To, ka krīze valstī pārvarēta, jūt arī Rīgā, tomēr Rīgas domes Sociālās pārvaldes priekšnieks Mārtiņš Moors uzskata, ka pēdējos gados vērojamas tendences, kuras nedrīkst ignorēt.
Sociālā palīdzība joprojām nepieciešama tā dēvētajiem strādājošiem nabagiem un trūkumcietējiem pensionāriem, kuriem nav pat Rīgā noteikto minimālo ienākumu, raksta NRA.lv.
Galvaspilsētā šādu cilvēku skaits, vērtējot faktiskos skaitļos, sarūk, bet īpatsvars – palielinās. Kopumā tādu ir apmēram 4500 cilvēku. Un viņu atbalstam pašvaldība gadā izlieto pusmiljonu eiro. «Jā, varbūt tas nav skaitliski daudz, bet nav svarīgi, cik lielai sabiedrības daļai ir problēmas, jo tās ir jāārstē. Un šī problemātika sāk kļūt simptomātiska,» saka M. Moors.
Turklāt gada laikā par 200 palielinājies to ģimeņu skaits, kurās sociālajiem darbiniekiem ir jārisina dažādas problēmas saistībā ar bērniem, saglabājot viņiem iespēju dzīvot ģimenē, piemēram, bērni neiet skolā.
Pelna pārāk maz
Ja rīdziniekam ir nelieli ienākumi, viņš nespēj samaksāt par ikdienā vajadzīgiem pakalpojumiem, tajā skaitā – arī komunālos maksājumus. Rīgā 2013. gadā kopumā ir samazinājies gan sociālo pabalstu saņēmēju, gan trūcīgo personu, gan bezdarbnieku skaits. Taču, ja vērtē darbaspējīgās personas, tad no 2011. līdz 2013. gadam garantētā minimālā ienākumu (GMI) līmeņa pabalsta saņēmēju skaits viņu vidū ir palielinājies par nepilniem 7 procentiem, bet dzīvokļa pabalsta saņēmēju ir par gandrīz 10 procentiem vairāk. «Tātad ir strādājoši sociālās palīdzības saņēmēji, kuri nevar nodrošināt sev GMI – vidēji 56 līdz 64 eiro uz vienu ģimenes locekli un nevar samaksāt dzīvokli. Viņu īpatsvars palielinās, tie ir strādājošie nabagi. Tika izteikts pieņēmums, ka viņi šmaucas. Bija pētījums, kas apliecināja – nē, tas ir maldīgs pieņēmums. Mēs redzam, ka cilvēki izvēlas strādāt, nevis saņemt tikai sociālo palīdzību.» M. Moors noliedz, ka strādājošie sociālo palīdzību masveidā izmantotu ļaunprātīgi.
Tādējādi sociālā palīdzība zaudējusi sākotnējo funkciju – palīdzēt tiem, kas objektīvu iemeslu (slimības, invaliditātes, ieslodzījuma utt.) dēļ nespēj sevi nodrošināt un līdz ar to zaudējuši sociālās prasmes –, jo nu arī strādājošam cilvēkam ir nepieciešams sociālais atbalsts. Strādājošiem nabagiem pašvaldība palīdz, ja tās ir ģimenes ar bērniem. Ja cilvēks strādā, viņam nav bērnu un viņš saņem minimālo algu, tad GMI pabalstu viņš nesaņem un, visticamāk, nesaņems arī dzīvokļa pabalstu. Viņam nav tiesību ne uz ko, un nestrādāt kļūst izdevīgāk nekā strādāt.
Objektīvi – bez darba
Pēdējos gados nemainīgi augsts ir arī ilgstošo bezdarbnieku – sociālās palīdzības saņēmēju skaits, apmēram 3000 cilvēku Rīgā. «Kā mēs esam novērojuši, nevar tikai viņus vienus vainot šādā situācijā. Viņu portrets parāda ilgstošas veselības problēmas, valsts valodas nepārzināšanu, atkarības, var būt arī sociālo prasmju trūkums, kas neļauj nokārtot, piemēram, invaliditāti,» skaidro M. Moors.
Pat ne 4 eiro dienā
Galvaspilsētā kļūst vairāk pensionāru, kuru pensija nesasniedz 128,06 eiro, kas ir Rīgā noteiktais GMI līmenis pensionāriem. Tādu ir mazāk nekā 400 cilvēku, bet tas ir par 10 procentiem vairāk nekā 2012. gadā. «Pensionāram normāli vajadzētu būt tā, ka pensija ir lielāka nekā 128 lati. Vidējā pensija Rīgā ir virs 300 eiro. Pensionāram vajadzētu pašvaldības atbalstu ziemas sezonā apkurei dzīvokļa pabalsta veidā,» saka M. Moors. Taču tagad Rīgas pašvaldībai jāmaksā pabalsti trūcīgajiem pensionāriem, lai viņi varētu izdzīvot, kur nu vēl samaksāt par dzīvokli ziemas sezonā. Gada laikā par tūkstoti ir pieaudzis to ģimeņu skaits, kurās ir tikai pensionāri un kurām nepieciešams dzīvokļa pabalsts. Šie cilvēki bez pašvaldības finansiāla atbalsta nespēj nodrošināt savas pamatvajadzības. «Manuprāt, pensionāru labklājības stāvoklis ir nacionāla līmeņa jautājums, bet pie mums kļūst vairāk pensionāru, kuriem pašvaldībai jāpalīdz,» uzskata M. Moors. Rīgā, kur ir vairākas reizes augstāks GMI līmenis nekā valstī noteiktais, tas tik un tā ir nepietiekams. «Tam varbūt vēl lielākam vajadzētu būt,» pieļauj Sociālās pārvaldes vadītājs. «Valstī, nosakot GMI līmeni, nav veikti pamataprēķini, kādas vajadzības ir reālas. Ir iziets no finansiālajām iespējām. Pensionāriem jau desmit gadu GMI līmenis nav mainījies. Pensionāram ir vairāk vajadzību, un viņam objektīvi vajag vairāk, jo darbspējīgajam ir iespēja nopelnīt.»
Antra Gabre
