Šodien DnB NORD Banka uzsāka jaunu diskusiju ciklu par aktuālajiem tautsaimniecības jautājumiem – „Sarunas par ekonomiku”. Pirmā diskusija šai ciklā bija veltīta meža nozares nākotnei Latvijā. Diskusijā īpaši spilgti iezīmējās dilemma – kā risināt pretrunas starp vides aizsardzības un saimnieciskajiem mērķiem.
Diskusijas dalībnieki – profesionālo organizāciju pārstāvji un finansisti – uzsvēra arī, ka kokrūpniecības nozare kopumā un tās attīstības perspektīvas Latvijā tradicionāli tiek skatītas samērā šauri, lai gan nozarei ir liels potenciāls un iespēja kļūt par vienu no mūsu ekonomikas „vilcējspēkiem” jau vistuvākajā nākotnē.
DnB NORD Bankas ekonomikas eksperts Pēteris Strautiņš diskusijas laikā norādīja, ka, lai arī tradicionāli kokrūpniecība Latvijā tiek skatīta kā nozare ar zemu pievienoto vērtību, tas nebūt nav pareizi, – ir milzum daudz iespēju šai nozarē darboties ne tikai izejvielu iegūšanas ziņā, bet arī turpmākā to izmantošanā būvniecībā, enerģētikā un citās jomās.
Turklāt pašreizējos ekonomiskajos apstākļos mežsaimniecība un kokapstrāde ir salīdzinoši labākā situācijā nekā citas tautsaimniecības nozares. Lai arī tās bija vienas no pirmajām, kas jau 2008. gadā skarbi izjuta ekonomikas lejupslīdi, šogad tās krīzes pārvarēšanai paveikušas visvairāk. Kopš zemākā punkta sasniegšanas gada sākumā kokapstrādes izlaides apjoms pieaudzis par vairāk nekā 40%, un patlaban vērojams arī cenu kāpums, kas ļauj cerēt, ka 2010. gadā nozare spēs dot ievērojamu ieguldījumu IKP pieauguma atjaunošanā.
Jau tagad tās ieguldījums ir būtisks – meža nozare kopā veido aptuveni 3,5% no IKP, kas ir vairāk nekā, piemēram, lauksaimniecība, un tajā strādā ap 4% darbaspēka. Kas īpaši nozīmīgi – nozare dod darba vietas reģionu iedzīvotājiem. Skatoties plašākā mērogā, koksnes produkti veido aptuveni desmito daļu Latvijas eksporta, taču patiesībā tās lomu eksportā var vērtēt vēl augstāk, jo atšķirībā no daudzām citām nozarēm tai nav jāimportē vairums izejvielu un materiālu produkta radīšanai. Savukārt tās radītajam produktam ir milzīgs potenciāls dažādu citu nozaru – mēbeļu ražošana, būvniecība, alternatīvi enerģijas ieguves veidi u.c. – attīstībā un dažādošanā.
Latvijas Kokrūpniecības federācijas prezidents Juris Biķis aicināja papētīt arī citu valstu pieredzi – piemēram, Somijas, kuras ekonomikā meža nozare spēlē būtisku lomu: tās attīstības stratēģiskie virzieni tiek noteikti institūcijā, kuru vada valsts premjerministrs. Viņš arī uzsvēra – kokapstrādes nozarē pēdējās desmitgadēs ievērojami pieaudzis tehnoloģiskais potenciāls, taču skaidrs, ka turpmākā nozares virzībā izšķiroši ir līdzsvara meklējumi starp mežu īpašnieku, industrijas pārstāvju un sabiedrības interesēm. „Cilvēki vienlaikus grib mežu un koka māju, – jādomā, kā abus šos mērķus sasniegt vienlaikus,” piebilda J.Biķis.
Domājot par nozares turpmāko attīstību, P.Strautiņš uzsvēra, ka patlaban visai sadrumstalota un neprognozējama ir privāto mežu īpašnieku darbība, kas kopumā nav orientēta uz nozares vajadzībām un attīstību: „Iespējams, risinājums varētu būt meža nozares vertikālā integrācija, lieliem mežu īpašniekiem apvienojoties kooperatīvos un tālāk – integrējoties ar pārstrādātajiem vai pašiem ieguldot tālākā produktu pārstrādē. Līdzīga sadarbība Zviedrijā nodrošina nozares ilgtspējīgu stratēģisko attīstību un stabilas koksnes cenas.”
Viņš arī uzskata – neskatoties uz to, ka kopš 90. gadu vidus ievērojami sarukusi bioloģiskā daudzveidība mežos, ir saskatāmas iespējas panākt gudrākus kompromisus starp saimnieciskajām un dabas aizsardzības interesēm, kas ļaus arī nākotnē Latvijas mežiem izcelties Eiropas mērogā ar to bioloģisko daudzveidību, vienlaikus nodrošinot kokapstrādes nozari ar izejvielām.
Tam piekrita arī Meža īpašnieku biedrības valdes priekšsēdētājs Arnis Muižnieks, kurš norādīja – meža īpašnieki jau sniedz ieguldījumu dabas vērtību saglabāšanā, saskaņā ar likumdošanas prasībām atstājot virsmās tā dēvētos ekokokus – atsevišķus nenocirstus kokus pēc galvenās cirtes veikšanas. Pēc viņa domām, Latvijā būtu nepieciešams precizēt vides aizsardzības prasības un saprātīgi tās sabalansēt ar tautsaimniecības attīstības iespējām: „Piemēram, ja inspektors atnāk pie meža īpašnieka un paziņo, ka šai mežā kāda reta putna ligzdas dēļ aizliegts izcirst kokus, – īpašniekam rodas vilinājums no šīm dabas vērtībām atbrīvoties. Bet varbūt tā vietā varētu atļaut veikt izlases cirti ziemā, kad tas putnus netraucētu?”
A. Muižnieks arī piekrita P. Strautiņa izteiktajam vērtējumam par salīdzinoši vājo tehnisko nozaru izglītību Latvijā un B2B (business to business) pārdošanas prasmju trūkumu izglītības sistēmā kopumā. Šīs nepilnības neapšaubāmi kavē tālāku kokrūpniecības nozares izaugsmi, bremzējot tās pārtapšanu par augstas pievienotās vērtības tautsaimniecības jomu, kurā tiek radīti daudzveidīgi galaprodukti un veicināts eksports.
Tieši eksporta potenciāls ir tas, kas iespējamajiem investoriem un finansētājiem tomēr liek skatīties uz kokrūpniecību kā uz ļoti perspektīvu nozari, kurā ir vērts ieguldīt. To uzsvēra arī DnB NORD Bankas Uzņēmumu apkalpošanas pārvaldes vadītājs Raimo Smukais, pēc kura domām, lai arī kreditēšana kopumā Latvijā patlaban ir stipri palēninājusies, tomēr nozares ar augstu eksportspēju, ievērojamu vietējo izejvielu bāzi un daudzveidīgu produktu klāstu, kas tiek arvien tehnoloģiski uzlabots un papildināts, neapšaubāmi ir pirmās, kurām ir iespēja saņemt finansējumu.
Eksporta nozīmi nozares nākotnes attīstībā īpaši atzīmēja arī Juris Biķis, kurš piebilda – ja vēlamies, lai mēs spētu eksportēt ne vien izejmateriālu, bet arī nozares produktus ar augstāku pievienoto vērtību, piemēram, mēbeles, – neapšaubāmi mūsu dizaineriem jāieklausās un jāņem vērā mērķa tirgu vēlmes. Pēc J. Biķa domām, Latvijas gadījumā tie ir divi galvenie virzieni – Skandināvija ar lakoniskākām dizaina prasībām un dabisku materiālu pielietojumu un Austrumu tirgus ar izsmalcinātākām un prasīgākām vēlmēm.
