Pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā, vairāk nekā seši miljoni iedzīvotāju ir bijuši spiesti doties bēgļu gaitās. Tie, kas bija frontes Ukraiņu pusē, devās uz Eiropu. Nozīmīgs transporta ceļš iet arī caur Latviju – no kara sākuma Latvijas Krievijas robežu šķērsojuši ap 60 000 ukraiņu, vēsta TV3 raidījums “Nekā personīga”.

Trīs kara mēnešu laikā brīvprātīgie ir izveidojuši bēgļu plūsmu koordinējošu sistēmu, ar pārvietošanās koridoriem, naktsmītnēm, transportu, lai karā cietušie cilvēki varētu nonākt Eiropā vai brīvajā Ukrainā. Nozīmīgs transporta ceļš iet arī caur Latviju. No kara sākuma Latvijas Krievijas robežu šķērsojuši ap 60 000 ukraiņu.

Krievijas karaspēks ar milzīgu pārspēku jau kara pirmajās nedēļās sāka ofensīvu Ukrainas Austrumos un Dienvidos, kur okupēja plašas teritorijas pie Harkovas. Ielencot un iznīcinot Mariupoli, agresors ieņēma teritorijas gar Azovas jūru līdz Hersonai, lai pa sauszemi savienotu Krieviju ar 2014.gadā anektēto Krimu.

Tuvojoties frontei, iedzīvotāji no šiem reģioniem bēga uz Ukrainas rietumiem. Taču ne visi paspēja. Krievi apšaudīja evakuācijas ceļus. Simtiem tūkstošu ukraiņu palika sabombardētajās pilsētās. Krievijas okupētajās teritorijās esošiem nav izvēles – viņu vienīgā iespēja aizbēgt no marodieriem, izvarotājiem un slepkavām kara zonā tikai caur agresorvalsti – caur Krieviju.

Caur Terehovas robežpunktu Latvijā no Krievijas ik dienu iebrauc līdz 500 Ukrainas pilsoņu. Tie pārsvarā ir cilvēki, kas bēg no kara, no Krievijas okupētās Ukrainas daļas.

Darbadienas vidū Terehovas Robežkontroles punktā ir ap desmit automašīnu. Pārsvarā pasažieru busiņi ar Ukrainas numuriem. Ir arī moldāvi, kam kara dēļ, tagad jābrauc apkārt Ukrainai. Cilvēki ar dokumentiem rokās gaida savu kārtu.

Robežsargi aizņemti ar dokumentu kontroli satiksmes autobusa Maskava – Rīga pasažieriem. Trešdaļa pasažieru ir izceļotāji no Ukrainas. Ukrainas pilsoņiem ar biometriskajām pasēm ieceļošana Eiropas Savienībā ir bez vīzas. Taču ne visiem bēgļiem tādas ir. Papīru sakārtošana prasa laiku.

“Lielākā daļa robežšķērsojošām personām, kuri brauc, ir Ukrainas pilsoņu iekšzemes pases. Un šeit prasās viņam jau vīzu. Sakarā ar to ir palielinājies mūsu loks, kam mēs izsniedzam vīzas, vai nu tagad mēs nodrošinām veidlapu izsniegšanu par legālu ieceļošanu Eiropas Savienībā. Tas drusciņ mums dod vieglāk to, paātrināti pabeigt visas procedūras,” pauda Valsts robežsardzes Terehovas robežkontroles punkta priekšnieka vietnieks Aleksejs Kakaulins.

Latvijas robežas pusē līdz iekļūšanai Eiropā bēgļiem jāgaida pāris stundas. Vēl piecas – sešas stundas viņi stāvējuši rindā Krievijā. Atšķirībā no bēgļiem, kas Latvijā iebrauc no Eiropas puses, te ir daudz vairāk tādu, kas paši pieredzējuši kara šausmas. Un vairāk vīriešu. Ukraina karaklausības vecumā esošos no valsts neizlaiž. No Krievijas okupētās daļas viņi tiek ārā. Ja nenokļūst filtrācijas nometnēs.

“Nekā personīga” uz robežas uzrunātie cilvēki nebija tik patriotiski noskaņoti, kā tie, kas Latvijā ieceļojuši no Ukrainas rietumiem.

Sergejs ir no Hersonas. Sākotnēji mēģinājis izceļot caur Ukrainas kontrolē esošo Mikolajivu, taču krievu armija nelaida. Tāpēc braucis caur Krimu. Viņš dodas uz Poliju pie sievas un bērniem: “Man tēvs bija krievs, es pats, sanāk esmu krievs, mamma ukrainiete, esmu pret to, kas notiek pie mums Ukrainā. Mēs protams, cilvēki, attāli… Mēs nezinām, kas notiek, un kas notika līdz karam, kāpēc tas viss notika. Es vispār gribu teikt, lai ir miers, lai cilvēki atjēdzas, mīlētu viens otru, būtu laimīgi.”

Uz “Nekā personīga” jautājumu, ar ko nodarbojās Hersonā, Sergejs atbild – bija skolotājs, strādāja ar bērniem.

Caur Terehovu uz rietumiem pārceļas arī Krievijā dzīvojošie ukraiņi. Kristīne un viņas radinieki vairākus gadus dzīvojuši un strādājuši Maskavā. Tagad sapratuši, ka tur palikt vairs nevar: “Tagad braucu pie radiniekiem uz Čehiju. Tālāk, tālāk skatīsimies. Gribētos, protams, nokļūt pie radiniekiem Ukrainā, bet pagaidām tas nav iespējams. Es, piemēram, esmu no Hersonas apgabala, tur, kur tagad nav iespējams nokļūt vispār.”

Uz Čehiju pie brālēna dodas 19 gadus vecais Ivans ar ģimeni. Vecākiem, māsām un vecmāmiņu. Viņiem bijusi lauku saimniecība Harkivas apgabalā pie Ternavas ciema, tieši pie robežas ar Krieviju. Sākumā ienākusi okupācijas armija, pēc tam ukraiņiem izdevies ciematu daļēji atkarot, bet Ivana māja palikusi okupētajā pusē: “Mums karavīri teica, ka jābrauc prom, citādi mēs esam nāvei nolemti. Mums divus mēnešus klusums bija. Pie mums bija krievu karavīri, bet viņi nevienu neaiztika. Nezinu cik viņu bija, bet ļoti maz. Tad viņi aizbrauca. Tad ienāca Ukraina, un sākās bombardēšana. Mums sanāk, ciems Ternova, tur lauki un uzreiz Krievija. Un sākās šausmas vienkārši. Es stāvēju pagalmā, sarunājos ar kaimiņieni. Un šāviņš atlidoja mana drauga pagalmā, kas man pretim dzīvo. Tad sākās bombardēšana. Mēs ar māsu un vecmāmiņu aizskrējām uz pagrabu. Es sapratu, ka šāviņš atlidoja pie mana drauga. Es aizgāju pie viņa, bet viņš miris.

Ivana ģimeni filtrācijas nometnē neievietoja. Krievu drošībnieki iztaujājuši, pārbaudījuši mantas un palaiduši. Arī pie Latvijas robežas Krievu robežsargiem neesot bijusi liela interese par viņiem.

Robežpunkta tuvumā dežurē vairāki mikroautobusi ar Ukrainas numuriem. Gaida tautiešus, lai nogādātu uz Varšavu. Viņiem tas ir bizness. Cena esot ap 150 eiro. Ne visi to var atļauties. Divus mēnešus bēgļus vadā Ivans.

“Nekā personīga”: Cik cilvēkus jūs jau esat pārvedis?

Ivans, bēgļu transportētājs: Nu kādus 300 cilvēkus esmu pārvedis jau.

“Nekā personīga”: Vai nav smagi, ka jūs redzat tos cilvēkus..

Ivans, bēgļu transportētājs: Smagi, smagi, bet ko darīt? … Sirds sāp, bet ko darīt?

Bēgļi ceļā pavada līdz divām nedēļām,. Lielākais palīgs tiem ir sarakstes sociālajos tīklos. Tur var atrast padomus, naktsmājas un transportu. Trīs mēnešu laikā izveidojusies koordinēta palīdzības sistēma. Voluntieri ir gan Krievijā dzīvojošie ukraiņi, gan progresīvā krievu jaunatne.

No okupētajām Ukrainas teritorijām bēgļi vispirms nonāk Krievijas pierobežas pilsētās. Pēc tam lielākā daļa ar voluntieru palīdzību nokļūst Sanktpēterburgā un Maskavā. No Pēterburgas viņi dodas uz Narvu. No Maskavas satiksme iet uz visiem Igaunijas un Latvijas robežpārejas punktiem. Tālāk viņu ceļš ved uz Poliju un Vāciju vai Čehiju. Latvijā paliek neliela daļa.

Ukrainas cilvēki brauc gan ar sabiedrisko transportu, gan organizētos autobusos, gan ar brīvprātīgo busiņiem vai vieglajām mašīnām. Latvijas brīvprātīgie pierobežā ir ciešā kontaktā ar Krievijas kolēģiem. Katrai grupai tiek meklētas naktsmājas, transports un ēdināšana. Īsajam laikam, ko viņi pavada Latvijā.

Biedrības ”Gribu palīdzēt bēgļiem” brīvprātīgā transporta koordinatore Agnese Lāce pauda: “Viena no būtiskākajām palīdzībām, ne tikai no brīvprātīgajiem, bet arī no valsts un pašvaldībām ir tranzīts, tās ir īstermiņa naktsmītnes, tas ir reģionālais bezmaksas transports, kas ir ļoti svarīgs un ko mēs ceram, ka tas tā arī saglabāsies.”

Pierobežas pašvaldībās jau esot izveidotas īslaicīgas nakšņošanas vietas, bet tiem, kas no robežas iebrauc Rīgā, sabiedriskās organizācijas meklē vietas hosteļos. Agnese Lāce cer, ka arī Rīgā izdosies izveidot īslaicīgas apmešanās vietas, jo patlaban nav nekādu pazīmju, ka bēgļu plūsma no Krievijas okupētajām teritorijām varētu būtiski samazināties.