Septembrī gada inflācija sasniedza 4,8%. Aizvadīto divu gadu vidējā inflācija joprojām ir ļoti mērena jeb 2,25%. Arī šis rādītājs ir jāņem vērā, jo pērn rudenī bija deflācija, bet algu kāpums turpinājās. Pirms šobrīd notiekošā cenu lēciena Latvijā bija cenu stabilitātes periods, kas sākās jau pirms pandēmijas – 2019. gada pavasarī, un turpinājās līdz šī gada sākumam.
Taču Latvijas iedzīvotāju spēja skatīties uz cenu pieaugumu filozofiski turpmākajos mēnešos tiks bargi pārbaudīta, jo enerģijas cenu kāpums turpināsies, Eiropas gāzes un elektrības tirgos notiek neprāts. Divi galvenokārt no enerģijas atkarīgie izdevumu posteņi – mājoklis un transports, veidoja vairāk nekā pusi gada inflācijas jeb 2,8 procentpunktus. Pirms gada šie posteņi cenu līmeni samazināja par 1,3 procentiem. Notiek arī iepriekš prognozētais pārtikas cenu kāpums, taču tas nav un nebūs galvenais inflācijas virzītājs, pārtika maksāja par 3,8% vairāk nekā pirms gada.
Inflācija Latvijā pagaidām vēl ir patīkami maiga uz Baltijas kaimiņu fona – Igaunijā cenu kāpums sasniedzis 6,6%, bet Lietuvā 6,3%. Tas varbūt palīdz skatīties uz notiekošo filozofiski, taču augstāka inflācija kaimiņvalstīs norāda papildus riskiem, ko rada patēriņa un mājokļu tirgus bums, kas agri vai vēlu sasniegs arī Latviju. Atšķirībā no pārējās Baltijas, Latvijā vēl nav sasniegta augstākā gada inflācija kopš mājokļu tirgus burbuļa laikiem – 2011. gada maijā un jūnijā inflācija bija 5,0% un 4,8%, bet tas neizbēgami notiks.
Salīdzinājumā ar iepriekšējo mēnesi cenas pieauga par 1,1%. Tā ir lielākā mēneša inflācija septembrī kopš 2008. gada. Galvenie vaininieki ir tie paši, kas neparasti lielajam cenu pieaugumam gada griezumā.
Latvijā un visā Eiropā notiekošais inflācijas kāpums daļēji ir negadījums – aukstas pagājušās ziemas, vāja vēja un nokrišņu, milzīga globālā preču pieprasījuma, iespējams, arī Krievijas politikas rezultāts. Taču zināmā mērā tas ir enerģētikas politikas rezultāts. ES mērķis ir krasi samazināt siltumnīcas efekta gāzu izmešus, kas ir veicinājis ogļu staciju slēgšanu un emisijas tiesību cenu pieaugumu. Ko lai dara, nav iespējama enerģijas revolūcija bez cenu stimuliem. Šie stimuli jau darbojas, piemēram, Latvijā veidojas rindas uz granulu katlu iegādi.
Neviens nebija gribējis tik lielu cenu kāpumu tik ātri, jo tas var radīt politiskus sarežģījumus pasaules glābējiem. Taču šis cenu šoks, kura skarbākās izpausmes, par laimi, būs īslaicīgas, ir spēcīgs signāls – valstīm, uzņēmumiem un mājsaimniecībām ir jādara ar enerģijas avoti un patēriņa apjoms. Runājot par notiekošo no filozofiskā aspekta, noteikti jāuzsver arī tas, ka septembrī cenas gāzei un siltumam vēl bija zem aizvadītās desmitgades augstākā punkta 2012. gadā, kad algas un pensijas bija daudz mazākas. Centralizēti ražotajam siltumam turklāt starpība ir ievērojama – viena sestdaļa. Diemžēl apcerīgajām pārdomām turpmākajos mēnešos traucēs cenu kāpuma turpināšanās. Elektrības cenas mājsaimniecībām jau šobrīd ir visu laiku augstākās, taču arī tās kopš 2012. gada septembra ir augušas lēnāk nekā algas, deviņu gadu laikā elektrības cena mājsaimniecībām palielinājusies par 46,4%.
Kā vēsta CSP dati, pērn vidēji mājsaimniecību izdevumi par mājokļos patērēto enerģiju veidoja 9,1% no kopējā patēriņa groza. Par siltumu mājsaimniecības atdeva 3,7% no kopējiem tēriņiem, par elektrību 3,1%, par cieto kurināmo, (malka un granulas): 1,2%, bet par gāzi 1,1%. Tiem, kas patērē tieši attiecīgo siltuma avotu – centralizēti sildīto ūdeni, gāzi vai malku, attiecīgais izdevumu postenis veidoja daudz lielāku daļu no izdevumiem, jo īpaši, ja mājsaimniecības ienākumi ir salīdzinoši nelieli.
Ir divi pamata risinājumi – enerģijas izmaksu samazināšana caur efektivitāti un primāro resursu maiņu, kā arī ienākumu pieaugums, kas nodrošinās, ka Latvijas iedzīvotāji nebūs starp tiem, kas piedzīvo lielu diskomfortu enerģijas cenu kāpumu brīžos. Primāro energoresursu maiņa pirmkārt nozīmē gāzes aizvietošanu apkurē ar bioenerģiju. Taču ļoti palīdzēs arī pāreja no iekšdedzes dzinējiem uz elektroauto, kas nozīmē gan pāreju no fosilajiem uz atjaunojamajiem resursiem (to daļa elektrībā Baltijā un Ziemeļvalstīs ir augsta), gan enerģijas patēriņa samazināšanu apmēram trīskārt, jo iekšdedzes dzinēji ir ļoti neefektīvi. Elektrības cenu reģionā var samazināt lielākas vēja staciju jaudas, kā arī Eiropas mēroga risinājumi – kontinenta mēroga elektrotīklu caurlaidības palielināšana, kā arī lielākas saules enerģijas jaudas, kas glābtu situāciju šogad, kad ir vājš vējš.
Cerības cenu kāpuma nogurdinātajiem sniedz arī tendenču maiņa Ķīnas mājokļu tirgū. Pārspīlētās būvniecības krasa samazināšana atdzesētu kopējo pieprasījumu pasaulē. Tūlītējā ietekme uz ekonomikas pieaugumu būtu nelabvēlīga, taču šāds notikums arī burtiski sagrautu enerģijas un metālu cenas.
Taču tuvākajā laikā tālāks inflācijas kāpums ir nenovēršams. Prognozes tiek paaugstinātas, neviens nevar solīt, ka gada inflācija ziemā nesasniegs kaimiņvalstu pašreizējo līmeni, bet nākamā gada vidējā inflācija varētu būtu ap 4%.
Ja tiek lemts par atbalstu enerģijas patērētājiem, tad ieteicamais atbalsta veids ir mērķēti pabalsti. Tie nodrošinās, ka cilvēki var samaksāt rēķinus, bet tajā pašā laikā saglabāsies stimuls investēt enerģijas avota maiņā un/vai mājokļu efektivitātes celšanā. Lemjot par atbalstu, dilemmu gan var radīt jautājums – kā nediskriminēt tos, kuri ir bijuši apdomīgi un lielā mērā pasargājuši sevi no enerģijas cenu kāpuma. Ja cilvēks mājokli apkurina ar granulām vai malku, bet elektrību tērē vien LED spuldzēm un efektīvām ierīcēm, tad uz šobrīd apkārt valdošo satraukumu viņš var raudzīties pilnīgi mierīgi, varētu pat teikt, filozofiski.
Pēteris Strautiņš, Luminor ekonomists
