Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrība (LIZDA) vērsusies pie Saeimas frakcijām, kā arī pie parlamenta Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas, lūdzot deputātus iesniegt Izglītības likumā grozījumu, kas noteiktu, ka valsts, pašvaldību un valsts augstskolu izglītības iestādes no izglītības iestādes dibinātāja līdzekļiem kā papildus atbalsu var pedagogiem noteikt veselības apdrošināšanas polisi, kuras prēmija nedrīkst pārsniegt normatīvajos aktos par iedzīvotāju ienākuma nodokli noteikto apmēru.
Šobrīd Izglītības likuma 52.panta pirmajā pirmā daļā noteikta iespējamā papildus atlīdzība pedagogam, tajā skaitā, veselības apdrošināšana, kuras prēmija nedrīkst pārsniegt pusi no normatīvajos aktos par iedzīvotāju ienākuma nodokli noteikto apmēru, kas ir 213, 43 euro.
Līdz 2022.gada 1.jūlijam, kad stājās spēkā 2021.gada 16.novembra likums “Grozījumi Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likumā”, ierobežojums šādā apmērā bija noteikts arī visiem darbiniekiem un amatpersonām, uz kuriem attiecas Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likums. No 2022.gada 1.jūlija spēkā stājās Atlīdzības likuma 37.panta otrā daļa šādā redakcijā: “(2) Amatpersonas (darbinieka) veselības apdrošināšanas prēmija nedrīkst pārsniegt normatīvajos aktos par iedzīvotāju ienākuma nodokli noteikto apmēru. Ja apdrošināšanas prēmija pārsniedz minēto apmēru, amatpersona (darbinieks), izņemot šā panta piektajā un 5.1 daļā minētās amatpersonas (darbiniekus), sedz prēmiju starpību.”, palielinot iespējamo veselības apdrošināšanas prēmijas summu no 213,43 euro uz 426,86 euro.
Atlīdzības likuma grozījumu anotācijā tika norādīts šāds pamatojums: “Likumprojekts paredz, ka amatpersonai (darbiniekam), kurš nav pakļauts dzīvības vai veselības apdraudējumam, turpmāk veselības apdrošināšanas prēmija nedrīkstēs pārsniegt normatīvajos aktos par iedzīvotāju ienākuma nodokli noteikto apmēru. Šobrīd spēkā esošais regulējums (Likuma 37. panta otrā daļa) paredz, ka amatpersonas (darbinieka) veselības apdrošināšanas prēmija nedrīkst pārsniegt normatīvajos aktos par iedzīvotāju ienākuma nodokli noteikto apmēru, turklāt amatpersonai (darbiniekam), kurš nav pakļauts dzīvības vai veselības apdraudējumam, veselības apdrošināšanas prēmija nedrīkst pārsniegt pusi no normatīvajos aktos par iedzīvotāju ienākuma nodokli noteiktā apmēra. Ievērojot to, ka darbinieku slimošana negatīvi ietekmē ne tikai privāta sektora, bet arī valsts pārvaldes izaugsmes iespējas, kā arī to, ka veselības aprūpes izmaksas (tai skaitā, profilaktisko izmeklējumu, ambulatorās rehabilitācijas u.c.) ir augstas un bieži arī valsts apmaksāto veselības aprūpes pakalpojumu pieejamība ir ierobežota (jārēķinās ar ilgu gaidīšanas laiku), nepieciešams noteikt, ka valsts un pašvaldības iestāde, ja tai ir iespēja, var savām amatpersonām (darbiniekiem) segt arī augstākas veselības apdrošināšanas prēmijas (nepārsniedzot normatīvajos aktos par iedzīvotāju ienākuma nodokli noteikto apmēru).”
LR Satversmes 91.pants nosaka: “Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas.”
Satversmes tiesa ir norādījusi (Satversmes tiesas 2019. gada 2. maija sprieduma lietā Nr. 2018-14-01 15.1.punkts.): “Satversmes 91.panta pirmajā teikumā expressis verbis noteikta cilvēku vienlīdzība likuma un tiesas priekšā. Taču šajā Satversmes normā ietvertā vienlīdzības principa saturs ir plašāks. No vienlīdzības principa izriet prasība nodrošināt vienādu attieksmi pret personām, kas atrodas vienādās un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmās faktiskajās situācijas. Proti, vienāda attieksme ir nodrošināma ne tikai pret dažādām personām, kas ietilpst vienādās un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmās grupās. Atbilstoši vienlīdzības principam arī vienai un tai pašai personai, nonākot vienādās un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmās faktiskajās situācijās, jābūt pakļautai vienādai attieksmei. Citiem vārdiem: ja divas faktiskās situācijas no tiesiskā viedokļa ir uzskatāmas par vienādam un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmām situācijām, tad likumdevējam atbilstoši vienlīdzības principam attiecībā̄ uz abām šīm situācijām jānosaka vienāds tiesiskais regulējums.”
Arī Darba likuma 7.panta pirmā daļa nosaka, ka ikvienam ir vienlīdzīgas tiesības uz darbu, taisnīgiem, drošiem un veselībai nekaitīgiem darba apstākļiem, kā arī uz taisnīgu darba samaksu.
“Pedagogi ir valsts vai pašvaldības institūciju darbinieki, tāpat kā darbinieki un amatpersonas, uz kurām attiecas Atlīdzības likums, tādēļ attiecīgajai valsts vai pašvaldības institūcijai ir jāspēj nodrošināt vienlīdzīga attieksme gan pret nodarbināto, kas ir pedagogs, gan pret nodarbināto, kas ir darbinieks vai amatpersona, uz kuru attiecas Atlīdzības likums. Šobrīd ir radusies situācija, kad likums nosaka nevienlīdzīgu attieksmi pret vienādās un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmās faktiskajās situācijā,” pauž LIZDA.
Pamatojoties uz augstākminēto, LIZDA lūdz rast iespēju iesniegt priekšlikumu grozījumiem Izglītības likumā, lai nodrošinātu vienlīdzīgu attieksmi pret darbiniekiem, kas tiek finansēti no valsts budžeta līdzekļiem un kuri pēc būtības atrodas vienādās un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmās situācijās.
