Lielākā daļa ekonomisko rādītāju – algas, nodarbinātību, ražošanu raksturojošie, tuvāko mēnešu un ceturkšņu laikā virzīsies vēlamajā virzienā. Bažas ir tikai par inflāciju. Patēriņa cenu indeksa pieaugums gada griezumā jūlijā nedaudz paātrinājās no jau diezgan augsta līmeņa, sasniedzot 2,8%. Salīdzinājumā ar iepriekšējo mēnesi cenas pieauga par 0,4%, kamēr tipiskā jūlija mēnesī cenas nedaudz samazinās (pēdējos 10 gados vidēji par 0,5%), jo jūlijs un augusts ir sezonālas pārtikas cenu deflācijas laiks, jūlijā lētāki kļūst arī apģērbi. Galvenais vaininieks nav tālu jāmeklē, tas bija labi zināms jau pirms šodienas datu publicēšanas – pieauga mājokļu uzturēšanas izmaksas. Ja nebūtu to ietekmes, tad cenu līmenis jūlijā salīdzinājumā ar jūniju nebūtu mainījies. Jūlijā strauji pieauga gāzes cena, vēl gaidāms elektrības cenu kāpums. Šie notikumi ir plaši apspriesti medijos, tāpēc neiedziļināšos tarifu izmaiņu detaļas, bet aplūkošu šo notikumu plašāko kontekstu.
Kad palielinās inflācija, ekonomisti parasti mierina tautu, ka nekas briesmīgs nav noticis, algas vienalga aug straujāk nekā cenas. Tā ir taisnība arī šoreiz, lai arī šī salīdzinājuma nozīmi šobrīd samazina pandēmijas ietekme uz nostrādāto laiku un ienākumiem no uzņēmējdarbības. Var iebilst, ka algu likme par nostrādāto stundu nepieaug visiem, arī tā ir taisnība. Pat ļoti labos gados daļai cilvēku ienākumi samazinās.
Taču, jo ilgāks laiks, jo līdzīgākas kļūst atsevišķu cilvēku un visas sabiedrības labklājības līmeņa izmaiņas, mazinoties nejaušību nozīmei. Tāpēc ir vērts aplūkot ne tikai to, kā cenas ir mainījušās pēdējā gadā, bet arī pēdējo divu un trīs gadu laikā. Tas ir jo īpaši svarīgi tāpēc, ka pandēmija izraisīja cenu šūpoles – atsevišķos patēriņa groza “nodalījumos” tās sākumā strauji samazinājās, tad strauji pieauga. Piemēram, medijos lielu drāmu izraisījušas gāzes tarifu kāpums ir šāda svārsta kustība, šī energoresursa cena jūlijā bija tikai par 2,6% augstāka nekā 2019. gada jūnijā, pa vidu notika desmitos procentu mērāmas izmaiņas uz vienu un otru pusi.
Ja vidusmēra patēriņa grozs šī gada jūlijā bija par 2,8% dārgāks nekā pirms gada, pērn jūlijā gada inflācija bija 0,5%. Tātad liela atšķirība. Taču aplūkojot cenu kāpumu divu gadu griezumā, izrādās, ka tas jūlijā bija 3,3%, gluži kā pērn attiecībā pret 2018. gada jūliju (3,4%). Ja augustā cenu līmenis mēneša griezumā samazināsies tā, kā tas parasti notiek, tad šis cenu izmaiņu indikators samazināsies līdz 2,8%. Savukārt aizpagājušā gada jūlijā cenu kāpums 24 mēnešu nogrieznī bija 5,6%, vēl gadu pirms tam 5,6%. Tātad pēdējie divi gadi kopumā bijis inflācijas mērenības periods, kuru saskatīt traucē pandēmijas radītais juceklis pasaules tirgos. Var aplūkot arī cenu izmaiņas 36 mēnešos. “Trīskāršā” gada inflācija jūlijā bija 6,3%, pērn 6,1%, bet 2019. gada jūlijā tā bija 8,5%.
Vai tikpat nomierinoša aina atklājas, aplūkojot divas sociāli jūtīgākās kategorijas – pārtiku un mājokļa uzturēšanas izdevumus? Atbilde ir apstiprinoša. Pārtikas cenu kāpums divu un trīs gadu griezumā jūlijā bija attiecīgi 4,1% un 8,5%. Viens rādītājs ir drīzāk zems, otrs drīzāk augsts, apmēram par procentpunktu atšķiroties no tipiskām izmaiņām nesenā pagātnē, bet te nevar runāt par lielu drāmu un pārsteigumiem. Savukārt mājokļu uzturēšanas cenām šie rādītāji ir 1,7% un 5,6%, tie ir pat patīkami uz nesenās vēstures fona (precīzāk – laikā kopš 2018. gada)
Sagaidāms, ka šī gada atlikušajos mēnešos “parastā” gada inflācija turpinās palielināties, pārsniedzot 3%, kas radīs daudz skaļu virsrakstu medijos, bet nav pamata uzskatīt to par lielu draudu sabiedrības labklājībai ilgākā laikā. Jūlija algu dati vēl nav zināmi, bet šī gada martā vidējās algas Latvijā bija par 13% augstākas nekā pirms gada un par 19% un 28% augstākas salīdzinājumā ar 2019. gada un 2018. gada martu.
Pēteris Strautiņš, Luminor ekonomists
