Uz Jura Paidera jautājumiem atbild Rīgas Ekonomikas augstskolas pasniedzējs un Stratēģiskās analīzes komisijas loceklis, ekonomists Andris Strazds.
– 27. februārī Latvijas uzņēmēju forumā jūs teicāt, ka Latvijā daudzus gadus iekšzemes pieprasījums pārsniedza saražoto preču un pakalpojumu vērtību, un šādā situācijā valsts rezidenti var tērēt vairāk tikai tad, ja ir uzkrājumi vai arī papildus aizņemoties ārvalstu tirgū. Vai tas ir galvenais krīzes cēlonis?
– Pēdējos desmit gadus, bet īpaši pēdējos četrus gadus mēs visi: gan valdība, gan iedzīvotāji un uzņēmumi tērējām vairāk, nekā nopelnījām. Lai cilvēks tērētu vairāk, nekā viņš nopelna, ir vai nu jāaizņemas, vai arī jātērē iepriekšējo gadu uzkrājumi. Arī uzņēmumi, iedzīvotāji un valdība kopā var tērēt vairāk, nekā nopelna, tikai tad, ja ir uzkrājumi, vai – ja ir iespējas papildus aizņemties. Latvijas variants bija otrais. Medaļas otra puse bija tāda, ka imports visus gadus bija lielāks par eksportu. Taču desmitgades sākumā imports pārsniedza eksportu par dažiem simtiem miljonu latu, bet 2007. gadā starpība jau bija trīs miljardi.
– Līdz kādam 2006. gadam tika skaidrots, ka starpība ir investīcijas, kas šeit ieplūst, lai būvētu ražotnes un pakalpojumu uzņēmumus…
– Starpība bija papildu nauda. Tostarp arī ārvalstu investīcijas jeb ieguldījumi uzņēmumu kapitālā. Taču vislielākā naudas daļa nāca kredītu veidā no skandināvu bankām. Mēs visi aizņēmāmies papildu naudu un uzkrājām arvien lielāku parādu kalnu.
– 2001. gadā cilvēkiem kredītu jau tikpat kā nebija. Kredīti bija tāda elitāra padarīšana. Vienkāršie ļaudis dzīvoja bez kredītiem. 2007. gadā jau bija pilnīgi cita aina. Kurā brīdī normāla attīstība pārauga kreditēšanas burbulī?
– Robežšķirtne ir 2005. gads, kad sāka strauji pieaugt hipotekārie kredīti. 2006. gadā kredītu kopējais apjoms auga pat par 5% mēnesī. Gada perspektīvā kredītu apjoms dubultojās. Tas bija iemesls nekustamo īpašumu cenu kāpumam, kas dažu gadu laikā uzpūtās līdz 1700 eiro par kvadrātmetru Rīgas blokmājas dzīvoklī. Taču 2008. gada beigās kreditori ne tikai pārstāja aizdot naudu, bet sāka prasīt daļu no aizdotās naudas atpakaļ.
– Ja nebūtu globālās finanšu krīzes, tad cik ilgi mēs vēl varētu turpināt?
– Pirmā pazīme, kas darīja uzmanīgu, bija kredītu apjoms pret iekšzemes kopproduktu, kas jau sāka tuvoties 100% līmenim. Tas nozīmēja, ka pieejamais kredītu apjoms ir izsmelts un tālākais pieaugums būs neliels – līdzvērtīgs ekonomikas izaugsmei. Sākumā bija cerība, ka mēs varēsim tā lēnām atradināties no papildu kreditēšanas. Taču problēmas sākās visā pasaulē. Tā vietā, lai kreditēšanas līmenis lēnām noplaktu, līdzekļu pieejamība strauji apsīka.
– Ja tagad iekāptu lai ka mašīnā un atgrieztos 2004. gadā, ko varētu darīt, lai minimizētu krīzi? Ir valstis, kurās nekustamo īpašumu reģistrācijas nodeva ir divciparu skaitļu lielumā (Beļģijā), vai vajadzēja tolaik ieviest kaut ko līdzīgu?
– Ir lietas, ko varēja izdarīt 2006. gadā vai vēlākais 2007. gada sākumā. Bija jāveic pasākumi kreditēšanas bremzēšanai. Kreditēšanas ierobežošana bija iespējama ar vairākiem paņēmieniem. Kaut vai ar VID izziņām, vai nosakot maksimālo kreditēšanas apjomu pret iegādājamā objekta cenu (2007. gada vasarā tāds tika noteikts kā 90% no pirkuma cenas). Šādi ierobežojumi bija jāievieš daudz ātrāk. Bija jāievieš augstākas nodevas saistībā ar nekustamo īpašuma reģistrāciju vai vēl labāk – nodoklis kapitāla pieaugumam, pārdodot nekustamo īpašumu, jāpaplašina nekustamā īpašuma nodokļa aprēķina bāze.
Jau tolaik bija jāpaaugstina PVN. 2007. gada sākums būtu bijis ideāls brīdis šādam solim, protams, ja papildu ieņēmumi netiktu momentā sadalīti budžeta izdevumos. Tātad – vajadzēja ieviest ierobežojumus kreditēšanai, nodokļu reformu un ierobežot valsts izdevumus. Ja tas būtu veikts, šodienas situācijā problēmas būtu, bet tās būtu daudz mazākas. Lietuvā pret nedeklarētiem ienākumiem jau sen bija ierobežota iespēja saņemt kredītu, savukārt Igaunija strādāja ar budžeta pārpalikumu. Mēs redzam, ka Lietuvā un Igaunijā problēmas šobrīd ir mazākas.
– Latvijas lielākā problēma ir miljards latu, ko iepumpēja, lai glābtu Parex banku.
– Šī nauda jau nekur netika rezervēta, tā ir saņemta no starptautiskajām finanšu institūcijām. Var to miljardu atskaitīt nost, bet bez Parex paliek jautājums par budžetu un valsts maksātspēju kopumā, kuras nodrošināšanai paredzēta lielākā daļa aizņēmuma.
– No šodienas viedokļa visi ir gudri, bet nav saprotams, kāpēc Finanšu un kapitāla tirgus uzraudzības komisija neiebilda, ja kāda banka aizņēmās simtiem miljonu, lai ar šo naudu spekulētu biržā, pērkot obligācijas. Kāpēc FKTK šādu banku darbību neuzskatīja par riskantu?
– Patiesība ir kaut kur pa vidu. Ikviena banka piesaista dažādu termiņu līdzekļus – gan īstermiņa depozītus, gan ilgāka termiņa kredītresursus – un izvieto šos resursus dažāda dzīves ilguma aktīvos, gan īstermiņa valsts vērtspapīros, gan trīsdesmit gadu hipotekārajos kredītos. Jebkura banka ar īstermiņa vai vidēja termiņa naudu finansē ilgtermiņa kredītus – tā ir normāla prakse.
Tā bija neparedzama situācija, ka pasaules finanšu tirgi sasals, ka vērtspapīrus vispār nevarēs pārdot par saprātīgu cenu. Šajā ziņā es aizstāvētu FKTK, jo šāda situācija izveidojas vienreiz daudzu desmitu gadu laikā.
– Jau 2007. gada vasarā iezīmējās ASV hipotekāro obligāciju tirgus krahs. 2007. gada vasarā uzraugiem būtu bijis jānoskaidro, cik lielas bija Latvijas banku ekspozīcijas uz t. s. toksiskajiem kredītiem. Tad arī bija brīdis spert brīdinājuma soļus. ASV burbulis pārsprāga jau tad. Pusotra gada tika pazaudēts, un pēc tam varēja tikai salasīt lauskas.
– Man nav detalizētas informācijas par Parex bankas obligāciju portfeli.
– Man arī nav. Varbūt arī FKTK nav…
– Taču, cik noprotams, attiecībā uz Latvijas finanšu sistēmu tiešie ieguldījumi t. s. toksiskajos aktīvos, obligācijās Latvijas banku sistēmā bija maz vai nemaz.
– Bez tiešiem ieguldījumiem bija t. s. diversificētie aktīvi, kuros t. s. sub prime obligācijas veidoja lielu daļu. Kad atklājās, ka atvasinātajos vērtspapīros trešo daļu, pusi vai pat 90% veidoja sliktās obligācijas, tad sekoja nākamais vilnis. Problēmas tika apslēptas t. s. diversificētajos fondos. Burbulis uzsprāga jau 2007. gadā.
– Tobrīd nebija skaidrība par konkrēto nodrošinājumu daudziem vērtspapīriem. Tā ir taisnība. Tas arī ir iemesls, kāpēc krīze tik ilgi attīstījās. Kā mēs varam pārmest FKTK, ka viņi nebija gudrāki par ASV finanšu tirgus uzraugiem, kuri arī nevarēja to paredzēt?
– Tur gan priekšnieki jau ir nomainīti…
– Tagad var pārmest uzraugiem, ka tie neparedzēja Lehman Brothers krahu un tālākos notikumus, taču, ja vērtspapīru portfelī toksisko aktīvu īpatsvars bija mazs, tas ir pārspīlēti. Šāda veida notikumi tirgū ir t. s. melnais gulbis, notikums ar mazu varbūtību, kas pa retam tomēr notiek un kura ietekme uz tirgu ir milzīga.
– Vai piekrītat globālo krīzes cēloņu raksturojumam, ka galvenais cēlonis ir banku sektors, kurš emitēja kredītresursus vairāk, nekā visa planēta spēs saražot daudzu gadu laikā? Kopējais planētas kredītresursu apjoms daudzkārt pārsniedz pasaules ekonomikas apjomus. Vai tiešām globālās krīzes cēlonis ir vienas ASV investīciju bankas nogrimšana?
– Kāds mans zviedru kolēģis krīzes būtību raksturoja šādi: Āzija ir pārāk daudz saražojusi. Rietumvalstis ir pārāk daudz patērējušas, bet Āzijas investori savu peļņu no ražošanas ir aizdevuši Rietumu pasaulei, lai tā varētu turpināt patērēt.
– Tad kur ir izeja? Kā sasniegt normālu ražošanas un patēriņa līmeni?
– Ja nedaudz primitivizējam, Āzijai būtu jāražo mazāk un jāpatērē vairāk, tostarp pērkot arī preces un pakalpojums pie mums. Bet mums (Rietumu pasaulei) ir jāražo vairāk un jāpatērē mazāk, lai varētu atdot savus parādus.
– Vai tas nozīmē, ka Rietumu valstīm jāsamazina patēriņš?
– Jā! Īpaši ASV un dažām Rietumeiropas valstīm. Tas attiecas arī uz Latviju. Arī Latvijai ir jāsamazina patēriņš un jāražo vairāk, bet tādi pakalpojumi un preces, kas ir pieprasīti ārpus Latvijas robežām.
– Cik tālu samazināsim patēriņu?
– Par katru latu, ko mēs iztērējam Latvijā, par 50 santīmiem mēs nopērkam importa preces un pakalpojumus. Latvijai nāksies samazināt patēriņu līdz tādam līmenim, kad imports nokrītas tik tālu, kad eksports sāk kaut nedaudz pārsniegt importu. Tikai tā valstī var ienākt nauda, ar kuru var sākt atmaksāt uzkrātos parādus.
– Manuprāt, te būtu jāpieskaita tā nauda, kuru uz Latviju sūta svešumā strādājošie, ko var arī dēvēt par darbaspēka eksportu.
– To var skaitīt klāt, bet tās ir salīdzinoši nedaudz. Daži simti miljonu pretstatā eksporta un importa miljardiem.
– Daļu kredītu jau nemaz nevajadzēs atdot. Tas, kas ir ieguldīts neveiksmīgā biznesā, tas jau mums nebūs jāatdod. Kopējais ārvalstu kredītu skaits nav tikai Latvijas saistības.
– Protams, tas nav valsts uzdevums, un tas būtu aplami un bīstami pārņemt visas privātās saistības.
– Latvijas valsts jau pamēģināja pārņemt tikai viena uzņēmuma (Parex bankas) saistības un aizrijās.
– Tas ir cits variants. Arī citās valstīs lieli uzņēmumi, it īpaši finanšu sektorā, kuru iespaids uz ekonomiku ir liels, tiek glābti, jo šo uzņēmumu bankrots izraisīs nākamos bankrotu viļņus. Taču, ja, piemēram, skandināvu uzņēmējam piederošs būvmateriālu tirdzniecības bizness Latvijā bankrotēs, tad citiem Latvijā šīs saistības pret ārvalstu investoru nebūs jāsedz. Tie būs investora zaudējumi.
– Tas, ko jūs teicāt par eksporta attīstību, jau lielā mērā iemiesojas Valūtas fonda memorandā, Latvijas ekonomikas stabilizācijas un izaugsmes atjaunošanas programmā u. c. Realitāte ir tāda, ka visi eksporta tirgi samazinās. Tie, kas joprojām ražo konkurētspējīgu produkciju, un tādi ir, tie tagad nesapņo par jauniem tirgiem. Globālā situācija ir tik smaga, ka uzdevums ir noturēties vecajos tirgos. Cik saprātīgs ir uzstādījums veidot eksporta atbalsta programmas?
– Jā, tāpēc svarīga ir importa aizvietošana. Viens konkrēts piemērs ir mājokļu siltināšanas programma, kuru operatīvi un veiksmīgi realizējot, mēs varēsim īstermiņā samazināt bezdarbu un ilgtermiņā samazināt energoresursu importu – jau no nākamās apkures sezonas.
Attiecībā uz attīstības veicināšanu. Jāpiekrīt, ka eksporta tirgi arī krītas, un, ja eksportam ir kritums, tad importam ir jāmazinās vēl straujāk, lai līdzsvaru atgūtu.
– Importa aizstāšana jau nenozīmē, ka jāražo būtu pilnīgi viss. Tas nozīmē, ka var saremontēt veco un nepirkt jaunu. Ka pakalpojumi (remonts) var aizstāt importu.
– Tas jau notiek. Tas notiek bez īpaša regulējuma un turpināsies. Var redzēt, kāds ir kritums jaunu automašīnu importā šogad. Samazinājums ir četras līdz piecas reizes. Savukārt servisu pakalpojumu aktivitātes nav samazinājušās tādā pašā apmērā. Ne viss ir jāveic ar administratīviem līdzekļiem, tirgus pielāgosies jaunajai situācijai.
– Vai kritiena dziļums netiek pārspīlēts, jo notiek pāreja no legālās uz pelēko ekonomiku?
– Noteikti. Taču tas ir liels nezināmais, kāds būs faktiskā krituma līmenis salīdzinājumā ar statistikā uzrādīto. Tam ir iemesli, jo nodokļi darbaspēkam ir lieli. Jau 2007. gadā vajadzēja nodokļu slogu pārdalīt no darbaspēka uz patēriņu. Tas samazinājums, kas notika tagad, ir simbolisks. Nedod Dievs, vēl tiks palielinātas sociālās apdrošināšanas iemaksas! Ja nodokļu daļa darbaspēka izmaksās pieaugs no 40% uz 45%, tad ko? Pelēkās ekonomikas pievilcība tikai pieaugs.
– 12. martā Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs informēja, ka šī gada plānotais IKP kritums ir mīnuss 12%, un tas nozīmē, ka valsts budžeta izdevumi būtu jāsamazina par 700 miljoniem latu. Nākamgad (2010. gadā) Latvijas Banka prognozē, ka IKP samazināsies vēl par 3,5%. Katrs IKP samazinājums par procentu nozīmē, ka par 100–120 miljoniem latu būs jāsamazina valsts budžeta izdevumi. Tātad nākamgad valsts sektora algas atkal būs jāsamazina par 10–15%. Vai jums ir kaut kas optimistisks sakāms par šādām prognozēm?
– Uz tuvāko pusgadu prognozes ir negatīvas, jo eksporta tirgi krīt un uz izaugsmes atjaunošanos caur eksporta kāpumu līdz šī gada rudenim nav ko cerēt. Pat neskatoties uz pelēkā sektora aktivizēšanos, kritums būs būtisks. Būs tālāks bezdarba pieaugums līdz kādiem 15% rudenī, iespējams, tā pat ir optimistiska prognoze.
Ekonomikas krituma prognoze šogad par 12% varētu būt pārāk optimistiska. Taču 2010. gada prognoze, manuprāt, ir pārāk pesimistiska. Ja šī gada pirmajā pusgadā būs dramatisks kritums (un skaitļi par janvāri un februāri to rāda), tad kritums varētu būt 20%. Ja tas tā būs, tad bāze, no kuras rēķinās 2010. gada skaitļus, būs ļoti zema un līdz ar to 2010. gadā jau sāksies neliels pieaugums, protams, ar nosacījumu, ka arī pārējā pasaulē sāksies ekonomikas atlabšana. Zināmas optimisma pazīmes ASV jau ir vērojamas, ASV recesija rudenī varētu beigties. Ar nobīdi atlabšana sāksies ES un arī pie mums.
Attiecībā uz budžeta mazināšanu: ir maksimāli jāsamazina valsts budžets šogad, lai nebūtu nepieciešamība nākamgad vai šī gada beigās atkal sākt griezt vēl. Tas visus iedzītu ne tikai ekonomiskajā, bet arī psiholoģiskajā depresijā. Šāda ilgstoša negatīva spirāle var beigties ar kārtējo emigrācijas vilni.
Nepatīkamas lietas labāk darīt ātri. Pārdzīvosim šo gadu, un nākamajā gadā būs cerības uz nelielu izaugsmi.
Šis gads nenesīs veiksmi, taču ikviena krīze reiz beidzas, pat Lielā depresija, taču salīdzinājumi ar to ir nevietā. Mums sliktākajā gadījumā draud atgriešanās 2004. gada līmenī – tur, kur bijām pirms kreditēšanas buma.
Avots: NRA.lv
