– Jau krīze dibenā, bet skaidrības vēl nav. Cik valdība vēl spiedīs mūs un kāpēc?

– Jā, arī tagad, augusta sākumā, jautājums ir: kas notiks tālāk? Ne tikai Latvijā – Eiropā, pasaulē. Pēdējās prognozes Eiropā bija maijā. Tās bija divreiz sliktākas nekā februārī. IKP kritums 2009. gadā par 4% un diemžēl vēl neliels kritums arī 2010. gadā.

Ekonomikas atveseļošanas plānu īstenošanas ziņā esam divās dažādās nometnēs. Eiropas un arī pasaules lielākā daļā krīzes pārvarēšana notiek uz nenormālas valsts parādu palielināšanas rēķina. Atsevišķām valstīm tie pieaug divreiz. Eiropas valstis lielākoties iet tādu ceļu – aizņemas naudu un, pirmkārt, liek to bankās, lai glābtu tās. Pāri par 300 miljardiem ir tur ielikti… Otrkārt, veic tiešos biznesa atbalsta pasākumus (kā Opel Vācijā, SAAB Zviedrijā u. tml.).

– Bet mēs tā nevaram, jo mums neaizdod?

– Jā, mēs esam pilnīgi citā nometnē. Lielo un stabilo nometnē Māstrihtas kritēriju ievērošana paliek uz papīra – desmit, divpadsmit procentu budžeta deficīts. Paskaidrošu, kāpēc viņi uz to var iet, bet mēs nevaram. Pirmais iemesls. Tāpēc, ka viņiem sociālpolitiski samazinājumi ir neiespējami. Vācijā, Francijā – jebkurā no šādām valstīm runāt par pensiju samazināšanu, algu samazināšanu ir politiski neiespējami. Parlamentu deputātiem tas nav pat diskutējams jautājums. Jo tad viņu politiski vairs nebūtu. Gluži otrādi – visi runā par krīzi, bet turpina likt valsts sektorā algu klāt. Viņi vairo parādu un cer, ka ekonomika pati atdzīvosies, ka varēs naudu atdot. Otrs iemesls tiešām ir tas, ka viņiem arvien ir iespējas šo naudu aizņemties, ir, kas aizdod.

Tātad – viena nometne palielina parādu, palielina budžeta deficītu un cer, ka ekonomika agri vai vēlu dos atdevi, ka varēs caur nodokļiem naudu savākt atpakaļ un lēnām atdot. Taču otrā plānā viņi saprot – ja neizdosies, tad ir ne tikai valūtas devalvācija, tad ir strauja izdevumu samazināšana visām lietām…

– Un mēs?

– Uz mums šajā brīdī skatās reāli. Kā uz eksperimentālu laboratoriju. Kāpēc ar mums tik ilgi runā un darbojas? Vienkārši nevar saprast, vai šāds eksperiments iet cauri vai neiet. Ja tas iet cauri, ja izdosies, ja ar šādu kredītu, ar šādu nenormālu izdevumu samazinājuma tempu mēs nenonākam pie maksātnespējas, valūtas kurss saglabājas, latu pārved uz eiro utt., tad kas tāds būs izdevies pirmoreiz vēsturē. Šajā nometnē politiskā krīze ir sekundāra…

– Tātad: pie mums šoreiz notiek eksperiments, lai noskaidrotu, kas varētu notikt otrajā, lielo un stabilo nometnē, ja vara tur iedomātos galīgi nerespektēt sabiedrību? Mūsu pozitīvā pieredze vajadzīga Eiropas nākotnei. Ciktāl tās uzkrāšanā esam tikuši?

– Kur mēs esam? Tagad te visi sacenšas negatīvās prognozēs. Vidēji izskatās, ka esam kritumā nostājušies. Tomēr sliktākais uzņēmējiem ir nevis tas, ka fiziskais apjoms no marta turpina nedaudz mazināties par 1–1,5% mēnesī, bet gan tas, ka ražošanas cenas no janvāra konsekventi mazinās un maijā jau ir mīnus 8% pret iepriekšējo gadu, kas skaidri iezīmē deflāciju.

Pārtikas rūpniecībai milzīgā inflācija bija 2008. gada pirmajā pusgadā, kad ražošanas cenas aizgāja augšā ap 25% pret iepriekšējo posmu, šogad no aprīļa maija esam negatīvās cenās. Arī saražojam pārtiku vidēji par 15% mazāk nekā iepriekšējā gadā, taču tālāk nekrītam. Koksnē situācija izskatās labāka – vairs tikai mīnus 10% fiziskajā apjomā. Būvmateriālu ražošanā nav izaugsmes, taču nav vairs arī tālāka krituma. Kopumā vairs nav smagas lejupejošas tendences. Kā būs turpmāk? Varam teikt, ka esam uz naža asmens – varam nokrist vienā pusē vai otrā. Varam teikt, ka tā ir stagnācija.

– Ko trijos mēnešos var pateikt par stagnāciju un naža asmeni? Tā tik tāda menopauze. Pirms vētras?

– Jā, cik neesmu lasījis: rudenī būs armagedons, ejam ārā no krīzes, neejam, esam pašu dibenu sasnieguši, neesam… Tā tikai runāšana. Es varu pateikt sekojošo. Pirmā lieta ir tāda – rūpniecībā esam stagnatīvā stāvoklī, bet neesam ar lejupejošu tendenci. Mēs esam krustcelēs. Ar mīnusa zīmi. Toties pakalpojumu sektorā, kas saistās ar ostām, tranzītu, kravu pārvadājumiem, mēs esam plusā. Un tas ir tas, kas nodrošina mūsu kopprodukta bilances pozitīvo daļu. Ja tā nebūtu, mūsu kopprodukta kritums būtu 25–30%. Mūs glābj tas, ka neesam ģeogrāfiski Moldovas vietā. Finanšu pakalpojumi visus šos gadus deva ap 11% IKP. Vairāk tā nebūs, jo ir zināmas problēmas banku sektorā.

– Vai valdības rīcība ir adekvāta situācijai?

– Iepriekšējo teicu tāpēc, ka no tā izriet, kā taisīt prognozi. Prognoze nozīmē gada ieņēmumus. Ja tu vari uz ieņēmumiem paļauties, tad nav ko runāt par deficītiem astoņu un 10% apmērā. Nav tā, ka gāzīsimies un 16% kritums pārvērtīsies par 18 vai 20, vai 25%. Ja nenotiks vēl kādi īpaši pasākumi, tas tā nebūs. Gluži otrādi, es pat gribētu teikt, ka pēdējā laikā sāk izskatīties, ka tendence būs nedaudz pozitīvāka.

Proti, pēc Valsts kases datiem, uz 27. juliju valsts budžeta deficīts (ieskaitot sociālo) bija 467 miljoni latu, kas pie aptuveni 13 miljardiem IKP sastāda 3,5%. SVF programma pieļauj 10% deficītu 2009. gada beigās, un, tā kā jūnija mazinājumi šeit vēl neparādās, tad domāju, ka atlikušajos piecos mēnešos mēs vairs nenodubultosim deficītu. Līdz ar to pat SVF programmas ietvaros valdībai būs iespējas manevrēt ar līdzekļiem, palīdzot tādām sfērām kā veselības aprūpe.

– Bet, ja ir stabilizācijas tendence un pie tās var pieķerties, kāpēc nav reāla plāna, bet ir stils, kas rada sociālu histēriju? Izskatās, ka arī SVF nervozē.

– Valdība ir zem nepārtraukta ieņēmumu krituma spiediena, kas liek visu laiku koriģēt izdevumu posteņus noslēgtas SVF programmas ietvaros. Tas nervozē gan valdību, gan SVF, jo ieņēmumu kritums apsteidz izdevumu mazinājumu.

Tās gan tomēr ir nianses. Ieņēmumi sociālajā budžetā uz 1. jūliju bija par 8,8% mazāki nekā pērn. Valūtas fonds uzreiz teica: par cik jūs tās algas esat samazinājuši? Par 20 vai 30%, 40%? Lasām jūsu presē, ka pat 50%. Bet – šis skaitlis – 8,8% – rāda, ka privātajā sektorā nenotiek tas, kas valsts sektorā. Tas rāda, ka privātie algas reāli nemazina. Ko fonds grib? Viņi saka: jums jāsamazina algas, lai jūs varētu celt produktivitāti. Mēs sakām – mēs jau mazinām. Viņi saka – valsts sektorā jā, bet privātie? Mēs sakām – mēs nevaram viņiem uzdot samazināt algas. Fonds saka – tam, ko jūs tagad te jūnijā mazinājāt, ir daļēji jādod efektu 2010. gadā. Tu taču samazini bāzi, tātad tā būs mazāka arī nākamgad. Tu samazini algu pusgadā, uz nākamo gadu tas aiziet ar koeficientu divi. Viņi, lai mēs izietu uz 8,5% deficītu, ņem prognozi, ka nākamgad būs vēl mīnus 4% IKP kritums. Pret šo gadu. Šogad nokritām par 16,5%. Tas nozīmē, ka nokritīsim kopumā par 20%. Viņi saka – draugi mīļie, mēs par 2009. gadu jums nekā nesakām, bet 2010. gadā, lūdzu, papildus nogrieziet nost pāri par 300 miljoniem. Ar jūnija grozījumiem nepietiks.

Valdībai nav iespēju nepiekrist kopumā, jo neviens cits mums naudu tā vienkārši neaizdos. Ja neredzēs, ka mēs to varam atdot. Bet, ja mums pārstās aizdot, te viss sagāzīsies. Agri vai vēlu mums būs jādzīvo saskaņā ar saviem ieņēmumiem. Tas nozīmē, ka jautājums ir tikai par tempu, kādā var uz šādu līmeni iziet.

Ja veselības aprūpei no 530 var aiziet uz 280 miljoniem, ja Satiksmes ministrijai – no 400 uz 190 miljoniem gada laikā u.c., utt., tad tādu tempu var neizturēt.

– Un mums jāpakļaujas arī tempa diktātam?

Eiropas Komisija un SVF ir vienīgie aizdevēji. Mums nav iespējams tā kā Rietumu valstīm izlaist parādzīmes un aizņemties no tirgus. Mūsu aizdevējs saka divas lietas. Pirmā. Ir ļoti svarīgi, lai naudu atdotu. Otrā. Mēs gribētu ar savu aizdevumu panākt, ka jūs tuvināt savus izdevumus ieņēmumiem. Ja ir 3%, tad tu tiec eirozonā. Ko nozīmē ieiet eirozonā? Ja tu ieej eirozonā, tad tev beidzas raustīšanās ar to lata aizņēmumu. Tagad tas ir, un visi trīc kā apšu lapas – kas notiks ar latu? Bet – jautājums tiešām ir par tempu. Arī 2012. gads ir par tuvu. Iespējams, ka vēl 2013. gads vēl jāņem klāt.

– SVF attieksme man šķietas saprotama nekā valdības. Nesaprotu, kāpēc nevar nolaisties reiz piedzīvotā, 2004. gada vai vēl kādā līmenī sistēmiski, kompleksi, nedegradējot ne valsts sistēmas, ne cilvēku pašapziņu. Ne 1995., ne 1998., ne 2004. gadā nemanīju te masu psihozi.

– Atbilde būs vienkārša. Piedošanu, no 2004. gada līdz šodienai mēs bijām nopietnā inflācijā. Nopietnā, jo 17% mums bija. Pirms tam, 2007. gadā, bija 7%, arī 2006. gadā bija… Ja to visu sarēķina kopā, tad tas lats 2004. gadā nav tas pat lats, kas 2009. gadā. Tas nozīmē, ja tu nolaidies no 2009. gada 2004. gada naudā, tad tev jārēķinās, ka tas nav tikpat pirktspējīgs lats.

– Salīdzini, kādā naudā, kādās cenās gribi, ņem vērā inflāciju, nesanāk, ka šis gads pret to liek tik drastiski samazināt pensijas un algas. Histērija nav saprotama.

– Uzskatu, ka histērija ir tempa jautājums. Mums ir zināms attaisnojums. Kas vēl tā dara? Igaunija. Vairs neviens. Nav jau ar ko salīdzināt – ir histērija vai nav. Sociālajā budžetā deficīts ir 112 miljoni. Pensiju budžetā deficīts ir 110 miljoni. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc saka – pensijas jāsamazina. Citādi nevar nofinansēt.

– Un jūs domājat, ka valdības reformas, samazinājumi iedevuši katram lukturi rokā un skaidru ceļu zem kājām? Nav jau publiski jāplēš mati, lai liktos satraukts.

– Nē. Bet kāpēc situācija patlaban ir tik stresaina? Viena iemesla dēļ. Diemžēl fonda nostāja un arī EK nostāja ir šāda. Viņi uzskata, ka jūnija grozījumi ir bijuši tikpat sasteigti, mehāniski un lineāri kā decembra grozījumi. Tas nozīmē, ka tur apakšā nav ne strukturālu, ne finansiāli pamatotu reformu, caur ko varētu redzēt, ka šie grozījumi ir rezultāts pirmajam strukturālās reformas etapam, kurš parādās budžeta izmaiņās 2010., 2011., 2012. gadā. Beigu beigās ar visām vēlēšanām utt. tika iztaisīti grozījumi, kuri principā gandrīz vai nokopēja decembra grozījumus. Starpība bija tā, ka decembrī, kad man bija jāgroza, mēs bijām citā situācijā. 30% rezerve no Latvijas bankas izvākta ārā, lats krita nost, banku sistēma tūlīt varēja nostāties… Mans priekšlikums nebija aiztikt pensionārus un strādājošos pensionārus. Mans priekšlikums bija palielināt sociālo nodokli par 1–2%, kas, protams, arī ir slikti recesijas fāzē.

– Kas tad SVF, jūsuprāt, te jādara savādāk?

– Nupat, kaut vai haotiski un mehāniski, norauj tos 500 miljonus. Patlaban ir jūlija beigas. Mēs vēl neesam izjutuši samazinājumu grafikā, ko no mums prasa. Mēs vēl labi nezinām, kas notiks, piemēram, ar veselības aprūpi no maniem grozījumiem, bet tagad noņem nost vēl. Tomēr ir jāpaiet zināmam laikam, lai adaptētos. Vismaz mēnešiem trim četriem. Bet kas notiek… Fonds saka – mēs jums iedevām trīs četrus mēnešus, mēs atbraucām, bet jūs pa tiem mēnešiem neko neizdarījāt un bijāt spiesti ātri, haotiski nedēļas laikā visu to saraut. Ja mēs tagad atliksim jūsu grozījumus uz novembri, tad trešo reizi notiks mehāniska, haotiska samazināšana, kas tiešām izsauks sociālus nemierus.

Un – viņi jau nesaka, kas jādara. Tur Rimšēvičam taisnība. Viņi jau nesaka – jāsamazina pensijas. Varbūt viņi to saka aizkulisēs. Viņi saka – sociālais budžets ar mīnusu. Konkrēti viņi saka – mēs jums piecus gadus nefinansēsim 10% budžeta deficītu. Otrs – mums nav nekādas jēgas jums aizdot naudu, ja jūs esat ņēmuši nost mehāniski, lineāri naudu, kas pēc tam izsauc tādas reakcijas, kuras mēs nemaz negribam. Viņi tā arī pateica – vai jūs te grbat sociālus nemierus organizēt? Tāpēc, ka jūs jau otro reizi nemākat to un to izdarīt…

Mana pretenzija fondam ir psiholoģiska. Es lūdzu, lai viņi dod mums trīs mēnešu pauzi. Nevis slinkošanas pauzi. Šis laiks visām ministrijām jāizmanto ļoti koncentrēti. Kāpēc trīs mēnešus? Tāpēc, ka, ja fonds spiež koalīciju, Dombrovski, samazinājumus, kas ir lieli, tagad akceptēt, tad sabiedrība nesaprot, ka tas attiecas uz 2010. gadu. Lielākajai daļai šķiet, ka tas jau ir tepat klāt. Un ka vēl griezīs nost. Lai arī nav vēl skaidrs, kādas ir šo iepriekšējo mehānisko grozījumu sekas. Bet klāj vēl virsū. Un tad ir cauri – tad brūk koalīcija, viss nobrūk. Ja tagad iet cīņa par to, vai veselības aprūpe var noturēties uz šo samazinājumu, kas ir 350 miljoni, ja tur vēl 60 miljonus grib noņemt nost, tad… ir kāds temps. Valūtas fonds šo tempu dzen viena iemesla dēļ – viņi mums netic!

– Un kāpēc tad viņi mums netic?

– Problēma, ko fonds nevar saprast, te ir sekojoša. Izdevumu samazināšanu te organizē Finanšu ministrija un premjers. Bet – visi pārējie nozaru ministri darbojas it kā pavisam citā virzienā. Un tas nekad neies krastā.

– Uz stāvokli, kad valdībā te prevalē resoru pārstāvība, nevis valsts politika, te laika gaitā bezrezultatīvi aizrādīts ar un bez SVF. Tāpēc te ir tikai dabiski, ja, piemēram, iekšlietu ministre sāk šaubīties par sadarbību ar SVF, ko akceptē viņas partijas premjers.

– Kas notiks, ja sadarbība pārtrūks? Ļoti vienkārši. Eiropas Kopiena savu aizdevumu, kas mums fiziski nav pārskaitīts, sasaistīs kopā ar SVF. Un teiks – kamēr nebūs parakstīts memorands, mēs jums naudu neskaitām. Tādā gadījumā nauda neienāk. Mēs nespējam samaksāt ārējās saistības. Nespējam samaksāt iekšējās saistības bankām. Kase vairs nevar norēķināties. Algas – tas ir tikai trešais faktors. Situācija beidzas ar to, ka tas ir valsts defolts un tad vairs nekādiem Rimšēviča paziņojumiem par lata stabilitāti nav jēgas. Viņš var taisīt ciet to kantori. Punkts.

Tāpēc šādi paziņojumi ir bezatbildīgi, bet – nelaime ir viena. Tomēr – grozījumi tiek izdarīti. Mēs nogrozījām 600 miljonus decembrī. Nupat pusgada laikā vēl 500. Ja vēl pieskaita nelielos pagājušā jūlija grozījumus, iznāk 25% procentu samazinājums. Nosauciet vēl vienu valsti pasaulē, kas to izdarījusi? Bet, ja mēs esam pašā eksperimenta epicentrā, tad jums (SVF) jāpiekrīt, ka šie grozījumi ir sociāli ļoti smagi. Tāpēc tomēr ir vajadzīgs arī reāls to absorbcijas ātrums. Lai cilvēki to varētu saprast… Veselības aprūpē, skolās… Es ļoti uztraucos par to, ka neizdosies fondam pateikt, ka mums vajag divus trīs mēnešus, lai mēs redzam reakciju no tā, ko esam nogriezuši.

Turklāt tas nozīmē, ka vairs nedrīkst būt mehānisks, lineārs samazinājums. Un tad vēl nāk tas, par ko mēs te muldam simts gadu un nekādi netiekam uz priekšu. Jo, ja paskatāmies struktūrreformu iespaidu budžetā, tad šodien mēs viņu tur neredzam. Jebkuras sistēmas izmaiņas ir saistītas ar nenormālu pretestību no sistēmas uzturētājiem. Mēs pagaidām nespējam to pārvarēt.

– Ko īsti Godmaņa valdība atstāja Dombrovska valdībai?

– Otrajā martā finanšu ministrs bija sagatavojis priekšlikumus par 420 miljonu samazinājumu. Tas bija sākuma dokuments, par kuru diskusiju bija plānots nobeigt 31. martā. Es saprotu, ka gribas visu norakstīt uz iepriekšējo. Bet, ja kāds uz šā rēķina tagad mēģina stāstīt, ka viņš kaut ko nav atradis, kaut ko nav dabūjis, lai viņš drusku paskatās savā sirdsapziņā.

– Kā vērtējat Einara Repšes lūgumu prokuratūrai pārbaudīt Parex bankas pārņemšanas gaitu?

– Atbildu shematiski. Repšes rīcību atbalstu viena iemesla dēļ. Tā nepieciešama, lai noņemtu baumas par pārņemšanas procesu kā tādu. To, ka prokuratūra ir bijusi šim procesam klāt no pirmā brīža, mēs neesam reklamējuši. Tāpat īpašie dienesti. Tikko valsts sāk iet iekšā bankā, visas kustības tiek vairāk vai mazāk kontrolētas. Kad mēs gājām iekšā, katram operatoram sēdēja klāt FKTK (Finanšu un kapitāla tirgus uzraudzības komiteja) brigāde.

Uzskatu, ka visi pārņemšanas dokumenti ir jāatslepeno. Tas jādara katram atsvišķam dienestam. FKTK pašiem jāatslepeno savi dokumenti, Latvijas bankai savi, valdībai savi, Finanšu ministrijai savi. Uzskatu, ka tas ir pareizi. Kāpēc? Tāpēc, ka, ja skriešanas uz bankām efekts te ir noņemts, un arī Parex bankā vairs nav situācija, kas atstāj iespaidu uz Latvijas banku, kad decembrī rauj ārā miljardu. Punkts.

– Kāpēc jāglābj struktūra? Kāpēc nevar glābt noguldītāju naudu? Kāpēc valstij jāvelta nodokļu maksātāju nauda Krasovicka un Kargina kungu sociālai aprūpei, ja bizness ir bizness un bankrots ir viens no samērā dabiskiem privātbiznesa elementiem? Vieni krīt, citi kāpj. Kāpēc valstij tas jāregulē?

– No morālā viedokļa nekas nav jāmaksā. Jo viņi neizturēja krīzes situāciju. Un – visu var izdarīt, pārkāpjot likumus, pārkāpjot tirgus principus. Visu. Bet 21. oktobrī notika sēde, kurā Eiropas Padome pieņēma lēmumu, kas uzlika par pienākumu visām ES valstu valdībām nepieļaut nevienas sistēmas bankas bankrotu. Tas tika īstenots. Neviena ES sistēmas banka nav bankrotējusi. Tas viss tika nodrošināts ar vairāk nekā 200 miljardiem naudas, kas tika guldīta iekšā šajās bankās. Pretējā gadījumā būtu beigušas eksistenci.

Autors: Viktors Avotiņš / NRA.lv