Latvijas Ministru prezidents Māris Kučinskis devies uz Budapeštu turpināt attiecību veidošanu ar Ķīnu 16+1 sarunās, kurās iepriekšējo reizi viņš piedalījās kā namatēvs.
Ir viegli atsaukt atmiņā formulu 16+1. Pagājušā gada 31. oktobrī Neatkarīgā zem virsraksta Sākas nedēļa Ķīnas zīmē skaidroja, ka «Rīga šonedēļ pošas dot vietu vienam no lielākajiem starpvalstu pasākumiem, kāds vispār jebkad noticis Latvijā». Pasākuma vērienam atbilda arī tā informatīvais nodrošinājums Neatkarīgajā un Latvijas medijos kopumā. «Nupat kā 5. novembrī formātā 16+1 Rīgā sapulcējušos valdību vadītāju daudzpusējās un divpusējās tikšanās paralēli ar biznesa forumu tika aizvadītas organizatoriski un saturiski tik veiksmīgi, cik vien tas iespējams,» NRA.lv apliecināja 7. novembrī. Bet turpat tālāk: «Tas gan nedod garantijas, ka, sacīsim, gada laikā līdz nākamajai 16+1 sanāksmei Ungārijā piepildīsies visi labie nodomi, kas tika ne vien izteikti sarunās, bet arī ierakstīti augstu amatpersonu parakstītos dokumentos.»
Gada un nepilna mēneša laikā kopš pasākuma Rīgā praktiski piepildījies nav nekas. Latvijas valdības preses dienesta izplatītajā pārskatā par šā gada 16+1 sarunām teikts, ka «Ministru prezidents Māris Kučinskis pirmdien, 27. novembrī, Budapeštā Ungārijā tikās ar Ķīnas premjerministru Lī Kecjanu. Tikšanās laikā M. Kučinskis īpaši akcentēja nepieciešamību attīstīt sadarbību transporta un loģistikas, tūrisma jomās, konkrētos investīciju projektos. Viņš norādīja, ka Latviju saredz kā galveno loģistikas un distribūcijas centru Baltijas reģionā Ķīnas kravām, nodrošinot pieeju vairāk nekā 500 miljonu iedzīvotāju lielajam Eiropas vienotajam tirgum», utt. Vai tad jau pagājušajā gadā tieši tie paši cilvēki neteica viens otram tieši to pašu? Turklāt Ķīnas premjerministra sarunas ar 16 Austrumeiropas valstu vadītājiem nebūt nesākās Rīgā, bet 2012. gadā Varšavā. «Ministru prezidents Valdis Dombrovskis un Ķīnas Tautas Republikas premjerministrs Veņs Dzjabao savstarpēji apliecināja apņēmību stiprināt abu valstu ekonomisko sadarbību, atzīstot, ka tajā ir daudz iespēju izaugsmei,» mūsu valdības preses dienests informēja 2012. gada 26. aprīlī, kad tajā gadā notika daudzpusējās un divpusējās sarunas 16+1 formātā.
Latvijas un Ķīnas attiecības pagaidām attīstās labu novēlējumu režīmā. Tajā ietilpst ne tikai apmaiņa ar skaistiem vārdiem un amatpersonu vizītēm, bet arī tādi pasākumi kā viena Ķīnas preču vilciena nonākšana Rīgas ostā pirms mēneša un Ķīnas sarūpēts astoņu lappušu ielikums Neatkarīgās 24.-26. novembra numurā kā nepārprotams norādījums, ka Ķīna nav aizmirsusi par 16+1 sarunām Rīgā.
Gada laikā starp pašreizējām un iepriekšējām 16+1 sarunām bija brīdis, kad apmēram trīs tūkstoši ķīniešu cēla noliktavu un administratīvo ēku kompleksu Lielais akmens netālu no Baltkrievijas galvaspilsētas Minskas. Tādējādi ķīnieši apliecināja, ka viņu preces patiešām tiks nogādātas pa sauszemes ceļu Eiropas Savienības tuvumā, bet kura vai kuras no 16 Austrumeiropas valstīm kļūs par vārtiem, caur kuriem preces plūdīs pie M. Kučinska pieminētā pusmiljarda pircēju? Latvijā daudzi dzīvo pārliecībā, ka Eiropas karte pati par sevi parāda vistaisnāko un lētāko ceļu no Minskas caur Rīgu (Latviju) uz Skandināviju un citiem reģioniem pie Baltijas jūras un Ziemeļjūras. Tomēr pavisam nesen redzētais Baltkrievijā liecina, ka tā nebūt nav. Proti, Ķīnas preču pārkraušanas centra Lielais akmens prezentāciju telpā izvietotās preču kustības shēmas paredz preču transportēšanu uz Eiropas vidieni Vācijā un Čehijā cauri Polijai, bet ne uz Eiropas ziemeļu nomali. Vēl citā shēmā figurēja Lietuva ar savu Klaipēdas ostu. Tik tiešām ir tā, kā formulējis valdības preses dienests, ka M. Kučinskis, nevis ķīnieši, «Latviju saredz kā galveno loģistikas un distribūcijas centru Baltijas reģionā Ķīnas kravām».
Arnis Kluinis
Foto: Pixabay
