Gada inflācija Latvijā turpina samazināties, bet lēnāk, nekā varēja gaidīt, ņemot vērā izejvielu un enerģijas cenu kritumus biržās, kas turpinās jau gadu.
Gada inflācija samazinājās no 15,1% aprīlī līdz 12,1% maijā. Taču mēneša inflācija (+1,2%) bija ievērojami lielāka nekā aprīlī (0,4%). Iemesls ir valsts atbalsta pārtraukšana mājsaimniecību enerģijas rēķiniem. Ja nebūtu šī notikuma, tad datos mēs redzētu cenu kritumu pret iepriekšējo mēnesi. Mājokļa uzturēšanas izmaksas nevis būtu pieaugušas par 6,5% pret aprīli, bet samazinājušās, jo turpinās siltuma tarifu samazināšanas vilnis, arī elektrības tirgus cenas maijā bija zemas. Labā ziņa – valsts atbalsta atcelšanas ietekme mazināsies, jo siltuma tarifi pilsētās un ciemos turpina tuvināties valsts atbalsta slieksnim (68 eiro par MWh) vai pat paiet zem tā. Tai skaitā maijā uz pusi samazinājās makroekonomiski nozīmīgais AS Rīgas Siltums tarifs. Tā kā tas notika mēneša vidū, šī notikuma ietekmi datos redzēsim arī pēc mēneša. Dabasgāzes cenas maijā mēneša griezumā kritās par 26,6%, pateicoties tirgus liberalizācijai. Par spīti elektrības sadales tarifa kāpumam no jūlija, pašas elektrības cena gada otrajā pusē būs daudz zemāka nekā pērn, tāpēc arī elektrības rēķini mājsaimniecībā gada griezumā varētu samazināties.
Svarīga ziņa – pārtikas cenu kāpums ir apstājies. Ja aprīlī pārtikas cenas mēneša griezumā auga par 0,2%, tad maijā tās samazinājās par 0,1%. Pieskaitot arī bezalkoholiskos dzērienus, attiecīgie skaitļi ir 0,4% un -0,1%.
Tātad divus mēnešus pārtikas cenas faktiski nav mainījušās. Kas varētu notikt turpmāk?
Veikalos jūnijā acīmredzama ir sezonālā dārzeņu cenu samazināšanās. Pēdējā pusgada laikā notikušais krasais graudu, svaigpiena un enerģijas cenu kritums turpina iespaidot piena un maizes produktu cenas, taču šajā gadījumā der teiciens, ka vēsture nevirzās taisnās līnijās, var būt arī īslaicīgi cenu kāpumi. Diemžēl ticami ir cenu pieaugumi daļai gaļas produktu un olām, ko nosaka iepriekšējās graudu dārdzības garā “atbalss” lopkopju bilancēs, dažos gadījumos arī ražotāju neveiksmīgi lēmumi par izmaksu fiksēšanu uz ilgāku laiku brīdī, kad tās bija visaugstākās. Šie uzņēmumi izbīlī aizvēra aploka vārtus brīdī, kad zirgs bija izbēdzis, tagad zirgs netiek atpakaļ jeb ražotāji nevar baudīt izmaksu kritumu, kas jau sasniedz viņu konkurentus. Te gan jāvaicā, cik ilgi tā būs patērētāju problēma, jo tirgū arvien vairāk būs pieejamas lētākas alternatīvas, bet par pieļautām kļūdām ir jāmaksā, uzņēmējdarbība parasti ir kaut nedaudz riskanta.
Jau trešo mēnesi pēc kārtas krītas transporta izmaksas, un to kritums gada griezumā ir sasniedzis 7,7%. Jūnijā eiro kursa samazināšanās varētu tās stabilizēt mēneša griezumā, bet transporta gada deflācija padziļināsies, jo pērn jūnijā šīs izmaksas attiecībā pret maiju auga par 4,6%.
Pie apvāršņa nav redzami notikumi, kas varētu radīt nozīmīgu tālāku cenu līmeņa kāpumu, jo plānoto elektrības sadales tarifu palielināšanu ar uzviju līdzsvaros citu mājokļu uzturēšanas izmaksu samazināšanās. Līdz ar to gada inflācija jūnijā un jūlijā samazināsies ar ātrumu, kas būs līdzīgs cenu kāpuma tempam pērn, piemēram, pērn jūnijā mēneša inflācija bija 2,4%, bet jūlijā 2,2%. Tā kā šī gada jūnijā ticamākais cenu izmaiņu virziens (attiecībā pret maiju) ir uz leju, tad sengaidītā gada inflācijas atgriešanās viencipara skaitļos varētu ja būt notikusi. Inflācija ir liela, bet aizejoša problēma, ir laiks nomierināties un nepieņemt sasteigtus lēmumus, ne personiski, ne valstiskā līmenī. Tā ir arī iespēja izvērtēt, kas ir noticis līdz šim.
Jau iepriekš rakstīju, ka aizvadītā gada laikā pārtikas cenu inflācija Latvijā ir bijusi īpaši grūti izmērāma. Atsevišķiem produktiem ir ļoti lielas atlaides daļai piedāvājuma, ir vērojamas pat kuriozas situācijas – tādiem pamatproduktiem kā svaigais piens ļoti līdzīgi piedāvājumi cenā var atšķirties pat vairāk nekā divkārt.
Datu vācēji var redzēt plauktu saturu un cenu zīmes, bet viņi nezina, kāda ir vidējā faktiskā piena litra pārdošanas cena. Statistiķiem ir joks – ja kļūda ir konstanta, tad tendence ir pareiza, bet šajā gadījumā kļūda noteikti nav konstanta. Mežonīgu cenu un produktu salīdzinošo izmaksu svārstību periodos (piemēram, sīpolu cenas gada laikā ir augušas vairāk nekā divkārt) patērētāji maina izvēles, tātad kaut kādā ziņā inflācija nevis ceļ patērētāju izmaksas, bet sašaurina izvēles.
Tirgotāji šīs norises redz labāk par statistiķiem. Aprēķini par pārtikas izmaksu kāpumu, ko autoram sniedza viens no Latvijas vadošajiem tirgotājiem, rāda, ka pārtikas inflācijas augstākais punkts varētu būt bijis nevis ap 30%, kā rāda valsts statistika, bet tuvu 20%, tātad starpība ir ļoti ievērojama. Visbeidzot, patērētāju faktiskos tēriņus par pārtiku ietekmē arī salīdzinoši zemu izmaksu tirgotāju daļas pieaugums, arī to acumirklī atspoguļot datos būtu sarežģīti. Tā nav norāde, ka statistika ir aplama, tās uzdevums ir mērīt, kā aug izmaksas pircējam, kas nemaina ne produktu klāstu, ne to ražotājus un tirgotājus. Tātad pieņēmumi ir “sastinguši”, bet reālā dzīve viļņo kā vētras iešūpota jūra. Dažādās interpretācijas par “patieso” cenu kāpumu ļauj atrisināt vairākas mistērijas, piemēram – kā var būt tā, ka Latvijas iedzīvotāji gada laikā cieta no reālo algu krituma, noturēja patēriņu un vienlaikus nedaudz audzēja uzkrājumus? Ja tas notiktu, tas būtu brīnums, bet ekonomikā brīnumi nenotiek.
Pēteris Strautiņš, Luminor ekonomists
