Starptautiskais valūtas fonds ir sācis Latvijas sodīšanas procedūru, jo Latvijai martā nav pārskaitīta kārtējā izdevuma porcija 200 miljonu eiro, kam saskaņā ar iepriekš apstiprināto grafiku vajadzēja jau būt ieskaitītiem Valsts kasē.
No vienas puses, tā nav traģēdija, jo no starptautiskajiem aizdevējiem tika pakampts par Latvijas pašreizējām vajadzībām daudz lielāks kumoss, nekā bija valstij bija vajadzīgs. Līdz (jūnijam) vēlēšanām naudas valsts kasē varētu pietikt.
Kas notiks pēc tam, par to politiķi domās pēc vēlēšanu rezultātiem, jo vēlēšanu rezultāti lielā mērā ieskicēs to politisko spektra sastāvu, kam būtu turpmāk jāuzņemas atbildība par Latvijas nākotni.
Tomēr valūtas fonda eksperti, kas līdz šim prata tikai slavēt Godmani, tagad ir aptvēruši, ka Latvijas valdība fonda ekspertus labu laiku ir vazājusi aiz deguna. Valūtas fonda aizsegā notika formāla izdevumu samazināšana, bet tajā pašā laikā tika dzītas nekaunīgas un milzīgas rebes, lai, izmantojot situāciju, grābtu, cik vien iespējams. Valstī notiek finanšu orģijas, lai paspētu pakampt, pirms valsts finanses aptrūkstas vispār. Savukārt kreditori tiek baroti ar solījumiem reformēt, sakārtot utt.
Situācija atgādina piemēru, kad mājā izcēlies ugunsgrēks un tiek aizdota nauda ugunsgrēka dzēšanai, bet pa to starpu politiķi izmanto mirkli, nevis lai sāktu organizēt dzēšanu, bet lai nozagtu visu, ko šajā brīdī neviens vairs nepieskata. Faktiski Latvijā ir krahs, bet koalīcija četrus mēnešus tikai imitēja darbu. To arī beigu beigās aptvēruši valūtas fonda eksperti.
Taču ir arī otra problēma: valdība pagājušajā gadā uzņēmās tādas saistības, kas bija ārpus valdības kompetences. Valdība apsolīja piegriezt patēriņu arī privātajā un pašvaldību sektorā. Taču, lai valdība šādus solījumus realizētu, vispirms fundamentāli jāmaina likumdošanas bāze. Latvijas valdībai nav tiešu pilnvaru iejaukties pašvaldību budžetos un tēriņos. Pirms dot šādus solījumus, bija jāatceļ Satversme vai jāievieš īpašais stāvoklis. Godmanis apsolīja valūtas fondam to, ko viņš, nemainot pamatlikumus, nespēj kontrolēt. Sajūtot briesmas, pērn decembrī daudzas pašvaldības metās palielināt patēriņu, pat divkāršojot mēneša izdevumus. Turklāt pašvaldības, glābjot savus ļaudis, daudzviet pirms algu samazināšanas tās palielināja utt.
Galvenā problēma, ar ko tagad saduras Dombrovska valdība – koalīcija un Godmaņa solo valdība neuzsāka debates par valsts funkciju samazināšanas virzieniem.
Tika mehāniski griezti izdevumi un samazinātas algas, kas automātiski nozīmēja arī valsts nodokļu ieņēmumu samazināšanos. Sākās lejupejošā spirāle. Mazākas algas–mazāki nodokļi–mazāki valsts ienākumi–prasība atkal samazināt algas–vēl mazāki nodokļi–vēl mazāki valsts ienākumi utt.
Nebija nekādu ideju, kā pārcirst šādu lejupejošu lavīnu. Lai gan citu valstu pieredze šādos brīžos ir zināma.
Viens no elementārākajiem lēmumiem, kas netika izmantots, un par to pat netiek debatēts, ir progresīvs (vai papildu) nodoklis. Valsts uzdevums, pie tāda ekonomiskā kraha neveicot devalvāciju, ir samazināt patēriņu. Patēriņu var samazināt, samazinot algas, bet patēriņu var samazināt, samazinot algu, kas tiek izmaksāta uz rokas, palielinot nodokļus. Neieviest šādu normu bija totāls stulbums vai diversija. Progresīva nodokļa ieviešana samazina patēriņu, neizraisot valsts ienākumu samazinājuma lavīnu. 2008. gada decembrī vajadzēja nevis par 25% samazināt darba algas, bet bija nekavējoties jāievieš progresīvs ienākuma nodoklis. Kaut vai tikai valsts un pašvaldību sistēmā strādājošajiem. Prasība samazināt valžu locekļu algas samazina nodokļu ieņēmumus. Ja visas algas virs 1000 latiem mēnesī tiktu apliktas ar papildus 10 procentu nodokli (no summas, kas pārsniedz 1000 latu), bet visas algas virs 2000 latiem mēnesī ar papildus 25 procentu nodokli, tad šāds patēriņa samazinājums skartu visus sektorus, arī privāto. Kas to traucēja? Tikai ierēdniecības nevēlēšanās gatavot likumprojektus, kuri nav izdevīgi pašiem.
Latvijā joprojām nav debašu par veidiem, kā valsts kasē iegūt papildu ienākumus. Jaunajam finanšu ministram tam nav laika, tagad viņš ir uzņēmies būt par galveno banku sektora lobiju valdībā. Idejas, kā vēl vairāk lobēt bankas, no Repšes mutes birst viena pēc otras: Valsts kasei nedrīkstētu uzticēt to cilvēku pensiju naudas pārvaldi, kuri vairs netic banku sektoram. Bankām jāļauj turpināt notrallināt 2. līmeņa pensiju naudu – pat tad, ja aptrūkstas naudas pensiju izmaksām šodienas pensionāriem utt. Banku lobiji un banku analītiķu veidotā ekonomiskā politika jau ir novedusi līdz kraham pasaules ekonomiku, un arī Latvijas ekonomikas problēmās lielum lielā vaina bija aklajā paļāvībā uz banku analītiķu (trubadūru) rožainajām prognozēm un bezatbildīgajā kredītu izsniegšanas politikā.
Tagad Latvijai ir vajadzīga līdzsvarota reforma nevis banku, bet sabiedrības vairākuma interesēs.
Avots: BNA Latvia / NRA.lv / Juris Paiders
