Saeimas deputātu ideja par 50% “atlaidi” hipotekāro kredītu aizņēmumu likmēm ir tieša politiska intervence tirgus cenu mehānismā, kas var radīt bīstamas sekas Latvijas ekonomikai un sabiedrībai. Šāda “atlaide” visiem aizņēmējiem – pamatā jau tiem, kuriem maksātspējas problēmu nav un nebūs, – būs bīstams precedents, un man ir aizdomas, ka ne visi deputāti apzinās šāda lēmuma sekas. Faktiski tas nozīmē, ka jebkurā brīdī, kad kādā no ekonomikas segmentiem pieaug peļņa, valsts var iejaukties ar cenu koriģēšanu. Investori un finanšu sektors pēc šāda lēmuma būs atturīgi ieguldīt neprognozējamā valstī, kurā atgriežas cenu regulēšana un iejaukšanās ekonomikā padomju savienības tradīcijās.
Piemirstā diskusija par ilgtermiņu – vāja kreditēšana, vēl dārgāka nauda, Latvijas reputācija
Politiskas iejaukšanās sekas ilgtermiņā būs sajūtamas Latvijas ekonomikā un sabiedrībā kopumā. Vājinātos kreditēšana, vairums kredītņēmēju, kuri būtu saņēmuši “atlaides”, visticamāk, būtu jāiekļauj restrukturizēto klientu sarakstā un šāds statuss negatīvi ietekmēs klientu spēju aizņemties nākotnē. Vai apzināmies, ka turpmāk mājokļu kreditēšanu vairs neredzēsim tādu, kā līdz šim? Šāds lēmums vēl vairāk negatīvi ietekmētu arī valsts kredītreitingu un Latvijas starptautisko reputāciju, kas sadārdzinātu valsts aizņemšanos. Jāuzsver, ka saskaņā ar S&P novērtējumu, ir tikai trīs eirozonas valstis ar negatīvu ekonomikas attīstības novērtējumu – Latvija ir viena no tām, tāpēc naudu, piemēram, uz 10 gadiem jau tagad aizņemamies par 0,8 procentpunktiem dārgāk, nekā vidēji citas eirozonas valstis.
Pēdējā pusgada laikā daži politiķi ir apzināti centušies “sarīdīt” sabiedrību un bankas. Vispirms bija apvainojumi vājā ekonomikas kreditēšanā (“piemirstot”, ka ēnu ekonomikas dēļ kreditējamu uzņēmumu ir daudz mazāk, nekā Latvijā vajadzētu būt un algas Latvijā ir zemākas), kam sekoja apvainojumi tajā, ka banku sektorā esot vāja konkurence (pat ja tā būtu, vai tā ir esošo banku vaina?) un apvainojumi pārāk lielā peļņā (vai politiķiem labāk patiktu uz bankrota robežas balansējošas bankas?). Nemitīgs politiķu komunikācijas vadmotīvs ir bijis un turpina būt – bankas nenāk pretī iedzīvotājiem, aizņēmējiem.
Tā nav patiesība. Jau šobrīd SEB esam pārskatījuši teju 1000 mājokļa kredītu līgumu un nākuši pretī klientiem izdevīgākajā veidā, apzinoties, ka ikdienas maksājumu veikšana šobrīd atsevišķām ģimenēm var būt sarežģītāka. Tāpat kopš pavasara esam atcēluši visas ar mājokļu kredītiem saistītās komisijas maksas, tostarp par grozījumu veikšanu līgumos vai došanos uz citu banku.
Vienlaikus šobrīd maksājam vienu no Eiropā augstākajām likmēm par klientu noguldījumiem (3,9%) un novembrī sāksim maksāt arī par līdzekļu atlikumiem kontā. Uzņēmēji brīvo naudu var uzglabāt īpašā krājkontā, pelnot 2,15% gadā un saglabājot faktiski tūlītēju pieeju naudai.
Katrs aizņēmējs, kurš ir saskāries ar grūtībām un vērsies bankā, ir saņēmis to vai citu ieteikumu, lai situāciju stabilizētu. Tā var būt kredītlīguma pagarināšana, kredītbrīvdienu piešķiršana, atsevišķos gadījumos bankas pievienotās likmes pārskatīšana, kā arī konsultācijas ārpus konkrētā kredītlīguma, – par klienta ienākumu un izdevumu sabalansēšanu.
Bez mērķa un pretrunā eirozonas kopējai politikai
Diskusija par situāciju hipotekāro kredītu tirgū, pieaugot Euribor likmēm un cilvēku maksājumiem, ir vajadzīga un vērtīga. Tomēr manipulatīvi radītais priekšstats, ka Latvijā ir milzīgs skaits cilvēku, kuri nevar segt saistības, ir veidojis augsni neadekvātiem lēmumiem. Saskaņā ar Finanšu nozares asociācijas (FNA) datiem vidēji 72% kredītņēmēju ikmēneša maksājums nav pieaudzis vairāk par 100 eiro mēnesī. Šobrīd kredītmaksājumus kavē aptuveni 0,5% no visiem aizņēmējiem un tuvākajā nākotnē šis apjoms būtiski nepārsniegs 1%. Pēc FNA datiem arī redzam, ka no 1402 septembrī izskatītajiem iesniegumiem problemātiski kredīti jeb reālas maksātspējas grūtības fiksētas 26 gadījumos. Šie un citi dati apliecina, ka pareizākais ceļš ir turpināt bankām piedāvāt individuālus risinājumus, nevis piemērot vienu “atlaidi” visiem.
Nesamazināta inflācija sāp visiem, bet visvairāk – cilvēkiem ar mazākiem ienākumiem. Ja atbalsts mājokļu kredītņēmējiem ir jāsniedz, tas jādara mērķēti un tā ir valsts atbildība apzināt tos, kam tas nepieciešams visvairāk. Hipotekāro kredītu ņēmēji lielākoties ir ar augstākiem ienākumiem nekā vidējā alga valstī. Vai šī šobrīd ir akūtākā mūsu sabiedrības problēma? Redzam, ka vienlaikus atbalsts ir ļoti vajadzīgs daudzu nozaru profesionāļiem un esam pauduši gatavību atbalstīt valsts budžetu caur Uzņēmumu ienākuma nodokļa instrumentu, kas ir saprātīgs rīks, caur kuru valsts var regulēt procesus.
Politiķi šobrīd cenšas uzburt ainu, ka cenas ceļ bankas, taču būtiski saprast, ka naudas cena nekādā veidā nav atkarīga no Latvijas komercbankām. Tās pieaugums ir Eiropas Centrālās bankas (ECB) lēmumu sekas, kas izriet no mērķa ierobežot inflāciju. Naudas cena šodien ir četras reizes augstāka. Lemjot par “atlaides” piešķiršanu kredītņēmējiem, deputāti faktiski iestājas pret Eiropas valstu Centrālo banku, arī Latvijas Bankas, centieniem slāpēt inflāciju. Jāapzinās, ka šāds lēmums inflācijas mazināšanu padarīs lēnāku. Grūti atrast pamatotus argumentus, kāpēc Latvijā ir atšķirīga situācija nekā citviet eirozonā. Visticamāk, tāpēc aizvien nav skaidri pateikts, kāds ir šīs politiskās idejas mērķis, kāpēc ir izvēlēts tieši šāds risinājums, un, kā šo ieceri plānots ieviest dzīvē (SEB bankas gadījumā tas nozīmētu līgumu pārslēgšanu vienlaicīgi ar 24 tūkstošiem kredītņēmēju).
Šodien atlaides – nākotnē atpalicība
Politisks balsojums, kas nesakrīt ar valstu Centrālo banku redzējumu, nebūt nav šīs iniciatīvas sliktākais aspekts. Šī ideja ir bīstama, jo 30 gadu laikā Latvija ir būvēta kā demokrātiska, tirgus ekonomikas pamatos balstīta valsts, bet tagad tiek demonstrēta politiskā kursa maiņa. Šodien politiķi lemj par procentu likmju lielumu, rīt var sekot produktu cenas lielveikalos, degvielas un telekomunikāciju pakalpojumu cenas.
Noslēgumā jāatgādina, ka Latvijas ekonomiku līdz šim ir finansējušas un turpinās finansēt bankas, nevis parlaments. Un tieši bankām un to darbiniekiem nāksies uzņemties atbildību par katru aizņēmumu, par uzraudzības (Eiropas un Latvijas) prasību izpildi, nāksies tikt galā ar sekām, ko būs radījuši politiķi. Tāpēc uz banku sistēmu ir jāraugās daudz niansētāk, ne tikai fokusējoties uz likmēm vai pelņu, bet arī no investoru, no nozares attīstības un inovāciju perspektīvas, no kā izrietēs pieejamie kredītlīdzekļi ilgtermiņā.
Šobrīd drīzāk pastiprinās risks, ka banku skaits turpinās konsolidēties un jauni dalībnieki tirgū neparādīsies. Savukārt neprognozējamā nodokļu politika un citas populistiskas īstermiņa iniciatīvas atturēs jaunu, starptautisku investoru ienākšanu Latvijā. Prognozējama vide ir viens no galvenajiem priekšnosacījumiem investoriem. Tagad ejam pretējā virzienā un riskējam ar vēl izteiktāku Latvijas ekonomikas atpalicību. Interesanti, ka ne Igaunija, ne Lietuva, ne citas veiksmīgas, ekonomiski attīstītas valstis šobrīd nedomā par politisku iejaukšanos brīvā tirgus cenu mehānismos.
