Dalībvalstu vadītāji mainīja nakti pret dienu – ceturtdien agri no rīta ar uzvarošiem paziņojumiem Francijas un Vācijas vadītāji Nikolā Sarkozī un Angelas Merkeles izpildījumā pabeidza iepriekšējā vakarā sāktu apspriedi. Kāpēc viņi nevarēja to pašu izdarīt parastā darba laikā? Laikam jau ārkārtas pasākumi patiešām prasa arī ārkārtas noformējumu. Ieilgušais pasākums tika pasniegts kā eiro un visas Eiropas Savienības izglābšana no sabrukuma jeb sadalīšanās ekonomiski cerīgās un bezcerīgās valstīs. Cik intensīvi tika un tiek reklamēts, tik skaļi tas tiek arī noliegts. Skan pilnīgi pretēji viedokļi gan par to, vai valstu vadītāju nakts izdarībām vispār bija kaut kāda nozīme, gan par to, vai bija labi glābt neglābjamo ES, ja tas tiešām tika darīts: šausmīgs gals vilina vairāk nekā šausmas bez gala vismaz tik ilgi, līdz kamēr šis gals patiešām nav klāt, raksta NRA.lv.

Lai nu katrs spriež pēc savas pārliecības un interesēm, vai no desmit stundu darba radās kas vairāk par jaunu, skanīgu un iespaidīgu izkārtni jau iepriekš izteiktajam solījumam, ka eiro zonas valstis sametīšot naudu, lai savstarpēji izpirktu viena otru no parādiem. Iepriekš tika solīts, ka tās sametīšot 700 miljardus eiro, bet tagad sola tūkstoti miljardu – tātad triljonu eiro. Jā, triljons skan daudz iespaidīgāk nekā cik tur simti, bet kurš tos simtus miljardu ir redzējis!? Pieņemsim, ka tā ir tikai sīka un vietēja ķibele Latvijā, kur neesam spējuši vienoties par naudas krātuves nosaukuma latviskojumu. It kā tas būtu Eiropas Finanšu stabilitātes fonds, it kā Eiropas Stabilitātes mehānisms. Tam nebūtu nozīmes, bet kur tas atrodas? Kur atrodas nauda! Tagadējos laikos būtu bezcerīgi prasīt, lai nauda banknošu veidā gulētu vai jaunās iestādes, vai Eiropas Komisijas un/vai Eiropas Centrālās bankas pagrabos, tomēr šķiet, ka arī bezskaidrās naudas formā nekādu 700 miljardu nav un triljona nebūs. It tikai visu 17 eiro zonas valstu solījumi, ka tās naudu iemaksāšot tad, ja tā kļūtu kādam vajadzīga. Bet ko tad, ja neiemaksās? Nauda taču būs vajadzīga tieši finanšu, ekonomisko un politisko krīžu brīžos, kad būs arī vislielākās iespējas no iepriekšējiem solījumiem atteikties.

Ja pašpalīdzības kasē būtu 700 miljardi eiro, tad ar tiem taču pietiek un pāri paliek, lai izpirktu no parādnieku negoda Grieķiju ar tās 360 miljardu eiro parādu. Nē, tā nedrīkstot darīt – tas būtu antiaudzinoši, jo tad tūlīt sevis izpirkšanu pieprasītu ne viena vien eiro zonas valsts. Šis arguments skan labi un līdzīgus argumentus vajadzības gadījumā varēs atrast pārpārēm.

Pirms fonds, mehānisms vai vēl nezin kas nebūs sācis veikt reālas izmaksas, nav pamata ne apstiprināt, ne noliegt, ka eiro zonas valstu pašpalīdzības kase ir pilnīgs blefs.

Iespējams, ka šaubas par pašpalīdzības kases pastāvēšanu mudināja eiro zonas vadoņus vismaz pieļāvuma formā solīt naudas izmaksas no šīs kases. Grieķiem, tātad, naudu rokās dot nedrīkst, bet naudu došot tām ES valstu bankām, kuras apsolījušās norakstīt pusi no to aktīvos esošajām Grieķijas valsts parādzīmēm. Privāto aizdevēju uzkrāto parādzīmju nomināls veido aptuveni 210 miljardus eiro. Tātad bankas zaudēs virs 100 miljardiem eiro, kuri būtu jānosedz parastā kārtībā: vispirms ar banku peļņu, pēc tam ar īpašnieku iemaksām un tad ar valstu un/vai minētās pašpalīdzības kases ieguldījumiem, aizdevumiem vai garantijām apmēram tā, kā Latvijā tika glābta Parex banka. Vakar noskaidrojās tikai tas, ka banku glābšanas mehānismu aprakstīt nav iespējams, jo tāda nemaz nav. It kā loģiski, ka valstu vadītāji aizpagājušajā naktī ir vienojušies tikai par uzdevumu saviem finanšu ministriem sapulcēties un šādu mehānismu izstrādāt.