Neatkarīgās pārtikas grozs laikā no pagājušā gada Lieldienām līdz šā gada Lieldienām sadārdzinājies par 57 eirocentiem jeb 4,7% atpaliek no vidējās algas pieauguma, vēsta NRA.lv.
Vismaz līdz pagājušā gada beigām Latvijā turpinājusi augts vidējā alga un kopējais atalgojums, ko noteica ne tikai algu, bet arī nodarbināto skaita pieaugums. Pēc Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) aprēķiniem, statistiski vidējais darbinieks pagājušā gada decembrī nopelnījis 1152 eiro pirms jeb 856 eiro pēc nodokļiem. Bruto alga pret 2018. gada decembri pieaugusi par 6,%, bet neto alga par 6,5%. Tādējādi izpaužas Māra Kučinska valdības laikā paveiktās nodokļu reformas rezultāti – nodokļu sloga pārlikšana no kapitāla uz darbaspēku. Varbūt šī reforma ir viens no faktoriem, kas kavējis pārtika cenu pieaugumu, jo Valsts ieņēmumu dienestam taču ir pirmā roka iedzīvotāju maku tukšošanā attiecībā pret bodniekiem.
Augstāki nodokļi samazina bodnieku izredzes pārdot preces par augstām cenām. No otras puses, nodokļu pieaugums palielina ražošanas izmaksas un tādējādi arī cenas.
Pēc CSP datiem, vidējā neto alga pagājušā gada laikā augusi no 794 eiro 2018. gada decembrī līdz 846 eiro 2019. gada decembrī. Algas pieaugumu par 52 eiro ar Neatkarīgās pārtikas groza cenu izmaiņām sasaista aritmētiska darbība 52 / 0,57=91. Proti, statistiski vidējam pelnītājam pagājušā gada decembrī būtu bijis jānopērk 91 pārtikas grozs, lai pārtikas sadārdzinājums atņemtu viņam visu algas pieaugumu. Palūkošanās uz pārtikas groza satura attēlu pārliecina, ka tai noteikti būtu jābūt ļoti kuplai ģimenei (mājsaimniecībai), kam būtu vajadzīgi trīs šādi grozi dienā. Tādā gadījumā arī naudas pelnītājiem jeb ieņēmumu avotiem jābūt vairākiem nekā tikai viena strādājošā alga. Citiem vārdiem sakot, algas pieaugums bija pietiekams, lai darbiniekiem un viņu ģimenēm nenāktos to visu novirzīt pārtikas sadārdzinājuma segšanai. Šis optimisms attiecināms uz statistiski vidējiem pelnītājiem un patērētājiem. Gan jau starp vairāk nekā 600 tūkstošiem Latvijā strādājošo cilvēku varētu atrast ja ne simtiem, tad desmitiem tādu, kuriem neto alga pērn pieaugusi tieši no 794 līdz 846 eiro mēnesī. Toties būtu par daudz prasīts, lai viņu tagadējām vajadzībām atbilstu tieši tāda pārtika produktu kombinācija, kāda pagadījās pa rokai 2004. gadā, lai fiksētu to, cik daudz pārtikas varēja nopirkt par pieciem latiem (reāli tie izrādījās 4,97 lati) brīdī, kad Latvija iestājās Eiropas Savienībā. Skarbāk sakot, pārtikas grozā ir tik daudz gardumiņu, ka tos toreiz un tagad pērk cilvēki, kurus algas vai citi ieņēmumi ir izlutinājuši vairāk nekā citus.
2020. gada Lieldienas iekrīt brīdī, kad atliek tikai cerēt ar vai bez paļaušanās uz Dievu, lai pārtikas cenu svārstības līdz nākamajām Lieldienām saglabājas līdz šim piedzīvotajā amplitūdā. Latu laikā bija vajadzīgi nepilni desmit gadi, kamēr cenas uzkāpa no 7,07 eiro 2004. gadā līdz 12,08 eiro 2013. gadā, pārrēķinot nominālās cenas latos pēc kursa 1 EUR=0,702804 LVL. Eiro pārtapšana no atskaites vienības par reālu apgrozības līdzekli uzripināja cenas nedaudz uz augšu. Tiktāl piepildījās eiroskeptiķu paredzējumi, taču visa tālākā cenu līkne piepilda un pārpilda eiroentuziastu solījumus, ka eiro ir garantija stabilitātei cenās un dzīvē kopumā. Cenas, lūk, mazliet pazeminājušās, bet neviena pārtikas groza sastāvdaļa tāpēc nav pazudusi no veikala plauktiem, lai gan to ražotāju saraksts gandrīz pilnībā nomainījies. Jo īpaši pēdējos gados par to bija jābrīnās, ka uz leju iet cenas eiro, kuru daudzumam apgrozībā Eiropas Centrālā banka (ECB) lika un liek klāt vismaz pa triljonam eiro gadā. Turklāt pamatot šādu rīcību ECB nākas ar norādēm uz nebūšanām Eiropas Savienības un eirozonas ekonomikā kopumā un daudzās šo savienību dalībvalstīs jo īpaši. Naudas drukāšanas padarīšana par vienīgo plaukstošo ekonomika nozari ir daudzkārt atkārtots paņēmiens, kā valstis cenšas izgrozīties grūtos laikos (atmiņā tūlīt nāk piemērs ar Latvijas rubli), taču naudas drukāšana un cenu stabilitāte ar deflācijas elementiem ir jaunums, kāda pasaulē vēl nav bijis. Sliktākajā gadījumā šī stabilitāte izrādīsies māneklis, lai ievilktu eirozonu hiperinflācijas spirālē.
Arnis Kluinis
