Trīsdesmit gadu laikā banku nozare bijusi gan Latvijas attīstības virzītājs, gan lielāko krīžu iemesls. Gandrīz visus neatkarības gadus oficiālo Latvijas miljonāru sarakstu galvgalī bijuši baņķieri. Turpmākajos TV3 raidījuma ”Nekā personīga” raidījumos tiks analizēti arī spilgtākie notikum šajā vēstures nodaļā un to, kā tie ietekmējuši valsts attīstību.

1990. gadu sākumā Latvija kļuva par austrumu aizdomīgās naudas apkalpotāju un vietu, kur, pateicoties pielaidīgiem regulētājiem, savu banku biznesu var attīstīt blēži.

Pirmajos gados pēc Latvijas neatkarības atgūšanas par baņķieri varēja kļūt jebkurš. Bankas licences iegūšanai vajadzēja tikai uzrādīt pāris desmitus tūkstošu latu kapitālu un varēja sākt pieņemt iedzīvotāju noguldījumus un izsniegt kredītus. Tādi baņķieri kā “Parex” jau bija nopelnījuši ar valūtas maiņu un varēja izvērsties. “Pārdaugavas” organizētās noziedzības grupējuma pārstāvji kļuva par baņķieriem un varēja privatizēt Latvijas bankas reģionu filiāles. Viņi izveidoja pat divas kredītiestādes: “Olimpiju” un “Banku Baltija”.

Naudas jaunajā valstī nebija daudz. Vairāk nekā 60 bankas konkurēja par lielo uzņēmumu apkalpošanu, un viena no otras pārvilināja iedzīvotāju noguldījumus, solot milzu procentus.

Bijušais Latvijas Bankas Kredītiestāžu uzraudzības pārvaldes vadītāja vietnieks (tagad FKTK eksperts) Jānis Placis norāda: ”Ka tik ir nauda, nevienu neinteresēja toreiz naudas izcelsme. Tad nu attiecīgi bankās sanāca raibā publika. Tā toreiz tas viss rullēja. Galvenais bija dabūt licenci un tad strādāt kā naudas sūcējam, kā putekļu sūcējam.”

Bijušais Ministru prezidents (1994.09.15. – 1995.12.12) Māris Gailis uzsver: ””Banka Baltija” bija numur viens lieluma ziņā, arī filiāļu skaita ziņā. Un tā apkalpoja lauku apvidos budžetu. Gan valsts budžeta daļas, gan pašvaldību budžeti.”

“Banka Baltija” kreditēja valsts uzņēmumus, piemēram, aviokompāniju “Latavio”. Bankas akcionāriem piederēja prestiži īpašumi. Aleksandra Laventa Maikapara namā Prezidenta pils remonta laikā dzīvoja Valsts prezidents Guntis Ulmanis. Bankas piecu gadu jubileja notika 1994. gada martā Rundāles pilī. Tajā piedalījās valsts augstākās amatpersonas, inteliģences pārstāvji. Bankai jau tobrīd bija finanšu grūtības, bet tā to rūpīgi slēpa.

””Banka Baltija” rīkoja starptautisku šaha festivālu. Es vēl biju rīcības komitejas priekšsēdētājs. Lavents Kasparovs un lielie šaha dūži. Atceros, ka Lavents kaut kādā sarunā teica, ka viņi izskata variantu iegādāties tās abas manis minētās – ”Centra” un ”Depozītu” banku, lai konsolidētos un augtu,” skaidroja Gailis.

Amatpersonas sabiedrībai solīja, ka banku sistēma ir stabila, krīze nedraud. Nacionālajā arhīvā atrodams 1994. gada nogalē Drošības policijas ziņojums premjeram, kurā tā raksta, ka deviņi mazo banku bankroti neliecina par draudošām nepatikšanām.

1994. gada 9. novembrī: Pretēji pēdējā laikā sabiedrībā bieži izskanējušajam viedoklim, ka šogad notikušie banku bankrota gadījumi liecina par komercbanku sistēmas krīzi Latvijā, speciālisti apgalvo, ka krīze bankām nedraud. Krīzes gadījumā samazinātos gan ieguldījumu, gan kredītu, gan aktīvu apjomi, tomēr statistikas dati par bankām liecina pretējo.

Informācijas apskatā minētie fakti liecina par to, ka Latvijā notiek normāls banku attīstības process.

Presē “Banku Baltija” attēloja kā vienu no stabilākajām kredītiestādēm Latvijā. 1995. gada maijā Drošības policija premjeram rakstīja, ka tā saskārusies ar finansiālām grūtībām, taču pakāpeniski tiekot galā ar savām saistībām. Tajā pašā dienā tika nošauts bankas dibinātājs Moisejs Gurevičs, bet trīs dienas vēlāk sākās arī pašas kredītiestādes gals.

“Pie manis kā Ministru prezidenta tajā laikā ieradās valsts bankas vadītājs Einars Repše un teica, ka audits ir atklājis “Bankā Baltija” ļoti lielu iztrūkumu – 25 miljonus latu. Atcerēsimies, ka tajā laikā viss valsts budžets bija viens miljards. Pirmā doma bija, ka ir iespējams kaut ko glābt, 25 miljoni nav tik briesmīgi. Mūsu rezerves fonds tolaik laikam bija miljons, tikai,” norādīja Gailis.

Valsts pārņēma bankas kontrolpaketi, privātie akcionāri ielika savu pārvaldnieku, Repšes vadītā Latvijas Banka pārskaitīja nepilnus trīs miljonus latu. Pēc dažām dienām kļuva skaidrs, ka situācija ir daudz nopietnāka, finanšu caurums ir ap 200 miljoniem latu.

1994. gada nogalē un 1995. gadā bankā tika parakstīti desmitiem apšaubāmu aizdevumu un cesijas līgumu, no kredītiestādes aizpludinot visus vērtīgos aktīvus un pie reizes aptīrot arī valsts uzņēmumus. Bija pazuduši “Latvenergo” desmit miljoni latu, Latvijas kuģniecība bija ieguldījusi 24 miljonus dolāru. Noguldītāju nauda bija aizplūdusi uz bankas akcionāra Aleksandra Laventa ofšoru “Finhold” un Krievijas banku “InterTek”. Tas, kas vēl bija palicis bankā, bija apķīlāts.

Akcionāru Laventu un bankas vadītāju Tāli Freimani apcietināja. Saeima izveidoja izmeklēšanas komisiju.

Bijušais Saeimas parlamentārās izmeklēšanas komisijas par “Banka Baltija” krahu loceklis Vents Balodis komentē: “Es nevaru saprast Latvijas Bankas lomu, kam bija jāuzrauga bankas. Kā varēja nezināt. Es neticu, ka viņi nezināja, kāda ir situācija bankā. Es neticu, ka “Deloitte & Touche”, kas auditēja banku, nezināja, kāda ir situācija bankā, un kādēļ agrāk jau netika kādi soļi sperti, lai šo banku taisītu ciet, lai mazāki zaudējumi būtu.”

Deputāti secināja, ka “Banka Baltija” bija darbojusies Laventa biznesa interešu īstenošanai. No iedzīvotājiem un uzņēmumiem piesaistīja arvien jaunus noguldījumus, solot pat 90% peļņu. Tā, pēc būtības, bija piramīdas shēma.

”Tie 90% iedzīvotājiem apsolītie gadā – nekādā gadījumā neviena normāla banka nevar tādu naudu nopelnīt nekādā biznesā. Skaidrs, ka tā bija plānota krāpniecība. Bet cilvēku izglītības līmenis jau ir dažāds. Un cilvēks paskaita, ka viņš saņems par savu ieguldīto naudu 90% gadā, un viņam vairs nebūs jāstrādā, varēs sēdēt mājās un dzīvot no procentiem,” sacīja Balodis.

”Un es prasīju Laventam kaut kādā tikšanās reizē: ”kā tu vispārībā domā to visu atdot?”. Un viņš teica, ka, pirmkārt, viņam ir ārkārtīgi ienesīgs kokvilnas bizness, kur viņi pērk uzbeku kokviln. Un otrs, kas bija viņa galvenais instruments viņa prātā, lata devalvācija,” pauda Gailis.

Šo ideju Lavents nekautrējās neatlaidīgi piedāvāt Latvijas Bankai. Arī tas centrālo banku nedarīja aizdomīgu. Tā nereaģēja arī uz “Bankas Baltija” kavēšanos ar gada pārskata auditēšanu. Vēlāk tiesā atklājās, ka jau vairāk nekā gadu pirms bankrota Latvijas Banka bija konstatējusi aizdomīgus kredītus bankā, prasījusi palielināt pamatkapitālu, taču nekādas sankcijas nesekoja. Bankas administratori mēģināja piedzīt zaudējumus no starptautiskajiem auditoriem, kas nebija novērtējuši problēmu apmēru. Starptautiskā tiesa zaudējumus nepiedzina, secinot, ka Latvija nebija pildījusi savu banku uzraudzības pienākumu. Pēc krīzes kredītiestāžu uzraudzībai izveidoja Finanšu un kapitāla tirgus komisiju – FKTK.

Māris Gailis turpina: ”Visdrīzāk, toreiz – kā jau parasti – mēs skatījāmies, kā tas notiek citās valstīs. Beigu beigās Latvijas Bankas uzdevums ir emitēt naudu un regulēt apriti, un noteikt kredītprocentus, par ko viņi aizdod komercbankām – tas ir viena veida pienākums. Uzraudzība, tas ir kaut kas cits. Kāpēc mēs tagad atkal ejam atpakaļ? Pavisam vienkārši – Latvijas Banka vairs neemitē naudu.”

Vairāk nekā desmit gadus vēlāk kavēšanās ”Parex” krīzē ļāva no bankas aizplūst vairāk nekā pusmiljardam eiro. Vēl pēc desmit gadiem uzraugi pievēra acis uz ”PNB Bankas” kavēšanos ar gada pārskatu iesniegšanu. Kad šo banku beidzot slēdza, izrādījās, ka tajā ir uz pusi mazāk naudas nekā vajadzētu būt. Banka no sankcijām centās izvairīties, piesaistot neaizsargātāko sabiedrības locekļu – pensionāru – naudu.

“Tas ir līdzīgi kā “Krājbankā”. Ja ielaiž īpatnējus personāžus, ja pirmajā cēlienā plints karājās uz skatuves teātrī, tad viņa kādreiz ir jāizšauj,” piebilda Placis.