Patēriņa cenu līmenis janvārī saglabājās decembra līmenī. Savukārt gada inflācija no 7.9% saruka līdz 7.4%. Inflāciju janvārī paklupināja valdības iejaukšanās enerģijas cenu kāpumā, kas ir īstermiņa pasākums. Galvenais cenu virzības faktors šogad joprojām būs jūtams trīs nozīmīgākajās patēriņa sadaļās – mājoklis, pārtika un transports. Tieši enerģijas un pārtikas izmaksas Latvijas vidējā patēriņa grozā veido 40%, Lietuvā 31.6%, Igaunijā 34.6%, bet eirozonā – 26.8%. Pakalpojumos cenu pieaugums daudzviet joprojām ir piezemēts, bet tas varētu paātrināties līdz ar ierobežojumu atbrīvošanu, kad arī tur izpaudīsies enerģijas cenu, algu un citu izmaksu kāpuma ietekme. Arī pārtikas cenu sadārdzināšanās, ko virzīja izejvielu un neapstrādātas pārtikas cenu pieaugums, turpināsies jau augstāku apstrādes izmaksu pieauguma ietekmē. Labvēlīgi laikapstākļi šo tendenci nobremzēs, bet ne apstādinās. Cenu pieauguma noturību noteiks enerģijas cenu tālākā attīstība. Šā gada inflācijas prognozes ir 6.5%.

Inflācijas perspektīvas caur enerģijas cenu prizmu

Inflācija lielākajā daļā Eiropas valstu pēdējā pusgada laikā ir strauji paātrinājusies, sasniedzot augstāko līmeni kopš 90. gadu sākuma. Tas skaidrojams ar strauji augošajām elektrības un dabasgāzes cenām. Enerģijas cenas sasniedza kulmināciju tieši pirms Ziemassvētkiem. Šobrīd atelpu ir snieguši labvēlīgi laikapstākļi un cenas ir sarukušas. Bet elektrības un dabasgāzes cenas tuvāko divu gadu laikā, visticamāk, saglabāsies vēsturiski augstā līmenī. Tādēļ enerģijas cenas būs galvenais faktors, kas ietekmēs inflāciju. Pēdējo 30 gadu laikā iepriekšējie lielie preču un enerģijas cenu kāpumi ir izraisījuši tikai nelielu pamatinflācijas pieaugumu. Šoreiz tas notiek apstākļos, kad izejvielu cenu pieaugums jau raisījis straujāko ražotāju cenu kāpumu kopš 1970. gadiem. To pastiprina arī pastāvošie ražošanas un transporta traucējumi.

Situācija Eiropā kopumā ir nopietnāka nekā ASV. Daļēji tāpēc, ka reģions ir atkarīgs no gāzes apkures un padara piegādes trūkumu īpaši jūtamu. Prognozes liecina, ka Eiropā cenas pietuvosies ierastajiem līmeņiem laika posmā no 2024. līdz 2026. gadam.

Lai mazinātu cenu pieauguma ietekmi, daudzas valstis ir samazinājušas enerģijas nodokļus vai ieviesušas subsīdijas. Tādēļ ietekmes atšķirība uz patēriņa cenām Eiropas valstīs ir ārkārtīgi liela. Piemēram, Nīderlandē elektroenerģijas un gāzes komponente kopš augusta ir palielinājusies par vairāk nekā 40%. Attiecīgais pieaugums Vācijā līdz šim ir tikai daži procenti. Lēnākas pieauguma ietekmes dēļ arī cenu kritums atspoguļosies lēnāk. Turklāt atbalsta pasākumi ir īslaicīgi.

Enerģijas cenu kāpums ietekmē ne tikai mājsaimniecības, bet arī uzņēmumus. Viens no izmaksu pieauguma rādītājiem ir ražotāju cenas, kas pieaugušas par vairāk nekā 20%. Tas lielā mērā skaidrojams ar to, ka, piemēram, enerģijas cenas eirozonā ir augušas par 70%. Neraugoties uz nelielu enerģijas cenu kritumu 2022. gada sākumā, turpmāk patēriņa cenas ietekmēs arī ražotāju izmaksu kāpums. Protams, ne viss kāpums atspoguļosies patēriņa preču sadārdzinājumā. Spēcīgais pieprasījums un atbalsta pasākumi norāda, ka uzņēmumu spēja pārnest pieaugušās izmaksas uz patērētājiem pastāv. Bet tas nebūs ilgstoši, neietekmējot patēriņu. Tā kā enerģijas cenu lielākais kāpums notika tikai ceturtajā ceturksnī, netiešā ietekme uz cenām sāks izpausties šogad. Taču grūti prognozēt tās apmērus.

Vienkārši aprēķini liecina, ka mājsaimniecību netiešajam izmaksu pieaugumam vajadzētu būt aptuveni tikpat lielam kā augstāku enerģijas cenu tiešajai ietekmei. Taču pēdējo 30 gadu laikā faktiskā netiešā ietekme ir bijusi daudz mazāka, jo enerģijas cenu kāpums ir bijis īslaicīgs un to nosedza ražotāji. Šoreiz netiešā ietekme var būt lielāka. Noturīgs augšupejas risks pieaugs, ja enerģijas cenas nesaruks atbilstoši tirgus gaidām. Turklāt, lai inflācija kļūtu noturīgi augsta, ir jāpaātrinās atalgojuma pieaugumam. Pašlaik eirozonā par to pārliecinošu pazīmju nav. Ņemot vērā prognozes, ka enerģijas cenas samazināsies, inflācija drīzumā sasniegs kulmināciju. Tas samazina risku, ka pieaugs inflācijas gaidas un prasības pēc augstāka atalgojuma. Tas atšķir Baltiju no pārējās eirozonas, jo šeit algu kāpums pārsniegs inflāciju un vidējā pirktspēja turpinās uzlaboties. Temps gan būs pēdējos gados neierasti zems, vai pat uz īsu mirkli apstāsies. Bet jā, inflācija un soļi tās ierobežošanai būs viens no lielākajiem riskiem ekonomikai šogad.

Dainis Gašpuitis, SEB bankas ekonomists