Valmieras krematorija meklē nelaiķu piederīgos vai cilvēkus, kuri var uzņemties apbedīšanu, caur sociālajiem tīkliem. Krematorijas pārstāvis Kaspars Timpa ir pārliecinājies, ka ar sociālo tīklu palīdzību ir iespējams sameklēt nelaiķu tuviniekus, radiniekus, draugus un informēt par miršanas faktu. Tādā veidā 37 procenti no krematorijā nogādātajiem mirušajiem jau ir tuvu cilvēku apbedīti, raksta NRA.lv.

Uzreiz jāuzsver, ka uz mirušām personām datu aizsardzība neattiecas. Tāpēc krematorijas mājaslapā norādīts aizgājēja vārds, uzvārds un dzimšanas un miršanas datumi. Paziņojumus par to, ka meklē mirušo tuviniekus, publicē arī Latvijas Vēstnesī. Bet cik daudz cilvēku katru dienu pārskata šo oficiālā izdevuma elektronisko versiju, lai atrastu sev adresētus paziņojumus? K. Timpa uzsver, ka sociālo tīklu izmantošanas mērķis ir atrast tuviniekus, cilvēkus, kuriem nav vienaldzīgs mirušais cilvēks un viņa liktenis. Ja neviens nepieteiksies, tad aizgājēju kremēs un apbedīs kā bezpiederīgo.

Valmieras krematorijas darbinieki soctīklus informācijas izvietošanai sāka izmantot tikai oktobrī. Sešiem mirušajiem radi, draugi, citi tuvinieki pieteicās tieši pēc tam, kad Facebook publicēja sarakstu. Vairāk nekā 70 000 bija izlasījuši šo ziņu. «Secinājām, ka metode ievietot informāciju Latvijas Vēstnesī un cerēt, ka atradīsies piederīgie, nestrādā. Neviens pēc publikācijas Latvijas Vēstnesī nav piezvanījis. Bet mēs nedzīvojam tik milzīgā valstī, lai, pa dažādiem kanāliem meklējot tuviniekus, viņus nevarētu atrast,» ir pārliecināts K. Timpa.

Ne vienmēr tuvinieki uzzina, ka piederīgais ir miris. Ir cilvēki, kuri strādā ārpus Latvijas un nav informēti par tuva cilvēka nāvi, jo deklarētā dzīvesvieta aizvien norādīta Latvijā.

Situācijas mēdz būt dažādas. Ne vienmēr tuvinieki uzzina, ka piederīgais ir miris. Ir cilvēki, kuri strādā ārpus Latvijas un nav informēti par tuva cilvēka nāvi, jo deklarētā dzīvesvieta aizvien norādīta Latvijā. Ir cilvēki, kuri miruši slimnīcās, un ne visiem ir dokumenti. Pat tad, kad ir zināma aizgājēja identitāte, ne policijai, ne slimnīcai neizdodas sameklēt viņa piederīgos. Bija gadījums, kad miruša cilvēka brālis nejauši caur Facebook uzzināja par tuvinieka nāvi. Uz deklarēto adresi sūtīto vēstuli nebija saņēmis, jo dzīvoja un strādāja citā valstī. Pēc informācijas publiskošanas sociālajos tīklos draugi ziņu nogādāja adresātam. Vīrietis bija pateicīgs, ka var apbedīt brāli dzimtas kapos.

E. Timpa piebilst, ka piederīgie mēdz atteikties apbedīt tuvinieku. Tādā gadījumā publiski pieejama informācija var mudināt draugus vai paziņas pieņemt lēmumu par apbedīšanu. Viņš informē, ka ir iespēja izmantot valsts un pašvaldību piešķirtos apbedīšanas pabalstus, lai nelaiķi kremētu.

Pašvaldībās ir dažāda kārtība, kā tiek apglabāti bezpiederīgie mirušie. Piemēram, Rīgas administratīvajā teritorijā mirušais, kurš atzīts par bezpiederīgo mirušo, tiek kremēts, izņemot atsevišķus gadījumus, kad apglabā zārkā. Kremēta bezpiederīgā mirušā pelnus ievieto kapsulā un apbedī. Vienā kapavietā tiek apbedītas 50 līdz 100 kapsulas ar bezpiederīgo mirušo pelniem. Bezpiederīgā mirušā kapavieta tiek saglabāta 20 gadus. Pēc minētā termiņa beigām bezpiederīgā mirušā kapavietu nolīdzina un kapsētas pārzinis lemj par virsapbedījumu veikšanu. Tas, uz ko norāda K. Timpa, ir izmaksas, ja piederīgie sāk meklēt apbedīto tuvinieku. Ja ir pieteikušies mirušā, kurš atzīts par bezpiederīgo, laulātais, radinieki vai persona, kura vēlas organizēt mirušā pārapbedīšanu, viņiem ir pienākums atlīdzināt pašvaldībai izdevumus, kas radušies, organizējot bezpiederīgā mirušā apbedīšanu; samaksāt normatīvajos aktos noteiktu vienreizēju maksu par kapavietu un ar kapavietas labiekārtošanu (kapa kopiņas izveidošana, piemiņas zīmes uzstādīšana) saistītos maksājumus; noslēgt līgumu par kapavietas uzturēšanu.

Antra Gabre

Foto: Pixabay