Vairākas reizes TV3 raidījums “Nekā personīga” stāstījis par gadījumiem, kad Latvijā cilvēkiem izdevies noslēgt neticami izdevīgus dzīvokļu vai arī zemes nomas līgumus uz 99 gadiem. Un nomas maksa līgumā noteikti smieklīgi zema pašreizējām cenām. To pamainīja pirms diviem gadiem pieņemtais Dzīvojamo telpu īres likums, kas šādu beztermiņa līgumu eksistenci izbeidza. Taču vairāki iedzīvotāji no Juglā izvietotā neredzīgo ciemata jaunā likuma dēļ ir nonākuši ķīlnieka lomā, to, viņuprāt, negodīgi izmanto šo ciemata namu apsaimniekotājs.

Latvijas Neredzīgo biedrība ir lielākā un vecākā sabiedriskā labuma organizācija Latvijā. Un tās īpašumā atrodas šis nekustamais īpašums eksluzīvā vietā – paš Juglas ezera krastā.

Gleznainā un ainaviskā vieta, kuru daudzi no tās iemītniekiem diemžēl nespēj izbaudīt, jo ir vai nu pilnībā akli vai arī ar kādiem redzes defektiem, jau kopš pagājušā gadsimta 20. gadiem saistīta ar neredzīgo biedrību. Te bijušas arī dažādas darbnīcas, kas produkciju tirgoja visā Latvijā. Ienākot okupantiem, darbnīcas nacionalizē. 1949. gadā nodod LPSR Neredzīgo biedrībai. Uzceļ rūpnīcas, kas apgādā visu Padomju savienību. Uzbūvē arī divpadsmit daudzdzīvokļu ēkas rūpnīcas strādniekiem – kā redzīgajiem, tā arī neredzīgajiem. Daudzi no viņiem pat iesaistīti celtniecībā.

90. gados visā Latvijā cilvēkiem bija iespēja, izmantojot sertifikātus, savus dzīvokļus privatizēt. Bet ne Juglas neredzīgo ciematā. Juku laikos dibināta “Latvijas neredzīgo biedrība” ar kuru saistītas firmas vēl mēģina darboties neredzīgo ražotnēs, bet piesaka maksātnespējas un bankrotē.

Kamēr tas notiek, šie daudzdzīvokļu nami atrodas juridiski neskaidrā statusā. Valstij tie nav atdoti un privatizēt tos nevar. It kā ēkas par savām uzskata Latvijas Neredzīgo biedrība, bet biedrības bilancē tās neuzrāda. Bet, līdz ko firmu maksātnespēja beidzas, biedrība dodas uz Rīgas pilsētas Zemesgrāmatu nodaļu un 2008. gadā visas ēkas, kur dzīvo 420 ģimenes, noformē kā savu īpašumu.

Kā izpētījusi juriste Egita Rolava, tolaik Neredzīgo biedrība Zemesgrāmatas tiesnesim uzrādījusi dokumentus, kas neapliecina, ka biedrībai būtu tiesības pretendēt uz šīm ēkām. Vēsturiski padomju gados biedrība bijusi tikai to lietotājs: “Neredzīgie, vājredzīgi un tie, kas ar viņiem kopā strādāja, viņi bija atbrīvoti no nodokļu nomaksas un uz viņu nodokļu rēķina tika celtas šīs mājas. Faktiski sanāk, viņi ar savu darbu ir nopelnījuši šos nekustamos īpašumus, ieguvuši tāpat tās īres tiesības, kā to savulaik visi dabūja – uz ordera pamata. Bet viņi ir vienīgā grupa Latvijā, kas ir apdalītie. Ja mēs runājam par invalīdu integrāciju, ka jebkuram cilvēkam ir tiesības uz īpašumu, tad, lūk, šiem cilvēkiem šīs tiesības ir atņemtas.”

Pie juristes Rolavas vērsās vairāki Juglas neredzīgo ciemata iedzīvotāji. Viņi uzskata, ka jau divas reizes piedzīvojuši negodīgu attieksmi. Viņiem neļāva dzīvokļus privatizēt. Bet pastāvēja noruna un dokumenti, ka visiem vēsturiskajiem šī ciemata iemītniekiem un viņu pēctečiem spēkā ir beztermiņa īres līgumi. Bet pirms diviem gadiem Saeima pieņem jauno Dzīvojamo telpu īres likumu, kas nosaka, ka līdz 2026. gadam šādi līgumi ir izbeidzami.

“Atcerēsimies, ka šie cilvēki ir strādājuši, šie cilvēki gaidījuši rindā šos dzīvokļus, un viņi uzskata, un viņiem ir tiesības uzskatīt, ka tie ir viņu īpašumi. Un viņiem bija šīs garantētās tiesības. Tajā laikā, kad nevarēja izveidot īpašuma tiesības, viņam bija šīs īres tiesības uz 99 gadiem. Un šobrīd arī šīs pēdējās tiesības viņiem tiek noņemtas nost. Un te nu mēs esam,” atgādina Rolava.

Juglas ciemata ēkas apsaimnieko SIA “Strazdumuiža”. Firmas vienīgais īpašnieks ir Latvijas neredzīgo biedrība. Uzņēmuma valdē kopš 1993. gada strādājis Valdis Krops, kurš visu šo saimniecību uzraudzījis. Pagājušajā gadā Kropa vietā iecelts kāds Ivo Liepiņš. Pašreizējais Latvijas neredzīgo biedrības vadītājs saka, ka pret šo kandidātu iebildis, bet viņu uzstājīgi virzījusi iepriekšējā biedrības vadītāja turklāt bez iespējas izvēlēties kādu citu.

“Es vēl joprojām uzskatu, ka mans “pret” ir kaut kur arī pareizs. Saskatu kaut kādas kļūdas, protams, bet ļoti grūti ir viņas bez kaut kādiem auditiem, ko iekšēji veic, viņus tīri pierādīt. Ka saka, ka viņš nelabi izturas. Nezinu. Esmu dzirdējis diezgan daudzus šīs sūdzības. Jā,” pauž Latvijas Neredzīgo biedrības Centrālās valdes priekšsēdētājs Kaspars Biezais.

Dzīvojamo telpu īres likums nosaka, ka jaunā kārtība un vēsturiski nolīgtie beztermiņa īres līgumi jāpārslēdz līdz 2026. gada beigām. Bet mūsu rīcībā ir vairāki dokumenti, kas apliecina, ka SIA “Strazdumuiža” vienīgais valdes loceklis Ivo Liepiņš jau pirmajos savas darbības mēnešos uzņēmumā pie pienākumu pildīšanas ķēries ļoti aktīvi. Piemēram, pagājušā gada maijā iedzīvotāji ar šo vēstuli brīdināti 10 dienu laikā parakstīt īres līguma grozījumus. Pretējā gadījumā piedraudot vērsties tiesā. Daudzi iedzīvotāji iebilduši, jo piedāvātais īres līguma termiņš 10 gadi, jaunās īres maksas – neredzīgajiem vienu eiro kvadrātmetrā, redzīgajiem – diviem eiro – esot, viņuprāt, negodīgas. Tieši tā pat kā līgumā iekļautā atruna, ka SIA “Strazdumuiža” katru gadu īres maksu var pārskatīt.

Latvijas Neredzīgo biedrības ciemata iedzīvotājs Kaspars Vītoliņš uzsver – praktiski nekādas iespējas izvēlēties līgumnosacījumus nebija. “Vienkārši atnāca, iedeva, paraksties un viss. Uz 10 gadiem un viss. Pirms tam bija beztermiņa,” viņš saka.

Latvijas Neredzīgo biedrības ciemata iedzīvotājs Sergejs saka, ka ar nevienu attiecīgo vienošanos neslēgs. Ja 2026. gadā tas būs obligāti jādara, tad 2026. gadā arī noslēgs. Varbūt līdz tam laikam pat nenodzīvos. Ja līgums būs jāslēdz, tā kā viņš nav redzes invalīds, runā, ka būšot jāmaksā divi eiro kvadrātmetrā.

Latvijas Neredzīgo biedrības ciemata iedzīvotājs Viesturs Kārkliņš stāsta, ka par apkuri divistabu dzīvoklī 50 kvadrātmetru platībā ir jāmaksā ir 166 eiro, taču vēl jāsedz pārējie maksājumi par ūdeni, elektrību – 266 eiro. Pensija viņam esot 420 eiro un tas esot vienīgais ienākumu avots. Iepriekš īres maksa bijusi 28 eiro, tagad apmēram 100 eiro. Jauno īres līgumu nav parakstījis. Nezinot, ko iesāks.

Latvijas Neredzīgo biedrības ciemata iedzīvotājs Kaspars Vītoliņš atzīst – biedrība tagad esot tādā kā ķīlnieku lomā, viņš ir beztiesīgs, nevar pat dzīvokli samainīt, nu neko nevar izdarīt, jo kurš gan vēlētos tajā dzīvot.

Neredzīgie un vājredzīgie pārmet, ka līdz šim ciemats bijis nolaists. Visi remonti, piemēram, logu nomaiņa, dzīvokļu labiekārtošana, paveikts pašu spēkiem. Un arī tāpēc jaunā kārtība šķiet netaisnīga.

Kāda cita “Strazdumuižas” iedzīvotāja, I grupas redzes invalīde ar kustību traucējumiem, vērsās pie SIA “Strazdumuižas” ar lūgumu atsaukt savu parakstu zem īres līguma, jo pārdomājusi. Bet saņēmusi atteikumu.

“Es tā padomāju, varbūt atstāt, varbūt atlikt. Es domāju, bet es nekur neiešu, netikšu, nevienam nelūgšu, jo zinu, ka tas ir grūti. Parakstīšu, tad jau redzēs. Tad, kad bija tās sapulces, kad visi cilvēki bija sašutusi, ka beidzot priekšsēdētāja Svetlana Sproģe pateica, ka var atsaukt… Es tādu vienkāršu lūgumu… Es tur neskaidroju, ka esmu biedre, ka jums jānāk pretī. Nē. Es teicu – sakarā ar to, ka esmu pirmās grupas invalīds un visādas grūtības, vēlos atsaukt tādu līgumu sakarā ar to, ka nevaru samaksāt. Pati gribēji, pati parakstīji, nu un maksā. Mēs neesam nekāda labdarības organizācija,” pauž Zigrīda.

Neapmierināto bijis daudz, bet bailēs, ka var pazaudēt iespēju dzīvot savā līdzšinējā mājvietā vai tiesāties, lielākā daļa jaunos līgumu pielikumus parakstīja. Pirms nedēļas to izdarīja arī Naģežda, lai arī līdz beidzamajam iebilda un tad SIA “Strazdumuiža” viņu iesūdzēja tiesā, draudot, ka divu eiro vietā viņai liks maksāt piecus eiro un līgums būs spēkā tikai trīs nevis 10 gadus.

Latvijas Neredzīgo biedrības ciemata iedzīvotāja Naģežda atzīst – sanāk, ka viņai SIA “Strazdumuižā” gribēja piespiest piecus eiro par kvadrātmetru un uz trīs gadiem tāpēc, ka viņa nepiekrita uzreiz parakstī vienošanos. Līdz ar to sanāk, ka pret viņu vērsta šantāža.

SIA “Strazdumuiža” birojs savā paziņojumā norāda: “Nu, tās cenas ir jāceļ. Vienīgi nu tas, ka pārāk strauji uzreiz. Ilgi necēla, tāpēc, ka vecais priekšnieks negribēja. Nu, protams, tas ir ļoti, nu… Tas ir tā.”

SIA “Strazdumuiža” valdes loceklis šonedēļ esot apslimis un darba vietā nebija sastopams. Sazvanīts, jebkāda veida iedzīvotāju šantāžu no savas puses noliedz. Likums ticis ievērots un mēnešiem ar iedzīvotājiem runājis, mēģinot vienoties.

SIA “Strazdumuiža” valdes loceklis Ivo Liepiņš norāda: “Cilvēkiem, kuri gaidīja tiesas lēmumu, mēs arī teicām. Mums ir neatkarīga vērtētāja vērtējums, un tajā vērtējumā ir minimālā īres maksa pieci eiro. Un mēs tiesai… Tiem cilvēkiem, kuri ar jums sazinājās laikam… Viņiem tajā pieteikumā ir rakstīts, ka mēs piedāvājam tiesai piecus eiro un trīs gadi. Es visus apzvanīju un teicu – varbūt jūs tomēr izdomāsiet un atnāksiet noslēgt līgumu. Un es jums piemērošu divus eiro un 10 gadus. Visi tie, kas bija saistīti ar tām tiesām… Un tie bija nevis viens vai divi cilvēki. Viņi visi atnāca un mēs ar viņiem visiem noslēdzām.”

Latvijas Neredzīgo biedrības ciemata iedzīvotāja Naģežda, ja pat spēs samaksāt attiecīgo īres maksu un piecus gadus dzīvos pašreizējā vietā, tad pēc tam vienkārši kļūst par bezpajumtnieci.

SIA “Strazdumuiža” valdes loceklis Ivo Liepiņš gan neuzskata, ka iedzīvotājiem teiktais, ja nenoslēgs līgumu, tad būs jāmaksā trīs vai pieci eiro īres maksa par kvadrātmetru, ir šantāža.

Juriste vietējiem iedzīvotājiem palīdzēja sagatavot 26 lapas garu sūdzību Latvijas republikas ģenerālprokuroram, kur izklāstītas visas juridiskās nepilnības un iedzīvotāju tiesību pārkāpumi. Bet saņemta Jura Stukāna atbilde, ka neko šajā sakarā darīt nevarot.

“Te ir divi jautājumi, kas ir jāskata paralēli. Pirmais – atgūt vēsturisko taisnīgumu. Un otrkārt – uzdot jautājumu, ja LNB valde izlēmusi, kāda būs īres maksa un kāds būs īres līguma termiņš, kāpēc darbojās SIA Strazdumuiža pretēji valdes rīkojumam vai valdes lēmumam. Un kas notiks tālāk. Cik tālu var atļauties SIA darboties pretēji valdei. Pēc manā rīcībā esošās informācijas, biedrības valde par to nav informēta un noplāta rokas, ka viņi nezin, kāpēc tā,” pauž E. Rolava.

“Manuprāt, ja viņiem būtu bijušas tiesības privatizēt, tā būtu cita situācija. Ja viņiem šādas tiesības bija atņemtas, protams, tas ir tāds diezgan liels kāzuss, ka šobrīd viņiem ir tāda ierobežota iespēja pacīnīties par tiem īpašumiem, kas citiem cilvēkiem, iespējams, bija privatizējami. Tā kā nu man grūti teikt, kā Neredzīgo biedrība risina šo situāciju. Es domāju, nekādas šantāžas elementu un piespiedu līgumu noslēgšana nav pieļaujama. Jebkurā gadījumā cilvēki var piekrist tikai vienojoties un abpusēji atrodot labāko risinājumu. Bet skaidrs, ka jaunais īres likums arī pavēris, šīs iespējas palielināt maksas. Es nezinu, kāpēc agrāk nav šis jautājums pacēlies. Acīmredzot, cilvēki paļāvās uz to, ka šādi līgumi ir. Un principā viņiem arī uz šo tiesisko paļāvību būtu jāatsaucas, ja viņi šobrīd cīnās par savām tiesībām palikt. Tā, kā es nedomāju, ka viņus varētu izlikt no šiem mājokļiem. Bet, protams, ļoti grūti spriest politiski, jo tie ir juridiski kāzusi, kur katrs gadījums jāvērtē individuāli. Un politiski es tikai varu teikt, ka, protams, ir svarīgi, lai cilvēkiem būtu pieejamas mājas. Bet juridiski ir jāskatās, vai viņiem bija likumiskas tiesības arī piedalīties privatizācijā. Un, ja nebija, vai visi šie aspekti apakšā ir saprotami un taisnīgi,” pauda Labklājības ministre Evika Siliņa (“Jaunā vienotība”).

Pēc ģenerālprokurora atbildes saņemšanas, Juglas neredzīgo iedzīvotāji ar juristi, kura viņiem palīdz bez maksas, plāno gatavot pieteikumu Eiropas prokuratūrai. Vienīgi viņu rocība neļauj atrast pietiekami pieredzējušu advokātu, lai visus nepieciešamos dokumentus sagatavotu.