Veids, kā Latvijas valdība pēdējo piecu gadu laikā ir risinājusi jautājumu par iespējām būvēt reģionāla mēroga sašķidrinātās gāzes termināli Latvijā, ir spilgts piemērs tam, kā nedrīkst vadīt valstiski svarīgu projektu, līdz ar to visas runas par to, ka valdība ir rūpējusies par Latvijas enerģētisko drošību, ir tukšu salmu kulšana.
Sašķidrinātās gāzes termināļa projekta vadība, šīs idejas attīstība ir bijusi absolūti bezatbildīga, neprofesionāla, netālredzīga. Jāsaka, ka būtībā vadība nav bijusi. Līdz ar to arī likumsakarīgs ir rezultāts, ka Latvija šajā cīņā par reģionāla mēroga sašķidrinātās gāzes termināļa būvniecību Baltijas valstīs ir zaudējusi saviem kaimiņiem.
Nepareizi jau pašā sākumā tas, ka kompānijai “Latvenergo” tika uzdots sagatavot projektu par sašķidrinātās gāzes termināļa būvniecību Rīgas brīvostā, kaut gan “Latvenergo” nav nekāda sakara ne ar ostu, ne ar termināļiem. Jau tas vien parāda pilnīgu nekompetenci un bezatbildību.
Kļūdains valdības solis bija arī uzdevums sagatavot termināļa būvniecības projektu Rīgas ostā, neanalizējot citas alternatīvas. Reaģējot uz šādu toreizējās valdības rīcību, Ventspils brīvosta savulaik nolēma, ka nepieciešams veikt izpēti par to, vai šādu projektu ir iespējams realizēt Ventspils ostā konkrētos apstākļos, jo šādā projektā jārēķinās ar drošības zonām un to nevar realizēt jebkurā vietā, un vai šāds Ventspils projekts varētu konkurēt ar līdzīgu projektu Rīgā, Klaipēdā, atsevišķās Igaunijas ostās un Somijā. Šis pētījums ir veikts 2010.gadā.
Mēs vienkārši aicinājām tā laika Latvijas valdību salīdzināt, kurš no projektiem – šajā gadījumā Rīgas vai Ventspils – ir konkurētspējīgāks no ekonomiskās efektivitātes un enerģētiskās drošības viedokļa, salīdzinot ar Lietuvu, Igauniju un Somiju. Diemžēl ir pagājuši četri gadi un šis darbs nav veikts. No tā arī loģiski izriet, ka Latvija, nespējot definējot visizdevīgāko projektu, līdz ar to nespējot to aizstāvēt, ir zaudējusi gan Lietuvai, gan Igaunijai, gan Somijai. Tas ir loģisks rezultāts.
Tā politika, ko ir realizējis Ministru kabinets, ir vērsta nevis uz Latvijas enerģētisko drošību, bet uz to, lai Latvija enerģētiski būtu maksimāli nedroša, maksimāli atkarīga, maksimāli piesaistīta, maksimāli vārga. Visas pārējās runas ir tukša muldēšana, tukšu salmu kulšana, ja runā konkrēti par sašķidrinātās gāzes termināli. “Kurzemes loks”, ko “Latvenergo” realizē, ir neapšaubāmi pareizs projekts. Tas, ka tika stimulēta pāreja no naftas produktiem uz šķeldu, arī ir pareizi, bet tas nav izšķiroši, tas neveido enerģētisko drošību.
Latvijas valdībai, pirmkārt, ir jāpieņem lēmums par skaidru enerģētisko politiku – šī politika ir jādefinē un jārealizē. Uzrakstīt papīrus jau mēs protam, tur nav jautājumu. Ir Nacionālais attīstības plāns, “Latvija 2030”, ir katrai nozarei savas attīstības pamatnostādnes, tur viss būtu skaidrs, bet ir jau svarīga griba un prasme realizēt politiskos attīstības dokumentus. Pagaidām šādas mērķtiecīgas darbības šajā virzienā nav.
