Latvijas Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrība (LVSADA) ceļ trauksmi par “Jaunās Vienotības” plāniem pārņemt savā pārziņā veselības aprūpes nozari. Tas varētu liecināt par topošās valdības vadītājas Evikas Siliņas (“Jaunā Vienotība”) nodomu turpināt veselības aprūpes valsts sektora badināšanas politiku.
Līdzīgu scenāriju Latvija piedzīvoja 2011. gadā. Toreiz Ministru prezidents V. Dombrovskis, finanšu ministrs A. Vilks un veselības ministre I. Circene (visi – “Vienotība”) sarūpēja veselības aprūpes nozarei jūtamu finansējuma samazinājumu. Konkrēti, 2011. g. veselības nozares valsts budžeta finansējums bija 3,5% no iekšzemes kopprodukta (IKP), bet 2013. gadā – vairs tikai 3,2% no IKP. Tas izraisīja plašus sabiedrības protestus un veselības ministres I. Circenes demisiju.
Aizdomas par līdzīgiem nolūkiem pastiprina atklātībā nākušais valdības deklarācijas projekts, kurā veselības nozarei atvēlēti vien 12% no valsts budžeta pamatfunkciju izdevumiem. LVSADA jau iepriekš paudusi, ka tas neatbilst Pasaules Veselības organizācijas (PVO) ieteikumiem par minimālo valsts finansējuma līmeni veselības aprūpei. Atbilstoši PVO ieteikumiem, valsts veselības aprūpes finansējumam jāsasniedz vismaz 12% no vispārējās valdības izdevumiem. Vispārējās valdības budžetu 2023. gadam veido konsolidētā budžeta (14 673,7 milj. eiro) un speciālā budžeta (4 083,3 milj. eiro) summa – 18 757 milj. eiro. Tātad arī pēc papildus 140 milj. eiro piešķīruma (pagaidām apstiprināti tikai 98 milj.) Latvijas veselības nozares budžets (apm. 1 805 milj.) šogad sasniegtu tikai 9,6% no vispārējās valdības izdevumiem.
Līdz PVO ieteiktajam veselības nozares valsts finansējuma minimālajam līmenim Latvijā joprojām pietrūkst 2,4% no vispārējās valdības izdevumiem jeb aptuveni 450 milj. eiro. Tieši tas ir galvenais cēlonis garajām rindām pēc medicīniskajiem pakalpojumiem, sliktajiem sabiedrības veselības rādītājiem, augstajiem pacientu privātajiem maksājumiem un nevienlīdzības pieaugumam sabiedrībā. Kā norāda PVO eksperti, visefektīvāk šādu tendenci var mazināt, palielinot nozares valsts finansējuma proporciju no iekšzemes kopprodukta.
