Saeima sola privātpersonām, ka atdot vai neatdot parādus bankām tās varēšot pēc brīvas izvēles. Bankas brīdina, ka tad tās naudu neaizdos vispār.
Saeimā tiek virzīti kārtējie grozījumi Maksātnespējas likumā. Grozījumi jau otrajā lasījumā tika pieņemti pagājušā gada 28. novembrī, bet tad izrādījās, ka visi būtiskākie jautājumi tomēr tikšot izlemti tad, kad likumu pieņems trešajā un galīgajā lasījumā. Tādējādi kārtējo reizi tiek pieļauta atkāpe no normālās likumu izstrādes prakses, ka likums pēc būtības jāizstrādā otrajā lasījumā, pēc tam vēl atstājot laiku, lai likumdevēji varētu tikai noslīpēt likuma tekstu, bet sabiedrība – jau gatavoties jaunajam jeb grozītajam likumam atbilstošajai situācijai. Ar likumprojektu strādājošajai Tautsaimniecības komisijai vajadzēs vēl divus vai trīs mēnešus, lai izskatītu tai iesniegtos 111 priekšlikumus Maksātnespējas likuma grozīšanai. Šajā laikā lielāka skaidrība par izmaiņām maksātnespējas procesā, protams, radīsies, bet tik un tā jārēķinās ar jebkādiem pārsteigumiem, kad par likuma grozījumiem balsos Saeimas deputātu kopums. Likuma grozīšana dod deputātiem vilinošas iespējas tikt gan pie politiskā, gan naudā izsakāma kapitāla, raksta NRA.lv.
Viens no pamatjautājumiem likuma grozīšanai saucas par «nolikto atslēgu principu». Proti, pietikšot ar bankai ieķīlātas mantas pārdošanu, lai atlikušās parādnieka saistības tiktu pasludinātas par dzēstām. Visu nozīmīgāko Latvijas ilgtermiņa kreditēšanas iestāžu vadītāji Latvijas Komercbanku asociācijas vadībā uz šādu solījumu, kas pausts Maksātnespējas likuma grozījumu 28. novembra redakcijā, reaģēja ar vēstuli Saeimas un valdības vadītājiem. Tajā valsts iestādes un sabiedrība tiek brīdināti, ka šāda likuma pieņemšana padarīs hipotekāros kredītus Latvijas iedzīvotājiem praktiski nepieejamus.
«Nolikto atslēgu principu» un vairākas citas kredītu neatdošanai vilinošas idejas personificē Saeimas deputāts Klāvs Olšteins. Tomēr arī viņš nesola šo principu attiecināt uz aizņēmumiem, kas izdarīti līdz brīdim, kad likums stāsies spēkā. Ar atpakaļejošu datumu tiks samazināts kredītu norakstīšanai nepieciešamā procesa ilgums, kā tas darīts jau iepriekš: vispirms bija septiņi gadi, pēc tam pieci un tagad trīsarpus gadi. K. Olšteins sola saīsināt šo laiku līdz gadam, kas nozīmē arī trīskārt samazināt naudu, par kādu kredīta neatdevējs var atpirkties no savām saistībām, turklāt maksājot ne tik daudz aizdevējam, cik juristiem par procedūru noformēšanu. K. Olšteins rēķina, ka tad nekādu būtisku izmaiņu attiecībā pret privātpersonām no banku puses nebūs. Proti, tās jau arī tagad mājokļu kredītus gandrīz vai neizsniedz. Bankas prasa no kredītņēmējiem pašiem segt 20–30% no mājokļa izmaksām, bet šādu prasību var izpildīt nedaudzi. Labi, lai jau prasību slieksnis pieaug līdz 40–50%. No otras puses, kredītu izsniegšana pavisam neapstāsies, jo kredītņēmēji taču nevarēs krāpt bankas ar mākslīgu maksātnespēju, ja tādā gadījumā viņi zaudētu gan savu iemaksu, gan mājokli.
Saeimas Tautsaimniecības komisijas priekšsēdētājs, Reformu partijas deleģētais Jānis Ozoliņš gan pozicionējas kā «nolikto atslēgu principa» neatbalstītājs, bet īstenībā pret nemaksātājiem ir vēl dāsnāks nekā K. Olšteins. J. Ozoliņš norāda, ka «nolikt atslēgas» taču nozīmē palikt bez mājokļa, ko nedrīkstot pieļaut attiecībā pret tiem, kuri šajā mājoklī reāli dzīvo, t. i., nav uzpirkuši mājokļus spekulācijām. Šādā skatījumā Maksātnespējas likuma grozīšana pārklājas ar komunālo maksājumu parādu problēmu, ko Saeimas pēdējie trīs sasaukumi it kā mēģina risināt, bet neko nespēj. Katrs nākamais sasaukums tikai deleģē problēmas pētīšanu un priekšlikumu gatavošanu kādai no apakškomisijām un/vai darba grupai, bet rezultātu šim darbam nav. Parādi turpina pieaugt un ar komunālajiem pakalpojumiem var notikt tas pats, kas ar kredītiem, – to vairs nebūs.
Arnis Kluinis
