Nevalstiskās organizācijas (NVO), ja tās rīkojas ar valsts naudu, būtu pakļaujamas tādiem pašiem uzraudzības un atbildības nosacījumiem, kādus attiecina uz valsts institūcijām – šādu priekšlikumu ietver pērn sagatavotais grozījumu projekts likumā „Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā”. Iesaistīto pušu viedokļi par šāda soļa lietderību dalās, taču skaidrs ir viens – līdzšinējais publisko līdzekļu izlietojuma uzraudzības regulējums ir jāmaina.
Pašlaik valsts finansējumu nevalstiskās organizācijas galvenokārt var saņemt divējādi – kā dotāciju vai mērķdotāciju, piemēram, pilsoniskas sabiedrības līdzdalības nodrošināšanai valsts pārvaldē, vai arī kā līdzekļus konkrētas valsts deleģētas funkcijas veikšanai.
Problēmu rada fakts, ka ne visas organizācijas, kuras izlieto valsts finansējumu, dara to pietiekami godprātīgi, turklāt īpaši neriskējot ar nozīmīgām sekām. Līdz šim plašāku kritiku par atklātības un godīguma principu neievērošanu, rīkojoties ar publiskajiem līdzekļiem, izpelnījās valsts dāsni finansētā Latvijas Olimpiskā komiteja, kuras praksi šajā jomā pērn vasarā vētīja Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB).
Olimpiskās komitejas konstatētās problēmas vedinājušas mainīt tiesisko regulējumu teju 11 000 Latvijas sabiedrisko organizāciju darbības kontrolei, pakļaujot to vadītājus likumam “Par interešu konfliktu novēršanu valsts amatpersonu darbībā”, norāda Sabiedriskās politikas centra “Providus” pētniece Linda Austere nupat publiskotajā pārskatā par korupciju un pretkorupcijas politiku Latvijā.
Vai “kaķītis” tiešām vēlas par daudz?
Likumprojekts faktiski paredz, ka NVO, rīkojoties ar valsts naudu, ir pielīdzināmas valsts institūcijām, bet to vadītāji jākvalificē kā valsts amatpersonas, uz kurām attiecināmi visi tie paši kontroles un atbildības principi, kas pašlaik tiek piemēroti valsts pārvaldē. Tajā skaitā KNAB tiesības sodīt personu par valsts interesēm neatbilstošu rīcību.
KNAB rosinājis precizēt minēto likumu, nosakot, ka “par valsts amatpersonām uzskatāmas arī personas, kuras pilda amata pienākumus ārpus valsts vai pašvaldības institūcijām, ja (..) tās privāto tiesību subjektā (..) rīkojas ar finanšu līdzekļiem, kuri tieši vai pastarpināti piešķirti no valsts vai pašvaldību budžeta (tostarp dotācijas, mērķdotācijas un transferti, kā arī to finanšu līdzekļu izmantošana, kas iegūti valsts vai pašvaldības galvojuma rezultātā), un ja šādu līdzekļu apmērs atsevišķi vai kopumā attiecīgajā finanšu gadā ir vienāds vai lielāks par 10 000 latu”.
Grozījumu projekts, kura virzība ir apturēta, iesniegts Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijā.
“Grib kaķītis zivis ēst, bet negrib ķepas slapināt,” iebildumus pret publiskos līdzekļus izlietojošu NVO pakļaušanu valsts amatpersonām izvirzītajām prasībām komentē Valsts kancelejas Valsts pārvaldes attīstības politikas nodaļas vadītāja Inga Bite. “Runājot par NVO iesaisti valsts pārvaldē, būtisks ir jautājums, kad nauda ir valsts, kad nav. Ir divi varianti – vai nu nauda sabiedriskajai organizācijai ir dota vienkārši pilsoniskas sabiedrības stiprināšanai, vai arī – konkrētu funkciju veikšanai. Ja tā, ir jābūt kontrolei un atskaitei,” uzskata Valsts kancelejas pārstāve, norādot, ka valsts nauda, nonākot NVO kasē, ir un paliek valsts nauda.
“Šā brīža problēma slēpjas nevis interešu konflikta novēršanas likuma nepilnīgā piemērošanā attiecībā uz NVO darbu, bet gan sen aktualizētā jautājumā par naudas plūsmu uz šīm organizācijām un tās jēgpilnu kontroli no naudas devējiem,” kuriem, piemēram, ministriju personā ir daudz vairāk līdzekļu šim nolūkam nekā KNAB, norāda L.Austere.
Lēmumu par naudas piešķiršanu sabiedriskajām organizācijām pieņemot valsts amatpersona, kura tādējādi rīkojas ar valsts līdzekļiem un ir informēta par atbildību saistībā ar interešu konflikta situāciju. Naudas piešķiršanas brīdī, kā uzskata pētniece, “beidzas nepārprotamas atbildes un sākas jautājumi par nepieciešamību nodrošināt sabiedrības interesēm atbilstošu rīcību ar valsts budžeta līdzekļiem un attiecīgu atbildību”.
Grozījumu projekts nepalīdzēšot sasniegt mērķi – valsts līdzekļu efektīvas izlietošanas nodrošinājumu, jo, vēršoties pret to, ka valsts finansētu NVO vadītāji nenes tādu pašu atbildību un ierobežojumus kā valsts amatpersonas, “mēs faktiski atzīstam, ka valsts budžeta līdzekļu izlietojuma lietderība un atbilstība izvirzītajiem mērķiem ir mazāk nozīmīga nekā iespēja izlases kārtībā kontrolēt un pieķert tos, kuri šos līdzekļus izlieto,” pauž pētniece.
“Ja raugāmies uz valsts un NVO attiecībām, tām ir jāsadarbojas. Problēma ir tā, ka valsts institūcijas un sabiedriskās organizācijas, pilsoniskā sabiedrība darbojas pēc citiem principiem. Un NVO vērtība ir tieši šī atšķirība,” norāda sociālantropologs Klāvs Sedlenieks. Valstij cenšoties NVO padarīt pēc sava ģīmja un līdzības, nevalstiskais sektors tiekot valstiskots un zaudējot sava pienesuma jēgu. “Svarīgi, lai solis no valsts puses nesamītu to, kā dēļ tas tiek sperts,” rezumē K.Sedlenieks.
Latvijā, kā norādīts 2008. gada decembrī sagatavotajā toreizējā Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāta sagatavotajā ziņojumā, piemērotākais risinājums bezpeļņas sektora iesaistei publisko pakalpojumu nodrošināšanā, ir arī daudzās citās Eiropas valstīs īstenotā prakse, kad NVO saņem īpašu atbalstu savu pakalpojumu nodrošināšanai līdzās valsts un privātajam sektoram.
Ar vienu likuma normu – par šauru
Publiskais finansējums un ar to saistītie kontroles un atbildības mehānismi tradicionāli organizāciju darba ražīgumu un kvalitāti ietekmē pozitīvi, atzīts pārskatā. Taču vienlaikus tiek norādīts, ka atrisināt visas problēmas, kas saistītas ar sabiedriskā sektora iesaisti publisko līdzekļu izlietojumā, ar viena likuma – “Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā” – grozījumu palīdzību nav iespējams. Proti, tam nāktos nodrošināt gan vienotu izpratni par interešu konflikta novēršanu ļoti dažādu darbības profilu NVO, gan radīt efektīvu valsts budžeta līdzekļu izlietojumu un kontroli tajās, gan sakārtot visu finanšu plūsmu no valsts budžeta uz sabiedriskajām organizācijām. Turklāt vēlmei sodīt pārkāpumus izdarījušas NVO amatpersonas, pielāgojot šai iecerei sistēmu, kas ir veidota darbībai tādās hierarhiski strukturētās institūcijās kā valsts iestādes, nāktos saskarties ar nevēlēšanos veikt sankcijas pret “savējiem” līdzīgi domājošu biedru organizācijās.
Jēdziens “rīkoties ar valsts naudu” ir visai plašs, un tieši tāpēc nevar vienā likumā iestrādāt vienu saprātīgu risinājumu visām situācijām, norāda arī sabiedriskās organizācijas pārstāvošās biedrības “Latvijas Pilsoniskā alianse” (LPA) direktore Rasma Pīpiķe. “Piemēram, ja organizācija ir piedalījusies konkursā un tās projekts ir bijis labākais risinājums kādai konkrētai problēmai, un tas ir atzīts par labāko atklāta konkursa rezultātā, tad atskaitīšanās par finansējuma izlietojumu būtu nodrošināma elementāri – saturiskā un finanšu atskaitē.
Tajā pašā laikā ir cita, nedaudz absurda situācija, kas izveidojusies, NVO piedaloties jebkādu finanšu instrumentu uzraudzībā. Proti, uzraudzības institūcijas (struktūrfondu u.c. koleģiālas institūcijas) apstiprina projektus, kas arī tikuši atlasīti konkursa kārtībā. Konkrētajam organizācijas pārstāvim, kas piedalās šajā koleģiālajā institūcijā, nav nekādas tiešas un/vai netiešas saiknes ar finansējuma saņēmējiem, taču Latvijā, kļūstot par šo uzraugu jeb esot sabiedrības vai kādas bezpeļņas organizācijas “modrā acs”, viņš automātiski kļūst par amatpersonu. Tātad ir nepieciešams atrast līdzsvaru lēmumā par kontroles principiem katrā situācijā,” uzskata LPA vadītāja.
Iesaka pievērsties problēmas primārajiem cēloņiem valsts pārvaldē
Valsts līdzekļu izlietojuma kontrolei ir jābūt, varbūt vienīgi ar atvieglotiem nosacījumiem, pauž I.Bite. “Galvenais uzdevums ir panākt, lai par nodokļu maksātāju naudas izlietojumu ir skaidra atskaite, skaidri ir sasniegtie rezultāti un par izdevīgāko cenu ikvienā nozarē – sportā, labklājībā, veselībā, izglītībā, ekonomikā utt.” norāda R.Pīpiķe.
Vēlamie kontroles mehānismi ir visā valsts pārvaldē vai atsevišķā ministrijā iedibinātas pārskatāmas procedūras līdzekļu piešķiršanai, nodrošinot regulāru atskaitīšanos par to izlietojuma lietderīgumu noteikto mērķu sasniegšanai, uzskata L.Austere. Konstatējot pārkāpumus, būtu vērts apsvērt sankcijas, piemēram, izvērtējot atkārtotu atbalsta pieteikumu, ņemt tos vērā.
Pārskatā, kurā akcentēts, ka minētais grozījumu projekts ir mēģinājums veidot tiesisko regulējumu, reaģējot uz vienas, turklāt netipiskas sabiedriskās organizācijas – LOK – darbībā konstatētajiem pārkāpumiem, aicināts pārskatīt arī NVO klasifikāciju un apsvērt, kādām sporta organizācijām ir atbilstošs Latvijas tiesiskajā regulējumā formulētais nevalstiskās un sabiedriskā labuma organizācijas statuss. Sabiedrisko organizāciju kontroles iniciatoriem ir bijusi tieksme ieslīgt galējībās – regulējot vienas LOK darbību, netiek analizēts šīs likuma normas plašāks iespaids, norāda arī R.Pīpiķe. Vienlaikus pietrūcis drosmes atrast risinājumu, lai izskaustu sen identificētās caurskatāmības problēmas darbībās ar valsts naudu.
“Apsvērumi, kuri gan Latvijā, gan starptautiski atzīti par problēmas cēloni, kļuvuši sekundāri, neatrodot dzirdīgas ausis ministriju atbildīgo amatpersonu un, saprotams, arī potenciāli kontrolējamo organizāciju vidū,” pārskatā secina L.Austere.
Autors: Guntars Laganovskis, LV.LV
