Cēsu internātpamatskola, kas savulaik bija viena no sanatoriju tipa mācību iestādēm, kopš 2016. gada kļuvusi par attīstības centru. Šādu statusu ieguvušas 12 speciālās skolas, kas atšķirībā no citām kolēģēm nākotnē raugās cerīgāk, jo Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) solījusi arī turpmāk tām piešķirt finansējumu. Diemžēl šobrīd tas ir visai liess, jo nesasniedz pat valdības noteikto apmēru.
Pieprasījums ir
Skolā patlaban ir 304 audzēkņi (no viņiem 197 skolēni), kas apgūst astoņas izglītības programmas. Tā kā no šā gada 1. janvāra tai tika pievienots bērnudārzs Pīlādzītis, tagad te ir desmit pirmsskolas grupiņu četrās programmās: bērniem ar redzes traucējumiem, somatiskām saslimšanām, valodas, kā arī jauktiem attīstības traucējumiem. Tāpat te pamatizglītību iegūst skolēni ar dažādām veselības problēmām – gan pamata, gan speciālajās programmās. Zem skolas jumta darbojas arī vecāku skola, ko vada skolas psihologi, notiek apmācības iekļaujošajā izglītībā vispārizglītojošo skolu pedagogiem un virkne citu pasākumu, – pakalpojumu klāstu uzskaita skolas metodiķe Sarmīte Gaiķe, skaidrojot, ka tas ir tik plašs, jo attīstības centri ir mācību iestādes, kas ne tikai īsteno izglītības programmas, bet arī sniedz savā reģionā konsultatīvo un metodisko atbalstu bērniem, vecākiem un pedagogiem. Jaunais statuss nav tikai vārds, jo skolā ierīkots jauns metodiskais kabinets, ārstnieciskā sāls istaba, sensorā istaba, kur ir dažādas iekārtas, kas palīdz bērniem risināt dažādas psiholoģiskas problēmas, zāle, ar tur ierīkotām sajūtu takām. «Mūsu piedāvājumu un pakalpojumus vecāki novērtē tādā veidā, ka ar katru mēnesi šeit piesakās arvien vairāk bērnu. Tas nozīmē, ka nākotne mums izskatās ļoti cerīga un te varēsim strādāt, skolot un ārstēt bērnus arī turpmāk,» NRA.lv teic S. Gaiķe.
Saimniecība liela
Arī skolas direktors Zigmunds Ozols ir pārliecināts, ka šai vietai ar ilgu un daudzveidīgu vēsturi būs turpinājums. Viņš atgādina: tā no pirmsākumiem līdz pat mūsdienām kalpojusi kā gaismas pils – gan bērniem, gan pedagogiem (te darbojies arī Skolotāju institūts). Pēc Otrā pasaules kara te tika izveidota Cēsu sanatorijas Meža skola, kur ārstējās un mācījās bērni, kas sirga ar tuberkulozi un astmu. Šādas iestādes tapa vietās, kur daudz zaļuma un tīrs gaiss. Arī Cēsu skolas zaļā zona ir liela: tajā ir parks, ābeļdārzs, mežs, pļavas. Lai tā būtu sakārtota, nākas pamatīgi piestrādāt, atzīst Z. Ozols. Viegli neklājoties, jo finansējums gan internātskolām, gan attīstības centriem nav tik liels, kā to paredz Ministru kabineta noteikumi (šobrīd aptuveni 85%). Ja tas būtu pilnā apjomā, varētu atjaunot gaiteņus, kā arī citas telpas, kas remontētas pirms gadiem desmit.
«Apbēdina visvairāk tas, ka speciālā izglītība šobrīd ir atstāta pabērna lomā. Tas ir kā karsts kartupelis, ar kuru nezina, ko darīt. Skaidrs ir viens, ka tādi bērni ir un viņu skaits mazumā neiet – it īpaši lauku reģionos ar to sociālekonomiskajām problēmām,» uzsver skolas direktors, kurš ir arī speciālās izglītības eksperts un par situāciju pārliecinājies savām acīm, apmeklējot vairāk nekā 30 Latvijas skolu, lielākoties – speciālās.
Solīto 10% nav
Diemžēl lielā daļā vispārizglītojošo skolu, kur ir šīs programmas, trūkst atbalsta personāla un arī zinošu speciālistu, kas prot strādāt ar šādiem bērniem. Galu galā iznāk tā, ka no iekļaujošās izglītības paliek vien imitācija, un tad nu daudzi šie bērni ap 7. klasi ir spiesti meklēt speciālās skolas, jo ne tikai nav apguvuši zināšanu minimumu, bet nav saņēmuši arī kvalitatīvu palīdzību. «Mūsu skolā tāda tiek sniegta, jo te ir atbalsta personāls. Tas gan nozīmē «atņemt» naudu pedagogiem, jo varam viņiem maksāt tikai minimālo likmi. Diemžēl tika noņemtas arī piemaksas tiem, kas strādā ar bērniem ar mācīšanās traucējumiem (tādu valstī ir ap 5000) un somatiskajām saslimšanām. Taču jauktie traucējumi ir ļoti daudziem, piemēram, elpošanas sistēmas veselības problēmas kopā ar autismu vai vieglu garīgo atpalicību,» neapmierinātību pauž Z. Ozols. Pērn skola rakstījusi vēstuli izglītības un zinātnes ministram Kārlim Šadurskim, lūdzot palielināt finansējumu attīstības centriem par 10%, kā sākotnēji ticis solīts, jo te tiek sniegts metodiskais atbalsts reģiona mērogā, kas ir nopietns papildu darbs. Atbilde bijusi tāda, ka šā gada budžets jau ir sadalīts, bet, iespējams, kaut kas var mainīties, kad tiks pieņemti budžeta grozījumi. «Ir cerība, ka ar šā gada 1. septembri saņemsim vairāk naudas – atbilstoši audzēkņu skaitam. Katrā ziņā šovasar IZM pārstāvjiem rādīsim un stāstīsim par savu darbu, un viņiem pašiem būs iespēja pārliecināties par to, kas te notiek un vai šis statuss ir attaisnojies,» teic skolas direktors.
Konkurence liela
Taču – par spīti naudas problēmām – skolas kolektīvs nav rokas nolaidis. To pierāda arī tas, ka iegūts attīstības centra statuss, un tas neesot nācis viegli, jo bija jāizpilda virkne MK noteikumu kritēriju. Tie paredz arī to, ka valstī var būt līdz 12 šādiem centriem, proti, Vidzemē, Kurzemē, Latgalē – pa diviem katrā, Zemgalē – viens, Rīgā – pieci. «Iegūt šo statusu bija teju nereāli. Konkurence bija milzīga, ko pierāda arī Cēsu internātpamatskolas piemērs: uz vienu vakanci toreiz pretendēja 14 speciālo izglītības iestāžu. Viens no lielākajiem mūsu plusiem bijis lielais pirmsskolas grupu skaits, kā arī plašais kvalificēta atbalsta personāla klāsts,» saka Z. Ozols. Viņš šobrīd varot droši apgalvot, ka tās skolas, kas ieguvušas attīstības centra nosaukumu, ir galvastiesu priekšā pārējām, jo veikušas lielus ieguldījumus infrastruktūrā un darbiniekos.
Aisma Orupe
Foto: Pixabay
