Nu! Izsalkušie un salstošie grūtdieņi – izvēlieties! Vai nu visām precēm cenas pieaugs par 2% (PVN palielinot no 21% līdz 23%), vai arī mēs novienādosim PVN visiem, kas izmanto pazemināto likmi. Ko teiksiet, kas kliegs skaļāk, tam būs taisnība. Tā arī jaunā valdība rīkosies! Šādi izskatās valdības finanšu politikas vienkāršots izklāsts.
Vispirms tiksim skaidrībā – kā valdība un Saeima var realizēt vismaz kaut kādu politiku? Politika nav skaistu deklarāciju piesaukšana no priekšvēlēšanu tribīnes vai veselības aizsardzības, vai kādas citas nozares pasludināšanas par prioritāru. Politika ir realizējama ar likumiem, aizliedzot vai atļaujot, vai nosakot soda lielumu par aizliegto. Valdības politika ir realizējama ar valsts uzņēmumu palīdzību, nosakot, vai tiem ir tikai komerciāli uzdevumi, vai arī tiem ir jānodrošina pakalpojumi par pašizmaksu. Privatizācija nozīmē, ka valsts attiecīgajā nozarē tuvākajā un tālākajā nākotnē atsakās veikt politiku un atdod attiecīgo jomu, iespējams, pilnīgi voluntāra privāta īpašnieka alkatībai, neprātīgu iegribu vai īstermiņa peļņas ieguves stihijai.
Politika ir arī atšķirīga nodokļu likmes piemērošana. Daudzviet bāzes infrastruktūras pakalpojumi tiek aplikti ar pazemināto PVN likmi. Iemesls ir uzturēt nacionālā biznesa konkurētspēju, jo ikvienā attīstītā valstī vislabākā likumīgā subsīdija, ko valsts var dot saviem uzņēmējiem, ir relatīvi lēti valsts infrastruktūras pakalpojumi, lēti dzelzceļa tarifi, siltums, elektrība utt.
Samazinātā PVN likme nacionālajai grāmatniecībai un presei ir politika. Tā ir politika nacionālas identitātes, nacionālas kultūras, latviešu valodas informācijas un vārda brīvības atbalstam. Bez šāda atbalsta informācija (prese un grāmatas) latviešu valodā tiks iegrūsta nevienlīdzīgā konkurencē ar globālajiem medijiem. Tikai latviešu valodā lasošo ir pusotra miljona, savukārt angļu valodā lasa miljards, bet krievu valodā miljonu simti.
Samazinātās PVN likmes ir vienīgais valsts politikas instruments, kas vēl neatdod Latvijas kultūru saplosīšanai transnacionālajiem mediju gigantiem, kuriem rūp tikai izmaksas un peļņas lielums. Tāpēc atteikšanās no samazinātās PVN var kļūt pēdējais trieciens latviešu kultūrai. Tā ir atteikšanās no politikas, atbalstot valsts pamatu. Bez valsts politikas atbalsta arī vietējā izdevējdarbība krievu valodā tiks atdota saplosīšanai mediju gigantiem krievu valodā.
Savukārt politiķi aicina uz sava veida referendumu sabiedrībai, lūk, vai nu līdz 23% paceļam PVN visām citām precēm, vai paceļam samazināto likmi zālēm un grāmatām. Šāda rīcība, ja to veic valdības ministri vai ierēdņi valdības uzdevumā, ir amorāla un antikonstitucionāla.
Latvijas Satversmes veidotāji ļoti tālredzīgi iestrādāja Satversmē normu, kas aizliedz rīkot referendumus par nodokļiem. Satversmes 73. pants skan: “Tautas nobalsošanai nevar nodot budžetu un likumus par aizņēmumiem, nodokļiem, muitām, dzelzceļu tarifiem, kara klausību, kara pasludināšanu un uzsākšanu, miera noslēgšanu, izņēmuma stāvokļa izsludināšanu un tā izbeigšanu, mobilizāciju un demobilizāciju, kā arī līgumus ar ārvalstīm.”
Netieša referenduma sarīkošana, aicinot publiku protestēt pret PVN celšanu, lai pamatotu samazinātās PVN likmes atcelšanu grāmatām, medikamentiem un presei, ir tiešs Satversmes gara pārkāpums. Šāds jautājums nav nododams pūļa pārkliegšanai, jo tie, kurus uztrauc tikai dienišķā maize un kam PVN pacelšana draud ar 2% cenu kāpumu, var pārkliegt tos, kam arī šajā brīdī ir svarīga latviešu kultūra un valoda.
Valstij, valdībai un Saeimai iespējas veidot jebkādu politiku jau tā ir samazinātas līdz minimumam. No aktīvas valūtas politikas valsts ir atteikusies, un Latvijas Bankas pašreizējā vadība to nepieļaus. Pārdodot bandītiem un nemākuļiem lielāko daļu valsts uzņēmumu, valsts ir atteikusies no politikas veidošanas lielākajā daļā nozaru – eksperimentālo zinātni un inovatīvos virzienus ieskaitot.
Atteikšanās no diferencētas PVN likmes ir atteikšanās no politikas. Ja valdība atsakās no patstāvīgas politikas, tad rodas jautājums, kāpēc mums vispār ir vajadzīga tāda valdība, kas atsakās no politikas veidošanas un kas par savu vienīgo funkciju izvēlas būt par Valūtas fonda un ārvalstu investoru (zemes un īpašumu uzpircēju) vagaru.
