrozīt savu bērnu dzimšanu vasarā, lai dabas dotais siltums atvieglotu aprūpi viņu dzīves pirmajos mēnešos. Covid-19 dēļ ieviesto uzvedības izmaiņu demogrāfiskais efekts (efekta neesamība arī skaitās efekts) sāks parādīties drīz pēc gadu mijas. Līdz tam laikam jātiek skaidrībā, vai tiešām un kas tieši ir būtiski ietekmējis seksuāli un tātad arī daudzās citās jomās aktīvu cilvēku noskaņojumu pagājušā gada beigās un šā gada sākumā.
Arnis Kluinis
