Latvijas ekonomikas agonija gaidāma, tuvojoties 2020. gadam

20. decembrī Saeimas vairākums nobalsoja nemainīt darba attiecību un nodokļu-ienākumu līdzsvaru trešdaļai Latvijas darbaspējīgo iedzīvotāju, atsakoties no obligāta sociālā «galvas nodokļa» katram strādājošajam. Saeimas tribīnē viens no Vienotības līderiem – Edvards Smiltēns – demonstrēja Latvijas dzimuma un vecuma piramīdu, parādot, ka pašlaik darbaspējas vecumā nonāk tā paaudze, par kuras laišanu pasaulē Latvijas ģimenēm bija jāpieņem lēmums PSRS sabrukuma izraisītās ekonomiskās krīzes vistrakākajā brīdī, raksta NRA.lv.

PSRS sabrukuma izraisītā ekonomiskā krīze Latvijā izpaudās daudz spēcīgāk nekā nesen piedzīvotā 2009. gada krīze (mīnus 20% no IKP). Latvijas IKP kritums no 1990. gada līdz 1993. gadam bija aptuveni 50%. Tāpēc arī tik katastrofālas krīzes izraisītās demogrāfiskās sekas ir ļoti līdzīgas pasaules karu demogrāfiskajām sekām.

Līdz šim Latvijā darbaspēka atražošanu uzturēja paaudze, kas piedzima Trešās atmodas laikā, bet tagad to ir jānomaina divdesmitā gadsimta deviņdesmito gadu skaitliski nelielajai paaudzei. Kā tas izskatās realitātē? No 2017. gada 1. janvāra pensionēšanās vecums ir 63 gadi. 2016. gada laikā 23,4 tūkstoši cilvēku sasniedza 63 gadu (pensijas) vecumu, savukārt, ja pieņemam par ienākšanu darbaspējas vecumā 18 gadu slieksni, tad 2016. gada laikā tikai 16,4 tūkstoši cilvēku sasniedza 18 gadu vecumu Tas nozīmē, ka, neņemot vērā mirstību un migrāciju, viena gada laikā to cilvēku kopskaits, kas ietilpst grupā 18-62 gadi, samazinājās par septiņiem tūkstošiem.

Kādas ekonomiskās sekas izraisīs Latvijas iedzīvotāju skaita tālāka samazināšanās?

Iedzīvotāju skaits Latvijā samazinās par aptuveni 28 tūkstošiem gadā. Aplūkosim, kā mainās iedzīvotāju skaits trijās vecuma grupās: bērnu un jaunu cilvēku grupā, darbaspējas vecuma cilvēku grupā un pensionāru grupā.

Darbaspējas vecums vēl nenozīmē, ka cilvēki obligāti strādā. Liels skaits iedzīvotāju pārtrauc strādāt labu laiku pirms 63. dzimšanas dienas, jo ir profesiju grupas ar agrāku pensionēšanos, daudziem līdz ar vecumu rodas veselības problēmas utt. Tajā pašā laikā daudzi tupina strādāt arī pēc pensijas vecuma sasniegšanas. Savukārt 18 gadu slieksnis nenozīmē, ka ikviens uzreiz iekļausies darba tirgū. Kad jaunietis kļūst 18 gadus vecs, tas Latvijā parasti vēl nav pabeidzis vidējo vai profesionālo izglītības iestādi. Turklāt tie, kas izvēlas studēt augstākajās mācību iestādēs, darbaspēka grupā iekļausies 22-24 gadu vecumā. Ņemot vērā Rīgā izplatīto tendenci uz pirmo klasi sūtīt nevis septiņu, bet astoņu gadu vecumā (tā vecākiem ir daudz ērtāk un vieglāk), liela daļa jauniešu vidusskolu pabeigs divdesmit gadu vecumā, bet darba tirgū iesaistīsies tikai 25 gadu vecumā.

Cilvēku skaits darbaspējas vecumā var samazināties trīs faktoru iespaidā: mirstības, migrācijas dēļ, kā arī tāpēc, ka jauniešu skaits, kas iekļūst darbaspējas vecumā, ir mazāks par to cilvēku skaitu, kas novecojot pāriet pensijas vecumā. Visu šo triju faktoru iespaidā pēdējo astoņu gadu laikā iedzīvotāju skaits darbaspējas vecumā samazinās.

2008. gadā Latvijā dzīvoja 1161 tūkstotis iedzīvotāju, kuri bija vecumā starp 25 un 64 gadiem. 2016. gada 1. janvārī Latvijā dzīvoja tikai 1082 tūkstoši iedzīvotāju, kuri bija šajā vecumā.

Pēdējo astoņu gadu laikā iedzīvotāju skaits aktīvajā vecumā (starp 25 un 64 gadiem) ir samazinājies par 80 tūkstošiem. Šajā vecuma grupā iedzīvotāju skaits samazinās vidēji par desmit tūkstošiem gadā.

2008. gadā Latvijā dzīvoja 386 tūkstoši iedzīvotāju, kuri bija vecāki par 65 gadiem. Šajā vecuma grupā pēdējo astoņu gadu laikā ievērojamas pārmaiņas nav notikušas.

2016. gadā Latvijā dzīvoja gandrīz tikpat – 387 tūkstoši – šīs vecuma grupas iedzīvotāju.

Daudz nozīmīgākas izmaiņas ir notikušas bērnu un jaunu cilvēku vecuma grupā. Tieši šajā grupā ir vērojamas krīžu un posta laiku sekas – atteikšanās no bērnu laišanas pasaulē. 2008. gadā Latvijā bija 645 tūkstoši iedzīvotāju, kuri bija jaunāki par 25 gadiem, bet 2016. gada 1. janvārī Latvijā bija vairs tikai 500 tūkstoši iedzīvotāju, kuri bija jaunāki par 25 gadiem.

Astoņu gadu laikā bērnu, jauniešu un jaunu cilvēku skaits samazinājās par 145 tūkstošiem jeb vidēji – par 18 tūkstošiem gadā. Tendence, ka arvien mazāk paliek bērnu, jauniešu un jaunu cilvēku, nozīmē, ka arvien mazāks cilvēku skaits iekļausies darbaspējīgo cilvēku vecuma grupā, un tas nozīmē, ka arvien mazāks būs nodarbināto un ekonomiski aktīvo cilvēku skaits.

Ja darbaspējas vecuma cilvēku skaits kādā valstī sāk samazināties, tad tas neglābjami ietekmēs arī ekonomiskos rādītājus. Ja samazinās ekonomiski aktīvo jeb tādu iedzīvotāju skaits, kas spēj ģenerēt ekonomisko labumu un vairot valsts bagātību, tad, neatkarīgi no tā, ko mēs mērām – IKP, nacionālās bagātības izmaiņas vai citu indikatoru -, samazinās valsts ekonomikas apjoms.

Darbaspējas vecuma cilvēku skaita samazināšanās nozīmē, ka atbilstoši samazināsies arī valsts ekonomiskais potenciāls. IKP pieaugs tikai tad, ja valsti pametīs bezdarbnieki, kuri daļu no saviem ārzemēs gūtajiem ienākumiem sūtīs mājās palikušajiem. Darbaspēka eksports palielina kopējo IKP. Taču gadījumos, kad darbaspējīgo skaita samazināšanās notiek paaudžu nomaiņas rezultātā, nekāda darbaspēka eksporta nav, un tas nozīmē, ka samazināsies kopējā IKP masa.

Ekonomikai ļoti bīstama ir strauja darbaspējīgo skaita samazināšanās, ja to neizraisa darbaspēka eksports. Ja šāda procesa gaitā iedzīvotāju ienākumi paliks nemainīgi, tad darbaspējīgo skaita samazināšanās izpaudīsies kā mazāka nodokļu masa, mazāki ienākumi visiem biznesiem kopumā un mazāki jaunradītās bagātības apjomi. Kad parādās šādas tendences, tad no biznesa vadības viedokļa ir racionāli samazināt, nevis palielināt investīciju apjomus. Šādi secinājumi ir izteikti Latvijas Bankas makroekonomiskajā apskatā 2016. g. decembrī: «Pēdējo gadu laikā esam novērojuši stagnāciju daudzās nozīmīgās jomās – investīcijas samazinās, eksports buksē, kreditēšana saglabājas vāja. Latvijai neveicas ar ES fondu apgūšanu, kas ir norāvis «stopkrānu» mūsu tautsaimniecības izaugsmei.

Latvijas ekonomikā investīcijas ir zemākajā līmenī (16% no IKP), kāds pieredzēts kopš iestāšanās ES. Turklāt tas nav vien rezultējies ārējās vides neskaidrības dēļ, jo esam arī zemākajā galā ES valstu vidū.»

Ilgtermiņa prognoze nākamajiem 30 gadiem

Ja vēsturiskās tendences turpināsies nākotnē, kādas pārmaiņas var prognozēt pēc desmit, divdesmit vai trīsdesmit gadiem?

2008.-2016. gada perioda vecumgrupu skaitliskās izmaiņas rāda, ka bērnu un jaunu cilvēku kopskaits samazinās ievērojami lielākos tempos nekā darbaspējīgā vecuma grupas iedzīvotāju skaits, bet pensijas vecuma ļaužu skaits ir relatīvi stabils.

Ja mēs bērnu un jaunu cilvēku kopskaita prognozēšanai izmantotu lineāru modeli, tad iedzīvotāju skaitam vecuma grupā starp 0 un 24 gadiem būtu jāsasniedz nulle laika posmā starp 2037. un 2050. gadu. Šāds rezultāts matemātiski ir pareizs, bet nekorekts pēc būtības. Saglabājoties noteiktam darbaspējas vecuma iedzīvotāju skaitam, bērnu un jauniešu skaits stabilizēsies pie kaut kāda, pašlaik vēl nezināma, līmeņa. Iedzīvotāju skaita, darbaspējas vecuma iedzīvotāju skaita un ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaita ilgtermiņa prognoze ir atkarīga no pieņēmuma, vai dzimstība stabilizēsies 2014.-2016. g. līmenī vai arī pāries lēnā lejupslīdē.

Pieņemsim, ka bērnu skaits vecuma grupā no nulles līdz četriem gadiem stabilizēsies un tālākā nākotnē paliks 2016. gada līmenī. Pieņemsim, ka jau no 2017. gada migrācijas saldo būs nulle (iebraukušo un izbraukušo iedzīvotāju skaita starpība būs nulle) un migrācijas saldo būs proporcionāls visām vecuma grupām. Pieņemsim, ka mirstība katrā vecuma grupā turpmākajos gados būs tāda pati kā 2015. gadā. Šeit ir jāatgādina, ka Latvijas pieaugušo iedzīvotāju mirstība pieaug, iedzīvotājiem novecojot. Vecuma grupā 25-29 gadi piecu gadu laikā nomirst 0,58% no visiem šajā vecuma grupā esošajiem iedzīvotājiem. Vecuma grupā 55-59 gadi piecu gadu laikā nomirst 5,67 % no visiem šajā grupā ietilpstošajiem, bet vecuma grupā 60-64 gadi piecu gadu laikā nomirst jau 8,4% no visiem ļaudīm.

Šādus aprēķinus var veikt ikviens, jo visi skaitļi ir pieejami CSP mājaslapā. 2015. g. Latvijā 25-64 gadu vecuma grupā bija 1091 tūkstotis iedzīvotāju. Ja turpmāk nosauktie nosacījumi piepildīsies, tad 2020. gadā vecuma grupā 25-64 gadi Latvijā dzīvos 1070 tūkstoši iedzīvotāju.

Pēc 2020. gada iedzīvotāju skaits samazināsies daudz straujāk.

2025. gadā tie būs 1001 tūkstotis, 2030. gadā – 938 tūkstoši,

2035. gadā – 904 tūkstoši,

2040. gadā – 864 tūkstoši,

2045. gadā – 833 tūkstoši, bet

2050. gadā vairs tikai 798 tūkstoši.

Lai no kopējā iedzīvotāju skaita attiecīgajā vecuma grupā pārietu uz ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaitu, ir jāņem vērā, ka dažādās iedzīvotāju vecuma grupās ir atšķirīgs ekonomiski aktīvo iedzīvotāju īpatsvars.

2015. g. vecuma grupā no 25 līdz 64 gadiem Latvijā bija 882 tūkstoši ekonomiski aktīvo iedzīvotāju. Vislielākais ekonomiski aktīvo iedzīvotāju īpatsvars 2015. g bija vecuma grupā 45-54 gadi – 87,3%, vismazākais (65,3%) bija vecuma grupā 55-64 gadi. Ja ekonomiski aktīvo iedzīvotāju proporcija pa vecuma grupām nākotnē saglabāsies tāda, kāda tā bija 2015. g., tad 2020. gadā Latvijā vecuma grupā no 25 līdz 64 gadiem būs 862 tūkstoši ekonomiski aktīvie iedzīvotāju. 2045. gadā ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaits samazināsies līdz 664 tūkstošiem, bet 2050. g. – līdz 639 tūkstošiem.

Ja ņemam vērā jau minētos prognozes parametrus, tad dramatisks ekonomiski aktīvo iedzīvotāju sarukums sāksies no 2020. gada. Ja no 2020. gada un nākamos desmit gadus vidējie ienākumi (vai IKP) uz vienu iedzīvotāju nepalielināsies vismaz par 2% katru gadu, tad var prognozēt kopējās IKP masas (nacionālās bagātības) samazinājumu. Pat pie visoptimistiskākā scenārija Latvijā ir prognozējams nozīmīgs ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaita samazinājums. Latvijas valsts sabrukums sāksies ap 2030. gadu.

Cik ticama ir šāda prognoze?

Prognozes aprēķini balstījās uz pieņēmumu, ka no 2017. gada 1. janvāra migrācijas saldo būs nulles līmenī – aizbraucēju skaits būs vienāds ar atbraucēju skaitu. Diemžēl laika posmā no 2012. līdz 2015. gadam migrācijas saldo bija negatīvs. Latvijas kopējais iedzīvotāju skaits tikai migrācijas rezultātā šajā laikā samazinājās vidēji par 10 000 iedzīvotājiem katru gadu.

Kā liecina CSP dati, migrācija nav proporcionāla visās iedzīvotāju vecuma grupās. Vecuma grupā no 8 līdz 17 gadiem no tiem iedzīvotājiem, kas Latvijā bija piedzimuši un šeit nodzīvoja pirmo dzīves gadu, Latvijā vairs nedzīvo (nav reģistrēti) vidēji 6% no visiem bērniem un jauniešiem. No tiem jauniešiem, kuri Latvijā piedzima un nodzīvoja šeit pirmo dzīves gadu un kuri 2016. gadā sasniedza 18-20 gadu vecumu, Latvijā vairs neuzturas 11-17%. Vecuma grupā 21-23 gadi Latvijā vairs neuzturas viena piektā daļa no visiem, kas šeit piedzima un uzauga, bet vecuma grupā
25-26 gadi Latvijā neuzturas gandrīz trešā daļa no visiem šeit uzaugušajiem jaunajiem cilvēkiem. No tā ir jāsecina, ka migrācija visvairāk skar darbaspējas vecuma grupas iedzīvotājus. No Latvijas aizbraukušo cilvēku skaits lēcienveidīgi pieaug, mainoties vecumiem, kad vidēji tiek pabeigti svarīgākie izglītības posmi – vidusskola, bakalaura (maģistra) grāda vai koledžas diploma saņemšana.

Ja migrācijas apjoms stabilizēsies 2012.-2015. gada līmenī un migrācijas procesos iesaistīsies galvenokārt izglītību ieguvušie jaunieši (turpināsies 2012.-2015. gada tendences), tad valsts ekonomikas sabrukums sāksies vēl agrāk.

Turklāt arī šīs aplēses ir ar optimisma devu, jo iedzīvotāju skaits jebkurā no datu bāzēm – CSP vai RAIM – ataino deklarēto (nevis fiziski konkrētajā teritorijā dzīvojošo) cilvēku skaitu. Līdz ar to visi no šī skaitļa atvasinātie rādītāji ir jāvērtē kā visai aptuveni. Ikviens rādītājs par iedzīvotāju skaitu vai no tā atvasināts lielums ir jāuztver kā aptuvens, kur precizitāte ir noskaidrojama, tikai veicot papildu pētījumus.

Līdzīgus rezultātus ir ieguvusi Ekonomikas ministrija, kuras sagatavotajā informatīvajā ziņojumā par darba tirgus vidēja un ilgtermiņa prognozēm 2016. gada jūnijā (94. lpp.) ir teikts: «Saskaņā ar demogrāfijas prognozēm iedzīvotāju skaits Latvijā līdz 2022. gadam var samazināties par vairāk nekā
60 tūkst., pie tam darbaspējas vecumā iedzīvotāju skaits samazināsies straujāk nekā kopējais iedzīvotāju skaits. Galvenais iedzīvotāju skaita samazināšanās iemesls gan vidējā, gan ilgtermiņā būs iedzīvotāju novecošanās, kā rezultātā palielināsies starpība starp dzimstības un mirstības rādītājiem. Ņemot vērā negatīvās demogrāfijas tendences, darbaspēka trūkums nākotnē var kļūt par nozīmīgu šķērsli izaugsmei.»

Tātad, lai kādu prognožu modeli izvēlētos, lai cik emocionālus izteicienus mēs lietotu, «darbaspēka trūkums nākotnē var kļūt par nozīmīgu šķērsli izaugsmei».

Risinājums – paaugstināt pensijas vecumu un saīsināt mācības vidusskolā

Formāli pareizie soļi, lai nedaudz stabilizētu (bet ne novērstu) ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaita samazinājumu, ir pensijas vecuma paaugstināšana. Latvijā pakāpeniski pensijas vecums tiek paaugstināts līdz 65 gadiem (Vācijā, visticamāk, būs jāveic reforma, lai pensijas vecumu paaugstinātu līdz 71 gadam). Taču Latvijas pensijas vecuma attālināšanas iespējamo pienesumu nevajadzētu pārvērtēt. Latvijā mūža ilgums ir daudz īsāks nekā Vācijā. Paaugstinot pensijas vecumu, darba tirgū tiek atstāta iedzīvotāju vecuma grupa ar ļoti augstu mirstību, saslimstībām un ierobežotām darba spējām.

Vidusskolas mācību ilguma samazināšana par vienu gadu (tam ir ļoti racionāls ekonomisks pamats) varētu pagarināt darbaspējīgo iedzīvotāju darba mūžu. Tomēr, ja saglabātos 2012.-2015. g tendences, tad īsāks laiks vidusskolas apmācībā nozīmētu, ka jaunieši iekļautos migrācijā par vienu gadu agrāk un līdz ar to ar šādu vienreizēju akciju varētu uz aptuveni tikai diviem gadiem atbīdīt strauju darbaspējas vecuma iedzīvotāju skaita sarukuma sākumu.

Vienotības politiskie līderi izsaka idejas vēl vairāk iesaistīt darba tirgū darbaspējas vecuma cilvēkus. Ideja piespiest ikvienu, pat uz dažam stundām nedēļā nodarbinātu cilvēku, veikt sociālās iemaksas 140 eiro apjomā katru mēnesi varētu mudināt pāriet no pusslodzes vai nepilnas darba nedēļas uz pilnu slodzi. Taču šādi politiskie eksperimenti atdursies pret dabiskiem šķēršļiem. Liela daļa no tiem, kas skaitās ekonomiski neaktīvi, patiesībā audzina bērnus un rūpējas, lai nākotnē, pēc desmit vai divdesmit gadiem, vispār būtu kam ienākt darba tirgū.

Lai kā pēc tā alktu Vienotības nodokļu iekasēšanas teorētiķi, Latvijas ekonomikas nākotnes problēmas nav atrisināmas, piespiežot ikvienu, pat uz dažam stundām nedēļā nodarbinātu cilvēku veikt sociālās iemaksas 140 eiro apjomā katru mēnesi. Šāda ierosme Latvijas valsts sabrukuma problēmu neatrisinātu, bet ļautu agoniju nedaudz paildzināt. Protams, tikai tajā gadījumā, ja pilnīgi visi iedzīvotāji «nostātos miera stājā» un visi kā viens pildītu Vienotības nodokļu teorētiķu ultimātus.

Starp tiem, kas ir darbaspējas vecumā, bet nav darba tirgū, ir arī invalīdi, personas ar ierobežotām darba spējām utt.

Liela Latvijas ekonomikas problēma ir tas, ka daudzi iedzīvotāji ir ģeogrāfiski nemobili. Sezonas darbs un dzīvesvieta lauku apvidos kavē efektīvāku iekļaušanos darba tirgū. Atalgojumam ir jābūt tik lielam, lai līdztekus tas kompensētu transporta izdevumus un zudumus no atteikšanās uzturēt pusnaturālu saimniecību. Turklāt Latvijas sabiedriskā transporta sistēma ārpus lielajām pilsētām neveicina darbaspēka mobilitāti.

Risinājums: veicināt Āfrikas un Āzijas ieceļotāju imigrāciju

Diemžēl Latvijai nav iekšēju resursu, lai bez migrācijas palīdzības stabilizētu darbaspējīgo cilvēku skaitu.

Līdz ar to ir jāsecina, ka, ja nav iespējams piespiest Latvijas ekonomiski aktīvos iedzīvotājus strādāt daudz vairāk, nepaaugstinot darba samaksu, tad ekonomiku varētu glābt darbaspējīgu ieceļotāju piesaiste no trešās pasaules valstīm.

Lai Latvijā saglabātos nemainīgs ekonomiski aktīvo iedzīvotāju potenciāls, no 2017. gada 1. janvāra, vienlaikus apturot jauniešu aizceļošanu uz ārzemēm, nākamo trīsdesmit gadu laikā Latvijai būtu jāuzņem vismaz 200 tūkstoši ekonomiski aktīvu iebraucēju – vidēji 7000 iebraucēju gadā.

Ja migrāciju apturēt neizdodas, tad no 2020. g Latvijai būtu jāuzņem vidēji 30 tūkstoši cilvēku gadā (darbaspējīga vecuma cilvēki kopā ar viņu ģimenes locekļiem, bērniem u.c.).

Līdzīgus ieteikumus izsaka Latvijas Ekonomikas ministrija: «Sagaidāms, ka līdz 2022. gadam iedzīvotāju imigrāciju galvenokārt noteiks Latvijas valsts piederīgo atgriešanās dzimtenē, savukārt pēc 2022. gada repatriācijas plūsmas pakāpeniski samazināsies un arvien lielāku lomu ieņems imigranti no citām ES valstīm un trešo valstu pilsoņi.» (Informatīvais ziņojums par darba tirgus vidēja un ilgtermiņa prognozēm: 2016. gada jūnijs, 54. lpp.)

Taču tad ir jāatbild uz jautājumu, kādas ir Latvijas iespējas papildus piesaistīt vismaz desmit tūkstošus ekonomiski aktīvu cilvēku katru gadu, nodrošinot, lai šie cilvēki Latvijā paliktu nodarbināti ilgāku laiku?

Par enerģiskākajiem un darbaspējīgākajiem migrantiem no trešās pasaules valstīm cīnīsies citas attīstītās valstis, īpaši ES valstis ar līdzīgu demogrāfisko struktūru kā Latvijai.

Vācijā veiktās demogrāfiskas aplēses liecina, ka, lai stabilizētu ekonomiski aktīvo cilvēku skaitu, nākamos trīsdesmit gadus Vācijai būs jāuzņem vidēji 400 tūkstoši darbaspējīgo cilvēku katru gadu. Visticamāk, ka Vācijas valdības dīvainā izturēšanās 2015. gada bēgļu krīzes laikā (aicinot visus bēgļus doties uz Vāciju) bija savdabīgs stresa tests, lai pārbaudītu, cik gatava ir Vācija katru gadu absorbēt gandrīz miljonu iebraucēju. 400 tūkstoši darbaspējīgo kopā ar viņu ģimenes locekļiem būs vismaz viens miljons iebraucēju katru gadu.

Taču kādas gaisa pilis ar migrantu uzņemšanu var būvēt Latvija? Kas motivēs palikt Latvijā trešās pasaules migrantu, tiklīdz tas būs apguvis kvalifikāciju un valodas? Latvijas algas? Tās ir zemākās Eiropā! Pat no Sīrijas bēgļiem, kurus uzņēma Latvija, visi (visi!), tiklīdz tie saņēma ceļošanai derīgus papīrus, aizbēga no Latvijas. Turklāt Latvijas uzņēmumu pieredze ar t.s. bēgļu nodarbinātību ir tik negatīva, ka šāds risinājums optimismu nevairo.

Pašreizējais algu līmenis Latvijā ieskicē relatīvi nelielu valstu kopu, kuru nabadzīgākos ceļot gribētājus varētu iekārdināt Latvijas ekonomiskie apstākļi – Afganistāna, Pakistāna, Bangladeša, tad Āfrikas nabadzīgākās valstis (Mali, Čada, Centrālāfrika u.c.), varbūt Moldova, Ukraina u.c.

Nosvinam simtgadi un «slēdzam» valsti!

Taču pašreizējai poliskajai elitei, kura ir «norullējusi» Latviju līdz valsts sabrukuma slieksnim, citu ideju nemaz nav. Nosvinam simtgadi un tad slēdzam valsti vai pārveidojam Latviju kā pagaidu pieturvietu trešās pasaules migrantu ceļā uz bagātākām Eiropas valstīm! Turklāt ir cerība, ka notiek kāds globāls satricinājums un pašreizējā politika izvairīsies no atbildības par savu sastrādāto, noveļot vainu Trampa, Kremļa vai kārtējā Parex virzienā.

Iztēlosimies Titānika katastrofu. Pasažieru kuģis ir sadūries ar aisbergu, ir milzīga sūce, un kuģis grimst. Vienotības teorētiķi dodas uz nabadzīgāko pasažieru klāju (kurus turēja ieslēgtus, lai, glābjot bagātos pasažierus, neizceltos panika) un pieprasa ikvienam nabadzīgajam pasažierim tūdaļ atdot pusi no naudas, kas ir šo cilvēku rīcībā, solot par iekasēto maksu sākt būvēt glābšanas laivas.

Secinājumi ir nepatīkami. Pašreizējā valsts pārvalde, pensiju, veselības aizsardzības un izglītības sistēmas ir nepiemērotas nākotnes demogrāfiskajai struktūrai. Radikālas pārmaiņas ir neizbēgamas.

Kādiem ir jābūt sabiedrības mērķiem?

Esošā sistēma neturpināsies ilgi. Tā būs jāmaina. Jautājums ir par to, vai pārmaiņas tiks uzspiestas no augšas ar represīvām metodēm, vai arī pārmaiņas tiks veidotas to cilvēku interesēs, kas vēlas dzīvot Latvijā un kas vēlas atdot Latviju mantojumā saviem bērniem un mazbērniem. Neuztversim gaidāmās pārmaiņas pārāk pesimistiski. Kaut kā beigas vienmēr ir kaut kā jauna sākums. Ja izeja nav atrodama ekonomikas un tirgus kategorijās, tad to var meklēt citu vērtību plaknē.

Latvijai nav nolemti jāiet uz agoniju un krahu. Ir laiks formulēt sabiedrībai citus mērķus. Varbūt Latvijas ekonomikas strupceļš ir mūsu iespēja parādīt pasaulei, ka tirgus ekonomika ar nemitīgu izaugsmi un bezgalīga peļņa nav vienīgais cilvēces vērtību mērs.

Juris Paiders

Foto:LoboStudioHamburg/https://pixabay.com/en/users/LoboStudioHamburg-13838//https://creativecommons.org/licenses/by/2.0/