Pēdējo gadu laikā ir daudz runāts par sociālās nevienlīdzības mazināšanu starp dažādām sabiedrības grupām, tomēr spilgts nevienlīdzības piemērs ir atrodams starp to, kāds ir valsts atbalsts pašu iedzīvotājiem un kāds tas ir imigrantiem. Te būtu jāuzsver ne tikai nesamērīgi lieli pabalsti bēgļiem, bet arī citi atbalsta veidi, kuri ir iestrādāti vēl neapstiprinātajā rīcības plānā par patvērumu meklētāju uzņemšanu Latvijā. Jebkurš tautietis, kurš atgriežas no ārzemēm, varētu tikai sapņot par individuālo konsultantu, kurš palīdzētu viņam risināt dažādus sadzīviskus jautājumus. Līdzīgi jebkurš varētu vēlēties, lai viņam piemeklē mazcenas īres dzīvokli, izsniedz aizdevumu pirmajai īres iemaksai un citus labumus, kurus ir plānots piešķirt bēgļiem.
Esmu pārliecināts, ka gadījumā, ja dažus ierēdņu absurdos priekšlikumus pateiktu darbavietās, kur strādājošie saņem minimālo algu, tad viņi ar veselu ādu neatgrieztos savos krēslos. Piemēram, ka būtu jāturpina maksāt bēgļu pabalstu, ja persona sāk strādāt. Pamatojums – citādi viņš nebūs motivēts strādāt. Citiem vārdiem sakot, latvietim ir jābūt motivētam strādāt par 265 eiro “uz rokas” (minimālā alga, ja ir iesniegta nodokļu grāmatiņa), bet eritrejietis būs apmierināts tikai ja viņam būs 265 eiro (alga) + 256 eiro (bēgļu pabalsts) = 521 eiro “uz rokas”.
Es patiesi nesaprotu šos cilvēkus, kuri ne tikai aicina Latvijā ievest jaunus imigrantus, bet vēlas arī iebraucējiem noteikt priviliģētāku stāvokli nekā pašu iedzīvotājiem. Šāda selektīva attieksme ir jānocērt saknē, jo vēlāk to būs daudz grūtāk izdarīt.
Vēlos sniegt nelielu ieskatu arī diskusijās par daudz apspriestajiem bēgļu pabalstiem, kuri šobrīd ir 256 eiro pieaugušajiem un 76 eiro bērniem. Papildus bēgļi var saņemt virkni citus pabalstus (ģimenes valsts pabalstu, bērnu kopšanas pabalstu, minimālo pensiju utml.). Rezultātā, ja bēgļu ģimene (bērns, 2 vecāki, 2 vecvecāki) nav pieteikušies nevienam citam pabalstam, bet saņem tikai bēgļu pabalstu, tad mēnesī viņi iegūst 1 100 eiro. Ja viņi piesakās vēl citiem pabalstiem, tad summa ir vēl lielāka, un šī nauda tiek maksāta tikai par to, ka viņi ir.
Nacionālā apvienība rosināja samazināt pabalstu bēgļiem, pielīdzinot to atbalstam, kuru saņem mūsu pašu iedzīvotāji. Viens variants pielīdzināt to garantētajam minimālajam ienākumu līmenim – 49,80 eiro mēnesī. Otrs variants pielīdzināt to valsts sociālā nodrošinājuma pabalstam (minimālā pensija) – 64 eiro mēnesī. Ja pieaugtu valsts sniegtais atbalsts mūsu pašu iedzīvotājiem, tad tas pieaugtu arī bēgļiem. Koalīcijas partijas konceptuāli atbalstīja samazinājumu, bet norādīja, ka par summu būtu jādiskutē, lai nerastos papildus slogs pašvaldībām. Premjerministre ierosināja samazināt pabalstu līdz 130-150 eiro mēnesī, bet aicināja par konkrētu samazinājumu summu vienoties Iekšlietu ministrijas organizētajā darba grupā.
Ilzes Pētersones Godmanes vadītā darba grupa klaji ignorēja koalīcijas un premjerministres viedokli par pabalstu samazināšanu, un pēc divām nedēļām pateica, nevis līdz kādai summai pabalsti būtu jāsamazina, bet, ka pabalsti vispār nebūtu samazināmi. Politiķi pieņems lēmumu par samazinājumu, bet šis piemērs norāda, ka daļa no ierēdniecības ir atrauta no realitātes un tai ir visatļautības sajūta, ja tā nepilda pat premjerministres uzdoto.
No daudzu ierēdņu puses un atsevišķu ministru puses ir dzirdēti absurdi apgalvojumi, ka gadījumā, ja bēgļu pabalsts tiks samazināts, ieceļotājiem būs jādzīvo uz ielas, pieaugs noziedzība, sociālā spriedze utml. Premjerministram vajadzētu patriekt šādus ierēdņus, kuri nodarbojas ar cinisku šantāžu, lai izsistu lielāku atbalstu noteiktai cilvēku grupai.
Ja ierēdņi patiesi rūpētos par valsti, tad kāpēc nekas nav darīts, lai minimālā pensija būtu vidmaz tikpat liela kā bēgļu pabalsts? Šobrīd tā ir 4 reizes mazāka. Vai patiesi patvērumu meklētāji ir pirmā kategorija, kurai būtu jānodrošina atbilstošs dzīves līmenis, it īpaši, ja tā nebūt nav trūcīgākā kategorija. Reti kuram latvietim mājās glabājas 10 000 skaidrā naudā, tomēr lielai daļai patvēruma meklētāju šāda nauda ir bijusi, lai samaksātu kontrabandistiem, kuri pretlikumīgi šos cilvēkus ir nogādājuši Eiropā. Ne visiem latviešiem mājās ir dators, bet personas, kuras šobrīd uzturas patvēruma meklētāju centrā “Mucenieki” var lepoties ar saviem planšetdatoriem. Nevajag aizmirst arī faktu, ka daļai no “bēgļiem” ir ievērojami uzkrājumi, kurus viņi nereti ir ieguvuši noziedzīgā ceļā.
Par argumentu, ka bēgļu pabalsta samazinājums veicinās noziedzības pieaugumu… Kā tad paliek ar skaistajiem stāstiem par to, ka Latvijā nonāks mums draudzīgi, kulturāli cilvēki, kuri bēg no kara? Vai tomēr tie ir bijuši meli?
Un vai ir cienīgi teikt, ka sabiedrībai ir jāmaksā lieli pabalsti iebraucējiem, lai ieceļotāji neapdraudētu sabiedrību, kurā viņi ir atbraukuši dzīvot? Pieļauju, ka arī vairākās Vakareiropas valstīs ir bijuši šādi “gudri” ierēdņi un politiķi, kuri ir rosinājuši maksāt ievērojamus pabalstus imigrantiem, bet nav atbildējuši par sekām, ka šie cilvēki vēlāk nav bijuši motivēti strādāt un tādejādi veseli cilvēki ir kļuvuši par slogu pārējai sabiedrībai.
Latvijai nevajag jaunus imigrantus, bet vēl jo vairāk nedrīkstam nostādīt iebraucējus priviliģētākā stāvoklī nekā mūsu pašu iedzīvotājus. Ja kāds ieceļo Latvijā, tad viņam ir jāspēj dzīvot tāpat kā dzīvo pamatiedzīvotāji, un viņš nav mākslīgi jāuztur par nodokļu maksātāju naudu. Ja šis cilveks to nespēj, tad viņam šeit nav jādzīvo.
Jānis Dombrava, Saeimas deputāts
