Ja iepriekš Kipras grieķu daļas iedzīvotāji nav spējuši saskatīt iemeslu, lai apvienotos, iespējams, ka tagad pamudinājums būs apjausma, ka šādā veidā var būt iespējams piekļūt dabasgāzes rezervēm, kuru vērtība mērāma miljardos eiro.

Kaimiņu ciešanas

Sadalītā Kipra ir salu apdzīvojošo turku un grieķu kopienu ilgo konfliktu rezultāts. 1974. gadā ar Grieķijas militārās huntas atbalstu tika gāzts Kipras prezidents arhibīskaps Makarioss III, kurš 1959. gadā amatā tika ievēlēts pēc tam, kad solīja neveidot savienību ar Grieķiju. Turcijas atbilde bija iebrukums salas ziemeļu daļā dažas dienas vēlāk, tādējādi sadalot salu. Militārā konflikta laikā vairākiem tūkstošiem cilvēku nācās arī pamest mājvietas. Sadalošā Zaļā līnija šķērso arī galvaspilsētu Nikosiju, un šo robežu uzmana ANO. Kopš Berlīnes mūra krišanas Nikosija ir kļuvusi par vienīgo sadalīto galvaspilsētu.

Oficiālais Kipras ziemeļu daļas nosaukums ir Ziemeļkipras Turku Republika. Neatkarību tā pasludināja 1983. gadā, taču Turcija ir vienīgā valsts, kas tās suverenitāti ir atzinusi. Kipras ziemeļu daļa faktiski atrodas starptautiskā izolācijā. Savukārt dienvidos esošā Kipras Republika starptautiskā arēnā pārstāv visu salu. Šī teritorija ir Eiropas Savienības sastāvā.

Grieķu un turku attiecības arī pašlaik ir sarežģītas. To parādīja toreizējā ANO ģenerālsekretāra Kofi Annana piedāvātais miera plāns salas apvienošanai. Turku daļa referendumā 2004. gadā plānu atbalstīja, turpretim Kipras grieķi tam teica pārliecinošu nē. Kipras turkiem šis plāns nozīmēja cerības arī pašiem iestāties Eiropas Savienībā un no šīs dalības gūt ekonomisku labumu, turpretim Kipras grieķi izmantoja izdevību saviem ziemeļu kaimiņiem ieriebt un viņu cerības sagraut. 2008. gadā Kiprā tika ieviests eiro. Tas bija vēl viens Kipras grieķu simbolisks sasniegums – kas tāds, kas turkiem pieejams šādā situācijā nebija.

Tagad, kad Kipru ir skārusi banku krīze, tā ir lūgusi ārvalstu aizdevumu un tai ir nācies piekrist smagiem noteikumiem, kas paredz gan taupības pasākumus, gan banku lielo depozītu daļēju atņemšanu apmaiņā pret banku akcijām ar apšaubāmu vērtību. Tas daļā turku kopienas ir izraisījis zināmu gandarījumu par grieķu likteni. «2004. gada referendumā viņi mūs atstāja ārā aukstumā un no eiro labumu gribēja gūt tikai paši,» stāstīja kāds Kipras turks. «Desmit gadus viņiem, pateicoties Eiropas Savienībai, bija nauda. Tagad viņi desmit gadus noasiņos.» Taču šis nav vispārējs turku noskaņojums. Šeit netrūkst arī cilvēku, kuri atzīst, ka saprot Kipras dienvidu daļas situāciju un, ja tas būtu iespējams, kaimiņiem palīdzētu. «Ja mums būtu nauda, mēs to aizdotu Kipras grieķiem,» sarunā ar BBC sacīja kāds cits ziemeļu daļas iedzīvotājs. «Taču, protams, jūs zināt, ka mums naudu neviens neaizdod, jo mēs teorētiski nemaz neeksistējam.»

Apslēptās bagātības

Finanšu krīze, kas piemeklējusi Kipras dienvidu daļu, ietekmē arī Turcijas kontrolēto salas ziemeļu daļu. Daudzi no viņiem līdz šim varēja mērot ceļu uz dienvidiem, lai tur strādātu. Savukārt līdz ar ekonomiskās situācijas pasliktināšanos viņiem ir radies pamats baidīties par savām darba vietām. Kipras ziemeļu daļa ir attīstījusi vērā ņemamu tūrisma nozari, tāpat tā ik gadus piesaista vairākus tūkstošus studentu, kas apmeklē tās augstākās izglītības iestādes. Taču Kipras ziemeļu daļa arī pašlaik ir atkarīga no Turcijas finansiālās palīdzības.

Ziemeļkipras valdība cer, ka tai izdosies iegūt zināmu labumu no Kipras problēmām – piemēram, ka noguldītāji tajā saskatīs pievilcīgāku vidi, kur turēt savu naudu. «Ikviens, kas vēlas atvērt bankas kontu, var nākt pie mums, ja vien tiek ievēroti starptautiskie noteikumi un likumi,» saka Kipras Turku Republikas finanšu ministrs Ersins Tatars. «Mēs negribam netīro naudu. Taču mums ir laba banku sistēma, ko atbalsta Turcija, un mums ir laba dzīve.»

Savukārt citi šajā situācijā saskata vēsturisku iespēju beidzot atrisināt konfliktu starp abām kopienām vismaz tādā līmenī, lai Kipru vairs nešķērsotu robeža. Šāds viedoklis ir dzirdams arī Kiprā, taču šajā jautājumā viena no dzirdamākajām uz rezultātu vērstajām balsīm skan no Ankaras. Tā ir izteikusi gatavību sadalītās salas problēmu risināt, par argumentu izmantojot dabasgāzes iegulas, norāda Der Spiegel.

2011. gadā Vidusjūrā šajā reģionā tika atklātas dabasgāzes atradnes. Tiek lēsts, ka netālu no Kipras dienvidu daļas krastiem ir iegūstami aptuveni 2700 miljardi kubikmetru dabasgāzes. Tas ir ievērojams daudzums. Norvēģija, kas ir viena no dabasgāzes ieguves lielvalstīm, kontrolē atradnes aptuveni 7900 miljardu kubikmetru apmērā. No Kipras dabasgāzes pārdošanas būtu iespējams iegūt aptuveni 600 miljardus eiro.

Nepieciešama vienošanās

Taču ir problēma – Kipra nav vienīgā, kas uz šīm atradnēm pretendē. Par tām interesējas arī Izraēla, Libāna un Turcija. Bez panāktas vienošanās par to, kam ir tiesības šeit iegūt energoresursus, mēģinājumi sākt tos realizēt var izraisīt reģionālu konfliktu.

Nekāda vienošanās nevar tikt panākta, kamēr Kipras abas daļas ir savstarpējas konkurentes un kamēr konflikts nav atrisināts arī starp valstīm, kuras katru no salas režīmiem aizstāv – šajā gadījumā starp Turciju un Grieķiju. Tāpēc Turcijas līderi cer, ka krīze un nepieciešamība pēc papildu finanšu avotiem vairos Kipras grieķu gatavību politiskam risinājumam un kompromisiem.

Finanšu krīzi par «nozīmīgu iespēju» salas apvienošanai ir nodēvējis Turcijas prezidents Abdullāhs Gils. Viņš uzskata, ka solis pareizajā virzienā būtu visu embargo atcelšana starp Kipras daļām. Pašlaik Turcija aizliedz Kipras grieķu daļas kuģiem un lidmašīnām izmantot savas ostas, savukārt Eiropas Savienība aizliedz savas ostas izmantot satiksmes līdzekļiem no Kipras turku kontrolētās daļas. Jāpiebilst, ka Turcijai ir vēl viena motivācija iesaistīties Kipras problēmas risināšanā. Sadalītā sala, kur pašlaik ir izvietoti aptuveni 30 tūkstoši Turcijas karavīru, ir arī Turcijas šķērslis mēģinājumos iestāties Eiropas Savienībā. Viens no noteikumiem iestāšanās procesā ir savu ostu atvēršana savienības valstu transportam. Turcija sarunas par iestāšanos ES sāka 2005. gadā.

Kipra piesardzīga

Kiprā pašlaik jautājums par salas apvienošanos politiskajā darba kārtībā nav nonācis. Taču zīmīgi ir tas, ka šogad ievēlētais Kipras prezidents Niks Anastasiads ir viens no retajiem Kipras grieķu politiķiem, kuri K. Annana plānu salas apvienošanā savulaik atbalstīja. Ņemot vērā valsts sarežģīto situāciju – ārvalstu spiedienu un vietējo iedzīvotāju sašutumu par šādu iznākumu –, prezidentam pašlaik gan būs visai maz iespēju darboties šajā virzienā.

Savukārt Kipras ārlietu ministrs Joannis Kasoulids intervijā Der Spiegel izteicis skepsi par iespēju salu pašlaik apvienot un par Turcijas lomu šajā procesā. Viņš uzskata, ka Turcijas priekšlikumi par sarunu sākšanu nekavējoties ir «mēģinājumi iegūt labumu uz Kipras un Grieķijas vājās ekonomiskās situācijas rēķina, lai vienošanos veidotu izdevīgāku Turcijai». «Taču mēs šo jautājumu nevaram risināt, kamēr nav atrisinātas Kipras grieķu lielākās problēmas. Valdība pašlaik visu uzmanību velta ekonomiskajām problēmām, un Turcijai vajadzētu izrādīt lielāku izpratni par situāciju pirms aicinājumiem uz sarunu atsākšanu,» uzskata ministrs. Tanī pašā laikā viņš atzīmē, ka sadalītās Kipras problēma ir arī Turcijas un Grieķijas attiecību problēma, un sarunas par salas apvienošanu ir iespējamas, tikai iesaistoties visām pusēm.