Uz Neatkarīgās jautājumiem atbild ekonomikas ministrs Artis Kampars (Jaunais laiks).
– Darba devēji nepārtraukti aicina stimulēt ekonomiku, bet patiesībā notiek pilnīgi pretējs process. Vai darba devēji tiek vazāti aiz deguna? Jautājums ir, kāpēc darba devēji, uzņēmēju pārstāvji tiek vazāti aiz deguna un kāpēc nevar viņiem skaidri pateikt: “Dārgie draugi, nākamos trīs gadus mēs nevis stimulēsim ekonomiku, bet mums ir jāmazina patēriņš.”
– Sāksim ar formulējumu, kas ir ekonomikas stimulēšana jeb sildīšana? Diezgan vienprātīgi visā pasaulē izprot, ka tā ir no valsts puses pietiekami lielu finanšu līdzekļu ieplūdināšana konkrētos ekonomikas sektoros. Līdzekļus var ieplūdināt ar dažādiem stimulēšanas pasākumiem (pasūtījumu, atbalstu), nosakot, ka šie līdzekļi ieplūst, piemēram, finanšu sektorā utt.
Pēdējos trīs gadus mēs Latvijā esam pārcentušies ar ekonomikas sildīšanu. Esam ekonomiku pārsildījuši tik daudz, ka šobrīd Latvijas privātais sektors ir parādā 17 651,3 miljonus latu jeb 117,2% no iekšzemes kopprodukta. Savukārt valsts kopējais ārējais parāds ir 19 837,9 miljoni latu jeb 131,7% no IKP, tajā skaitā valdības ārējais parāds ir 2186,6 miljoni latu jeb 14,5% no IKP un 11% no kopējā valsts ārējā parāda. Problēma ir tāda, ka mēs ekonomiku esam pārsildījuši un Latvijas ekonomika, var teikt, ir uzcepusies.
Kur mēs šobrīd esam? No vienas puses, mums ir jākonsolidē budžeta izdevumi un ieņēmumi, citādi mūsu šīsdienas tēriņi pārvērtīsies par parādiem, kas būs jāmaksā mūsu bērniem un mazmazbērniem. Jākonsolidē budžets, lai parādu nasta nebūtu pārāk smaga.
No otras puses, es pilnīgi piekrītu prasībai par ekonomikas stimulēšanu, jo bez tās mēs ātrāk netiksim ārā no krīzes.
– Ko šobrīd valdība reāli dara?
– Ir viens pietiekami konkrēts skaitlis. Tikai Ekonomikas ministrija vien šogad caur dažādiem finanšu instrumentiem un grantu programmām, kas pamatā ir ES struktūrfondu līdzekļi, ir ieplūdinājusi ekonomikā ap 150 miljoniem latu. Tātad nevar teikt, ka nenotiek stimulēšana, jo šogad nauda ir apmēram astoņas reizes lielāka nekā pagājušajā gadā.
Otrs virziens, kā, manuprāt, šādai stimulēšanai vajadzētu notikt, ir caur privāto sektoru. Privātajam sektoram kaut vai caur daudzdzīvokļu ēku siltināšanas programmu ir iespējams piesaistīt nozīmīgus finanšu līdzekļus, investējot tos savos mājokļos un līdz ar to palielinot būvmateriālu ražošanu un nodrošinot ar darbu būvniekus. Līdzekļi šai programmai ir iedalīti pietiekami daudz, diemžēl šogad dažādu iemeslu dēļ apguve nenorit tik ātri, kā mēs vēlētos.
Manuprāt, nav taisnība apgalvojumam, ka nekas netiek sildīts. Mēs saprotam ļoti labi, ka lielo parādu dēļ finanšu sektors ir apstājies, valsts budžetā līdzekļu nav, bet mums ir pieejami nozīmīgi ES struktūrfondu līdzekļi.
– Spriežot pēc elektroenerģijas patēriņa, rūpniecība Latvijā ir apstājusies. Nepārtraukti tiek solīts eksporta atbalsts. Vai nav noticis pretējais – eksporta atbalsta programmu darbināšana ir apturējusi ražošanu. Vai nevajadzētu izvērtēt, kas tas ir par atbalstu, kura dēļ ražošana praktiski ir apstājusies?
– Ja runājam par enerģijas patēriņu rūpnieciskajā ražošanā, tad oktobrī un novembrī mēs esam atgriezušies tajā patēriņa līmenī, kāds tas bija aptuveni 2008. gada februārī. Bedre, kura ļoti straujā kritienā tika sasniegta šā gada sākumā, ir pārvarēta, ko apliecina arī Latvenergo dati.
Ja runājam par ražošanu un rūpniecību, tad kritums bija ārkārtīgi straujš. Gada sākumā tā bedre bija visdziļākā, bet tagad jau vērojamas pozitīvas tendences. Rūpniecība atgūstas, tā atgūstas pat labāk nekā vidēji Eiropas Savienībā un labāk nekā Igaunijā. Izaugsme ir lēna, tomēr virziens jau ir ārā no bedres. Tas, kas mani pārliecina būt pietiekami optimistiskam, ir rūpniecības konfidences rādītājs. Tas ir rūpnieku vērtējums par nākotnes perspektīvām. Konfidences rādītājs ir ES atzīts un pilnīgi objektīvs kritērijs, ko statistiķi apkopo, saņemot informāciju no ražotājiem. Pēc konfidences rādītāja mēs atrodamies 2008. gada septembra pozīcijās. Manu optimismu vairo tas, ka 2008. gada septembrī šis konfidences rādītājs bija strauji krītošs, bet šobrīd konfidences rādītājs ir ievērojami kāpjošs.
Tātad no šiem rādītājiem var secināt, ka nav taisnības apgalvojumiem, ka mūsu eksporta potenciāls neaug.
Jā, iekšējais tirgus samazinās, un tas turpinās vēl samazināties. Jebkurš eksperts jums piekritīs, ka nākamgad iekšējā tirgū kaut ko palielināt iespēju nebūs. Tomēr iekšējā tirgus kritumu var kompensēt panākumi eksportā un ārējos tirgos. Ja runājam par atsevišķām nozarēm, tad, piemēram, kokapstrādes nozares attīstība septembrī, salīdzinot ar oktobri, ir kāpusi par 6,3%, papīra ražošana – par 1,5%, metāla – par 4%, mašīnbūve – vairāk nekā 10%, bet ķīmiskā rūpniecība – pat par 20%. Tie ir pozitīvie skaitļi, bet ir arī negatīvie, to es nenoliedzu.
– Kā šie skaitļi saiet kopā ar šā brīža situāciju – cits pēc cita uzņēmumi piesaka maksātnespēju, cits pēc cita uzņēmumi atlaiž lielāko daļu strādājošo… Kā tas viss iet kopā?
– Tas iet kopā! Jautājums ir par atsevišķiem izņēmuma gadījumiem – kur, visticamākais, ir pārmērīgs kredītu slogs, kurus uzņēmuma vadība bija izņēmusi iepriekšējos gados, un uzņēmums tagad nav konkurētspējīgs. Maksātnespēja jau nav beigas, jo uzņēmuma darbu var pārkārtot un pārstrukturizēt. Es esmu dzirdējis par šādiem piemēriem. Es nenoliedzu, ka notiks uzņēmumu konsolidācija, tai ir jānotiek. Tas varbūt skan nedaudz nepopulāri, bet arī biznesā nākamajos gados būs jānotiek konsolidācijai.
– Nosauciet kādu konkrētu uzņēmumu, kuram tagad iet labi?
– Šeit var minēt daudzus pozitīvus piemērus. Piemēram, labus darbības rezultātus uzrāda farmācijas nozares uzņēmumi, piemēram, SIA Silvanols. Noteikti jāmin arī metālapstrādes nozares uzņēmumi, kuriem lielākā krīze jau ir aiz muguras un šogad uzņēmumu darbības rādītāji pat ir labāki nekā 2008. gadā. Šeit kā piemērus varu minēt SIA Jauda un SIA KMM Metāls, kā arī SIA Dīlers, kura šā gada izaugsme ir pat 20%, salīdzinot ar pagājušo gadu.
Šogad labi iet arī kokapstrādes uzņēmumiem, kas nodarbojas ar zāģmateriālu sagatavošanu, piemēram, SIA Vika Wood.
Šādus uzņēmumus var atrast visās nozarēs, un tie kalpo par piemēru tam, kā mērķtiecīgas biznesa plānošanas rezultātā var sasniegt labu rezultātus pat krīzes laikā. Ne velti daudzi apgalvo, ka krīze ir iespēju laiks.
– Jūs šobrīd esat noskaņots optimistiski…
– Jā, esmu. Mēs nevaram nemitīgi gausties. Ekonomika darbojas kā jebkurš dzīvs organisms. Ja ir krīze, tad nepieciešama aktīva rīcība. Un tieši to arī redzu šobrīd. Latvijas uzņēmēji ļoti aktīvi sāk rīkoties, meklējot jaunus eksporta tirgus, izdomājot dažādus jaunus risinājumus. Tas man ļauj būt optimistam. Un arī tie skaitļi, kurus jums nosaucu, rāda, ka man ir pamats tādam būt.
– Otra lieta, par ko uztraucas biznesa organizācija, ir par pelēkās ekonomikas pieaugumu. Lielā mērā arī Krievijas sūdzības par Latvijas pelēkās ekonomikas sektora izrīcībām ir cēlonis muitas režīma pastiprinātajām pārbaudēm uz Latvijas un Krievijas robežas. Kā jūs plānojat? Pret ko vērsties? Pret lielajiem kontrabandistiem? Vai arī – tvarstīt kartupeļu tirgotājus? Vai Ekonomikas ministrijai ir plāns, kā apkarot pelēko ekonomiku, un cik, jūsuprāt, VID ir nepieciešami inspektori, lai tos novietotu pie katra zemnieka Rīgas Centrāltirgū?
– Pirmkārt, par pelēko ekonomiku. Redziet, objektīvi mēs šo ekonomisko situāciju varētu salīdzināt ar slimību. Tā tomēr ir slimība. Nerunāsim par vīrusu, kas šo slimību ir radījis, tas ir cits temats. Parasti dzīvs organisms mēģina radīt tādu kā aizsargreakciju. Piemērs par Krieviju nav īsti pelēkā ekonomika, šeit ir jārunā par organizēto noziedzību, jo kontrabanda uz Krieviju ir organizēta noziedzība, ar kuru ir jācīnās attiecīgām struktūrām.
Manuprāt, pelēkās ekonomikas lielākā problēma ir tā, ka tieši šā brīža izdzīvošanas situācija ir tik grūta, ka tā liek daudziem, pat godprātīgiem, uzņēmējiem kādu daļu sava biznesa novirzīt pelēkajā sektorā.
– Vācija, saprotot šo situāciju, no šā gada ieviesa – principā – daudzas lietas tika legalizētas. Vācijā uzņēmums var parakstīties uz programmu, ka valsts kā stipendijas formātu iemaksās pusi algas. Vācijas nostāja ir šai tendencei dot legālas formas. Latvijā nekas tāds nav darīts. Varbūt jāaicina veikt soļus uz esošo formu legalizāciju, nosakot minimālus, bet nomaksājamus nodokļus, nekā ļaut uzplaukt pelēkajai ekonomikai, kura pēc brīža var iegūt jau kaut kādas kontroles formas no organizētās noziedzības puses.
– Mēs uz to ejam. Mazo un vidējo uzņēmumu atbalsta programmā ir iestrādāta patentmaksājumu sistēma, kura jau ir finiša taisnē. Manuprāt, tas ir liels solis uz legalizāciju. Ir nosacītais individuālā darba veicējs, kurš līdz šim tomēr izvairījās maksāt jebko. Tagad mēs būvējam sistēmu, kurā ļoti vienkāršā veidā var izņemt patentu (t.i. atļauju veikt konkrēto uzņēmējdarbību) ar patenta maksu 30–50 latu mēnesī (kurā ietverti visi mazā biznesa veicēja maksājamie nodokļi) un tad bez jebkādiem birokrātiskiem šķēršļiem, bez jebkādiem ierobežojumiem var darboties savā jomā. Es jums piekrītu. Valstij būtu lietderīgāk iet vēl lielākus soļus pretim ražojošajiem, lielajiem uzņēmumiem. Valsts to ir darījusi, izmantojot struktūrfondu līdzekļus. Rūpniecībā ir gadījumi, kad, lai cilvēkiem nebūtu jāiet bezdarbniekos, struktūrfondu līdzekļi tika izmantoti, lai samaksātu atalgojumu.
Tomēr mums ir jāatgriežas pie finanšu resursiem, kas ir valsts rīcībā. Mēs gan Parex bankas, gan nesaprātīgās kredītpolitikas dēļ esam tur, kur esam. Lai kādam uzņēmumam naudu iedotu, tad kādam to ir jāņem nost. Ņemt nost ir vēl krietni sāpīgāk, tāpēc visas šīs programmas iespēju robežās tiek virzītas tiešām uz struktūrfondiem.
– Ekonomikas ministra pārziņā ir arī tirdzniecība. Un tirdzniecība, jāsaka, ir tā daļa, kas izraisa diezgan lielu, es pat teiktu, lielu iedzīvotāju pretdarbību. Vedot mandarīnus no Spānijas līdz Belostokai Polijā, tie jāpārvieto aptuveni 2500 kilometru, un Belostokas hipermārketos tie maksā aptuveni 30 santīmu kilogramā. Pagarinot distanci par 500 kilometriem līdz Latvijas galvaspilsētai, Rīgas lielveikalos mandarīni maksā 90 santīmu kilogramā. Kā jūs motivētu Latvijas iedzīvotājus iepirkties Latvijā, nevis mērot ceļu uz Belostokas hipemārketiem?
– Manuprāt, tas ir ļoti labs piemērs. Jo, cik man zināms, Polijā mandarīnus neaudzē. Jūs pat teicāt, ka tie, visticamāk, ievesti no Spānijas vai Marokas.
Mans piemērs, ko es gribēju teikt – tā kā poļi mandarīnus neaudzē, tad viņu valūtas devalvācija nav atstājusi iespaidu uz mandarīnu cenu. Mandarīnus poļi Spānijā ir pirkuši par eiro. Tāpat kā latvieši pērk par eiro. Problēma ir, kāpēc Belostokā mazumtirdzniecībā šī cena ir tik maza, bet Latvijā – tik liela? Te es redzu ļoti lielu problēmu, pat arī kaut kādā ziņā iespēju Latvijas uzņēmējiem. Ja veikali Latvijā tirgo ar tik lielu uzcenojumu, tad kāds neliels veikals blakus lai tirgo mandarīnus par 40 santīmiem. Tas būtu viens labs risinājums, vismaz uz Ziemassvētku laiku.
Protams. Atsevišķas lielveikalu ķēdes un to cenu politika, protams, ne vienmēr ir tāda, kā mēs to vēlētos redzēt. Šajā sakarā esam mēģinājuši ko darīt. Šā gada vasarā un rudenī esam veikuši izmaiņas Konkurences likumā, nosakot krietni stingrākus noteikumus lielveikalu ķēdēm – preču iepirkumos, apmaksas kārtībā, noteikumos utt. Cik man zināms, šī situācija kaut nedaudz, bet uzlabojas. Es redzu, ka piena produktu cenas krītas; ka pieejamība attiecībā uz reģionālajiem ražotājiem ir uzlabojusies. Manuprāt, īstais risinājums ir konkurences radīšana, jo tirgus ekonomikā bez konkurences nekas nenotiks, un man ir liels prieks, ka Latvijā paralēli tradicionāli lielajām veikalu ķēdēm veidojas arī reģionālas, daļēji arī Rīgā pārstāvētas veikalu ķēdes, kuras piedāvā preci lētāk un ar mazāku uzcenojumu.
Otra lieta, tas mandarīnu piemērs šajā ziņā ir ļoti labs. Ne jau viss Polijā ir lēts tikai tāpēc, ka tur ir nodevalvēta nauda. Viņu veiksme ir pamatota, un, to redzot, var saprast Latvijas vājās konkurētspējas problēmas.
Reiz diskutēju ar vienu no redzamākajiem Latvijas pārtikas uzņēmējiem par to, kāpēc Polijas ābols maksā daudz lētāk nekā Latvijas āboli. Un viņš man pastāstīja. Ābeli var iestādīt vienalga Latvijā vai Polijā, ābele tāpat aug. Cenu atšķirības slēpjas izmaksās par augļu novākšanu, glabāšanu un transportēšanu līdz veikalam. Līdz ar to… Dārzu neesam sastādījuši, neesam apskatījušies, cik tas transports maksā. Tikai tad, kad mēs visu to būsim izveidojuši konkurētspējīgu un uzbūvējuši savas glabātavas, tad mēs būsim konkurētspējīgi.
– Vai tas ir normāli, ka Latvijas veikalos preces cenas desmit reizes pārsniedz ražotāju cenu, un vai, jūsuprāt, tas ir taisnīgs sadalījums, ka 90 procentus saņem tirgotājs un tikai 10 procentus ražotājs? Vai tas stimulēs ražošanu? Vai valsts varai, redzot šādu situāciju, vajadzētu iejaukties? Ja tirgotājs nespēj atteikties no nesamērīgiem izcenojumiem, varbūt valstij vajadzētu aicināt noteikt labus prakses piemērus?
– Es īsti neticu risinājumiem, kuros valsts cenu lietās var kaut ko administratīvi regulēt.
Manuprāt, risinājums varētu būt uzņēmēju kooperācijā, tādējādi samazinot gan ražošanas, gan uzglabāšanas pašizmaksu. Un, ja vēl kopā tiek organizēts pārdošanas process, tad arī preces gala cena būtu zemāka.
Vēl svarīgi atzīmēt, ka poļu ābols pa to zemo cenu tiek tirgots būtiski vairāk nekā latviešu ābols par augstāko cenu. Vai mūsu tirgotājam politika ir: “Mana prece ir ekskluzīva, es tirgoju mazāk, bet saņemu savu augsto uzcenojumu. Un lai tie poļi tur tirgojas daudz un dikti, man to nevajag?”
Es domāju, ka krīzes situācija visu noliks savās vietās un uzņēmējiem pašiem būs jānonāk pie loģiskiem risinājumiem.
– Latvijā likumdošana uzspiež obligāto starpnieku. Latvija bija valsts, kurā pastāvēja starpniecības monopols, kas lielā mērā konkurenci samazinājis. Ražotājs un vairumtirgotājs nedrīkst pa tiešo pircējam neko pārdot, jo ar likumu noteikts mazumtirgotāja starpniecības monopols.
– Nav nekāda obligātā starpnieka – vairumtirgotājs var veikt arī mazumtirdzniecību, tas ir, pārdot tieši savu preci patērētājam. Tikai pagaidām ir atļauti bezskaidras naudas norēķini, bet šobrīd tieši Saeimā tiek izvērtēta iespēja atteikties arī no šā nosacījuma.
– Tikko noslēdzās Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras gada sanāksme. Ko jūs no tās secinājāt?
– Tur tika parādītas daudzas pozitīvas lietas, kas aizsāktas šogad. Es gribētu, lai sabiedrība un žurnālisti vairāk pamanītu un izceltu mūsu veiksmīgos uzņēmumus, to inovatīvās idejas, spēju atrast jaunus noieta tirgus, tādējādi parādot viņu darbības pozitīvos rezultātus.
Izskatījās labi. Un pasākums, kā man likās, bija motivējošs ar pozitīvu signālu. Nedrīkst nemitīgi viens otram kaut ko tikai pārmest. Lai arī tie pārmetumi reizēm ir objektīvi… Tomēr objektīvi ir arī vienmēr par kaut ko paslavēt un par kaut ko paldies pateikt. Šis pasākums tieši likās svarīgs ar to, ka mēs viens otram pateicām paldies.
Autors: Juris Paiders / NRA.LV
