Jūlija izskaņā ASV Federālā Rezervju sistēma (FRS) un Eiropas Centrālā banka (ECB) paaugstināja bāzes likmes par 0.25 procenta punktiem. Iepriekš centrālās bankas šos lēmumus bija plaši skaidrojušas, tāpēc tie nevienam nesagādāja pārsteigumu. Tādējādi FRS dolāru likme sasniedza 5.25 – 5.50% diapazonu, ECB depozīta likme 3.75% un refinansēšanas likme 4.25% apgabalu. Vai pasaules lielākās centrālās bankas rudenī turpinās celt likmes, vai jau tagad esam sasnieguši virsotni likmju ciklā? Pašlaik uz šo jautājumu pareizās atbildes nav nevienam, arī centrālo banku vadītājiem.
Līdz šim centrālo banku rīcības plāns ir bijis pilnīgi skaidrs – patēriņa cenām augot ar nepieņemami lielu ātrumu, FRS un ECB strauji cēla likmes, lai savu iespēju robežās šo kāpumu apslāpētu. Jo straujāk inflācija palielinājās, jo agresīvāk centrālo banku pārstāvji rīkojās. Redzot pirmās inflācijas bremzēšanas pazīmes, centrālās bankas arī pārslēdzās uz zemāku ātrumu – mazināja likmju celšanas soli. Tagad FRS un ECB ir nonākušas punktā, kad tālākie plāni kļūst maksimāli nekonkrēti – katra likmju pacelšana (arī jūlijā) varētu izrādīties pēdējā šajā likmju celšanas ciklā.
ASV privātais pieprasījums līdz šim turējās spēcīgs, pateicoties zemam bezdarbam un noturīgam ienākumu kāpumam, taču jau kādu laiku inflācijas bremzēšanas procesi Amerikā ir kļuvuši plašāki un vairs neaprobežojas tikai ar labvēlīgiem bāzes efektiem energoresursu un pārtikas cenās. Eirozonā pamatinflācija joprojām turas tuvu rekordlīmeņiem, taču vairāki apsteidzošie indikatori signalizē par tālāku inflācijas palēnināšanos arī monetārajā savienībā. Atšķirībā no ASV eirozonā pēdējā laikā strauji ir pasliktinājies ekonomikas pulss. Lielākā daļa no eirozonas augstākas frekvences indikatoriem – no biznesa noskaņojuma līdz aktivitātes rādījumiem – pēdējo dažu mēnešu laikā ir vājinājušies.
Situāciju ir sarežģījis arī fakts, ka jau notikušie procentu likmju pieaugumi vēl ne tuvu neatspoguļojas ekonomikas ciparos un mājsaimniecību, uzņēmēju, kā arī valdību kopējās aizņemšanas izmaksās. Tas varētu turpināt atstāt bremzējošo ietekmi uz ekonomikas procesiem tuvāko ceturkšņu laikā. Uz doto brīdi redzamība tālāk par dažiem mēnešiem ir salīdzinoši zema, un centrālās bankas baidās paļauties uz savām prognozēm un sajūtām – tālākos lēmumus plānojot balstīt uz pēdējiem pieejamiem datiem. Ir cerības, ka jau septembrī, kad FRS un ECB pārstāvji atkal tiksies pēc ilgāka pārtraukuma, ekonomikas un inflācijas virzienos parādīsies lielāka skaidrība.
Federālo rezervju sistēmas prognozes paredz vēl vienu likmju pacelšanu šogad, taču tirgus dalībnieki pašreiz par šādu soli ir noskaņoti skeptiski. Nākamgad tirgus prognozes, līdzīgi kā FRS, paredz likmju samazinājumu par aptuveni 1 procenta punktu. Šobrīd finanšu tirgus dalībnieki eirozonā dalās domās, vai gada atlikušajos mēnešos sekos vēl kāda likmju pacelšana no ECB puses. Par ko patlaban šaubās vien retais – vismaz nākamā gada pirmajā pusē likmju samazinājumus eirozonā visdrīzāk neredzēsim.
Centrālo banku līdz šim nepiekāpīga nostāja cīņā ar inflāciju kombinācijā ar spēcīgāku – nekā cerēts – ekonomikas sniegumu jau lika finanšu tirgus dalībniekiem pārskatīt ilgākā termiņa likmju prognozes uz augšu. No tirgus prognozēm izzuda arī iepriekš pareģotie dolāru likmju samazinājumi 2023. gada nogalē. Spriežot pēc šī brīža nākotnes līgumu cenām finanšu tirgos, nākamo 2 – 3 gadu perspektīvā Centrālo banku procentu likmes ASV varētu nesarukt zemāk par 4.00 % apgabalu, eirozonā – par 2.75 – 3.00 %. Tas nozīmē, ka arī eirozonas aizņēmējiem svarīgā Euribor likmes nākamo dažu gadu laikā varētu nostabilizēties tuvu šiem līmeņiem.
Svarīga nozīme tuvākajā laikā būs tam, cik spēcīga saglabāsies ekonomikas datu plūsma. Tas lielā mērā arī izšķirs centrālo banku nākamos soļus. Bez nozīmīga patēriņa atslābuma, centrālo banku bažas par inflācijas atgriešanos varētu nozīmēt augstākus likmju līmeņus uz ilgāku laiku.
Simona Striževska, CBL Asset Management ekonomiste
