Puntulis: Kultūras nozarei ir nepieciešams lielvalsts cienīgs atbalsts

Kultūra šajā krīzes laikā ir skarta vistiešākajā trāpījumā, tāpēc kultūras nozarei ir nepieciešams lielvalsts cienīgs atbalsts, intervijā “Neatkarīgajai” sacīja kultūras ministrs Nauris Puntulis (Nacionālā apvienība).

Pēc viņa paustā, “ja mēs sevi joprojām dēvējam par kultūras lielvalsti, tam ir jāatspoguļojas realitātē – darbos un valsts attieksmē.”

“Mums ir izcili mākslinieki, kuri veido mūsu atpazīstamību pasaulē, mums ir dziesmu svētku un amatiermākslas process, un tas viss jānovērtē ar valsts attieksmi. Kultūra šajā krīzes laikā ir skarta vistiešākajā trāpījumā, tāpēc kultūras nozarei ir nepieciešams lielvalsts cienīgs atbalsts. Pēc mūsu aprēķiniem, šobrīd tas būtu ap 32 miljoni eiro. Tie sadalīsies trīs daļās. Pirmā – lai pieceltos: kompensējošie mehānismi – ne tikai dīkstāvē esošām valsts kapitālsabiedrībām (teātriem utt.), bet arī pasākumu rīkotājiem, producentiem, koncertzālēm, visam privātajam un nevalstiskajam sektoram. Otrā sadaļa: finansējums, lai atgūtos, lai pieceltos no krīzes sitiena. Tāpēc jāiegulda savā radošumā. Nevis lai izdzīvotu – ar to lai nodarbojas Labklājības ministrija ‒, bet gan lai rosinātu radīt. Mums saskaņā ar PVO rekomendācijām ir aizliegti publiski pasākumi, bet radīt mums neviens nevar aizliegt. Mēs liksim uzsvaru uz jauninājumu: uz jaunrades stipendijām. Un šo stipendiju modelis arī būtu tas, kam vajadzētu visvairāk naudas, lai dīkstāves laikā kultūras ļaudis ne tikai izdzīvotu, bet arī darītu to, ko viņi vislabāk prot – radītu. Trešā sadaļa – lai kļūtu spēcīgāki: līdztekus drosmīgiem risinājumiem ekonomikā organizēt valsts pasūtījumu literatūrā, mūzikā, teātra mākslā, kino, tradicionālajā un nemateriālajā kultūrā, digitalizācijas projektos un citur. Aizvadītā gadsimta trīsdesmitajos gados Lielās depresijas laikā šādu „ārpusrāmja” lēmumu pieņēma un realizēja ASV – investēja milzīgus līdzekļus tieši kultūrā. Mūsdienās to dēvē par Rūzvelta plānu jeb Jauno kursu. Un šobrīd mēs esam līdzīgā situācijā – pēc krasa cirtiena, pēc faktiskas kultūras jomas apstāšanās mums jābūt drosmīgiem un jārealizē savs kultūras nepārtrauktības plāns, kurā skaidri nolasāms rainiskais motīvs – mainies uz augšu,” sacīja Puntulis.

Viņš norādīja, ka visgrūtāk būs novērtēt, kurš ir un kurš nav pelnījis atbalstu: “Būs kritēriji. Tā ir nodokļu maksātāju nauda, un to nedrīkst sadalīt bez kritērijiem. Ja kāds iet pie finanšu ministra un saka: man vajag dīkstāves pabalstu, jārēķinās, ka atbilde būs: bet kāds ir tavs nodokļu apmērs, ko esi maksājis? Ja kāds nāk uz Kultūras ministriju un saka: esmu brīvmākslinieks, vēlos pabalstu. Arī te jārēķinās ar to, ka jautāsim: kāds ir tavs konkrētais radošais, profesionālais ieguldījums Latvijas kultūrtelpā? Bet tieši šī ir tā sarežģītākā daļa, un, iespējams, daudzi mūziķi ir uztvēruši manis teikto kā atrunu, bet popmūzika un rokmūzika visu laiku ir baudījusi neierobežotu radošo brīvību. Padomju laikos rokmūzika bija „slikta”, un varbūt es neatceros tos laikus, kad „no saksofona spēles līdz dzimtenes nodevībai bija viens solis”, bet es atceros, kā mēs – visi rokmūziķi – katru gadu piedalījāmies tarifikācijas skatēs, kurās bija stingri kvalitātes kritēriji. Protams, mēs neatgriezīsimies pie tarifikācijas skatēm.”

Puntuļa ieskatā, salikt visus konkrētos rāmjos – tas nebūs viegls uzdevums.

“No otras puses – man kā par nozari atbildīgam politiķim tas ir pienākums un arī visdziļākā vēlme risināt šos jautājumus. Es negribu dalīt – akadēmiskā vai neakadēmiskā mūzika, jo ir tikai laba vai slikta mūzika, bet, ja mēs runājam par radošu personību – jebkurā mūzikas žanrā, ne jau katrs var iegūt brīvmākslinieka statusu, jo ikvienam, kurš atnāks palūgt pabalstu kā brīvmākslinieks, tiks pajautāts – kāds ir tavs ieguldījums mākslā?” komentēja ministrs.

Kā zināms, Kultūras ministrija šonedēļ Finanšu ministrijai iesniegs atbalsta plānu, lūdzot piešķirt kultūras nozarei 32 miljonus eiro.

Foto: Valsts kanceleja