Jūrmalā ir vairākas vietas, kas saistītas ar Raini un Aspaziju. Divās viņu vasarnīcās – Majoros un Dubultos – šobrīd ir ierīkoti muzeji, bet saglabājusies arī abu dzejnieku tikko dzimušās mīlestības lieciniece, ko viņi bija iedēvējuši par Pēperkoku namiņu, un tur dzejnieki uzturējās no 1894. līdz 1895. gadam. Tas joprojām ir apskatāms Pumpuros, Salacas ielā 4, taču Jūrmalas dome grasās to izsolīt, tāpēc, iespējams, no tā drīz vien paliks tikai atmiņas, raksta NRA.lv.
Namiņš, kas pieder Jūrmalas pašvaldībai, jau ilgāku laiku stāv neapdzīvots un ir no laika zoba cietis. Jau 2013. gadā un arī vēlākajos gados vietvara apsekojusi ēku un konstatējusi, ka «tā ir sliktā tehniskā stāvoklī un nav renovēta. Tā nav apdzīvojama, ēkas plānojums un labiekārtojuma līmenis neatbilst mūsdienu prasībām». Līdz ar to telpas nav izīrējamas iedzīvotājiem, kuri gaida dzīvokļu rindā. Remontu izmaksu tāme liecina, ka jāiegulda ap 70 000 eiro, lai savestu kārtībā šo ēku. Turklāt tajā nav iekļautas izmaksas par ūdensvada un kanalizācijas pieslēgumu, jo ēkā nav labierīcību. Visu to ņemot vērā, pašvaldība izlēmusi – nav ko lieki tērēties, nams jāpārdod. Izsoles sākumcena – gandrīz 39 000 eiro. Tik zema tāpēc, ka tai gandrīz nav nekādas vērtības. Jūrmalas domes pārstāve Elita Cepurīte apliecināja, ka šī apņemšanās joprojām ir spēkā, lai gan domes sēdē šis jautājums vēl nav skatīts. Visticamāk, tas varētu notikt 31. oktobra sēdē. Vaicāta, vai namam nebūtu jāpiešķir vismaz vietējās nozīmes kultūras pieminekļa statuss, viņa norādīja, ka to nav plānots darīt.
Jūrmalas Aizsardzības biedrības vadītājs un deputāts Uldis Kronblūms uzskata, ka šim namam būtu vajadzīgs to aizsargājošs statuss. Pirms desmit gadiem Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde (tolaik Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija) rosinājusi Jūrmalas domi šādu statusu izvērtēt 2009. gada detālplānojuma izstrādes un sabiedriskās apspriešanas procesā, bet dome to nav izdarījusi. U. Kronblūms uzrakstījis pašvaldībai iesniegumu, kur iesaka šādu soli spert šobrīd – pirms vēl ēka izsolīta, lai nākamajam īpašniekam būtu jāievēro konkrēti noteikumi, taču atsaucības nav bijis. Nu gatavojot vēl vienu iesniegumu. Statuss neļautu pašreizējo ēku nojaukt un uzbūvēt pilnīgi citu būvi. Cik neesot gadījies pieredzēt to, ka vienam īpašniekam nepieļauj rekonstruēt, tas ir, nojaukt vēsturisku māju, bet citam tas izdodas itin viegli.
Biedrības vadītājs gan zina nosaukt arī piemēru, kad vēsturiskas ēkas atjaunotas ar lielu pietāti un izpratni. Tā noticis ar bijušo Raiņa vasarnīcu Jūrmalā, Poruka ielā 61. To iegādājusies Gavaru ģimene, kura ļoti rūpīgi izturējusies pret atjaunojamo ēku, kas savulaik vienīgā tapusi par Raiņa paša līdzekļiem un kalpojusi kā abu dzejnieku vasarnīca 1904. un 1905. gadā. Tur iecerēts veidot nelielu muzeju un sarīkojumu telpu. Sākts veidot arī Raiņa publikāciju kolekciju un vākt Uguns un nakts izdevumus, jo luga uzrakstīta, viņam uzturoties šajā namā,.
U. Kronblūms retoriski vaicā: kāpēc gan arī Salacas ielas nams nebūtu pelnījis labāku likteni? «Pašvaldība tajā gadiem nav neko ieguldījusi, tikai noskatījusies, ka tas lēnām iet bojā. Tik vien kā iekļāvusi tūrisma bukletā, kas rosina aplūkot tās vietas, kas saistītas ar abiem dzejniekiem,» neapmierinātību neslēpj U. Kronblūms. Jau tā Jūrmalā cita pēc citas pazūd vēsturiskas ēkas un to vietā parādās kūrortpilsētā neiederīgi objekti (piemēram, tā noticis pēc restorāna Korso «renovācijas», kaut gan tas bija vēl gluži labā stāvoklī). Ir taču iespējams izmantot šādas vēsturiskas ēkas arī citādi. Starp citu, domē ir iesniegtas idejas (par muzeju to pārveidot nav domāts) par Salacas ielas nama lietojumu, taču atsaucību tās nav guvušas.
Aisma Orupe
